Juriste: Misāni zaudēsim valsts vienaldzības dēļ

 
CERĪBU MAZ. «Ja LR ģenerālprokurors mēģinātu vērsties ES tiesā, Dānijas ģenerālprokuratūrai būtu iemesls vismaz apturēt Misānes izdošanu DĀR, tomēr domāju, ka mūsu pusē neviens tā nerīkosies,» uzskata Baiba Rudevska ©no personīgā arhīva

«Zināt, ko es domāju par mūsu lielajiem Latvijas pāviem, kuri katru savu žagu izlika tviterī, piemēram, «es tikko parunāju ar Dānijas ministru»? Es domāju, ka viņi nav pelnījuši pārstāvēt Latvijas tautu! Jo to, ko viņi dara, var nosaukt visos citos vārdos, tikai ne par darbu,» sociālajos tīklos izteicās ārpus frakcijām esošā Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko.

Šā gada 23. janvārī Saeimas Juridiskajai komisijai tika nodots juristes Baibas Rudevskas izstrādātais likumprojekts, kas varētu panākt risinājumu gan Kristīnes Misānes, gan līdzīgās lietās. Tobrīd vēl bija laiks palīdzēt Kristīnei Misānei, taču Juridiskās komisijas kā atbildīgās komisijas interese par šo likumprojektu vairāku nedēļu garumā bija nulles līmenī.

Krimināltiesību apakškomisijas vadītājs Andrejs Judins (JV) deputātiem piedāvāja parunāt nevis par šo likumprojektu, bet par citu tēmu: deputāti pusotru stundu aizrautīgi sprieda par seksa pirkšanu. Šo jautājumu steidzami, 6. februārī, bija ierosinājis centrs Marta, un prostitūcijas pakalpojumu kriminalizēšanas jautājums izrādījās daudz svarīgāks par jebko, un Misānes traģiskās situācijas risinājums varēja pagaidīt. 9. februārī uz centru Marta nosūtīju jautājumu: «Ko jūsu centrs ir darījis, lai, pasargājot no vardarbības, palīdzētu atgriezties dzimtenē Kristīnei Misānei, kuru Dānija gatavojas izdot Dienvidāfrikas Republikai. Lasu jūsu anotācijā, ka «Martas misija ir veicināt sieviešu, jauniešu un bērnu tiesību aizsardzību, uzlabot sociāli ekonomisko situāciju un veidot drošu vidi».» Atbildi gaidu līdz šim baltam brīdim.

Pļāpāšana un papīru smērēšana Saeimā turpinās joprojām, bet Kristīni Misāni 20. februārī - kā lēma Dānijas tiesa - izdos Dienvidāfrikas Republikai (DĀR). Jūlija Stepaņenko rūgti secina: «Cilvēki, kas paši nejēdz divas rindiņas uzrakstīt, nedrīkst vadīt valsti un izpļurgāt viņiem kā aklai vistai nokritušo tautas uzticību. Protams, tagad mēs lasīsim garus žēlabu gabalus par to, ka «mēs darījām visu», bet tā nav patiesība. Nav.»

Šodien Neatkarīgā intervē juridisko zinātņu doktori, Strasbūrā dzīvojošo Baibu Rudevsku, kura uzsāka juridisko cīņu par Latvijas pilsones Kristīnes Misānes dzīves un, iespējams, arī dzīvības glābšanu.

- Kāpēc jūs iesaistījāties Kristīnes Misānes sarežģītā gadījuma izpētē un risināšanā?

- Kad Latvijas informatīvajā telpā parādījās ziņas par šo notikumu, es par to izlasīju gandrīz visu publiski pieejamo informāciju un... sapratu: kaut kas nav kārtībā. Secināju, ka situācija ir juridiski absurda, bet Latvijas juristi gandrīz nekādus risinājumus nepiedāvāja. Es pati galvenokārt nodarbojos ar starptautisko tiesisko sadarbību civillietās, nevis krimināllietās. Sazinājos ar Jūliju Stepaņenko, sākām domāt, ko darīt. Laika bija ļoti maz. Pirmais, kas ienāca prātā: jāgatavo likumprojekts, kas ļautu Latvijas Ģenerālprokuratūrai (ĢP) šādās situācijās izdot Eiropas apcietinājuma orderi. Šo likumprojektu uzrakstīju vienas nakts laikā. 22. janvārī, pateicoties Jūlijai Stepaņenko un deputātu grupai, tas tika iesniegts Saeimā. 23. janvārī to nodeva komisijām - Juridiskajai (atbildīgā komisija) un Ārlietu. Bet pēc tam... nenotika nekas. Atbraucu uz Latviju un 30. janvārī piedalījos sanāksmē Saeimā, kur bija arī juriste no Valsts prezidenta biroja, deputāti, kā arī Saeimas juridiskā biroja, Tieslietu ministrijas (TM) un ĢP pārstāvji. ĢP uzreiz kategoriski iebilda pret likumprojektu, vienlaikus nepiedāvājot nekādus priekšlikumus. Tikai 5. februārī Saeimas Juridiskā komisija nosūtīja ĢP un Latvijas Zvērināto advokātu padomei (LZAP) lūgumu izvērtēt šo likumprojektu. 13 dienas likumprojekts vienkārši nogulēja kaut kur plauktā - laikā, kad katra diena ir svarīga! LZAP kopumā atbalstīja likumprojekta ideju, savukārt ĢP bija kategoriski pret. Jebkurā gadījumā - šā likumprojekta pieņemšana jau ir nokavēta. Pēc minētās sanāksmes Saeimā Jūlija Stepaņenko e-pastā izveidoja astoņu cilvēku grupu, lai ātri un nepastarpināti apmainītos ar informāciju un idejām. Šajā sarakstē ierosināju, ka LR ģenerālprokurors varētu vērsties Eiropas Savienības (ES) tiesā ar prejudiciālo jautājumu. Vienīgie, kuri atbildēja uz manu ierosinājumu, bija deputāte Stepaņenko un Valsts prezidenta biroja juriste. No pārējiem - TM, ĢP, Saeimas juridiskā biroja - bija pilnīgs klusums. Izrādās, ka ir Rīgas apgabaltiesas pērnā gada spriedums civillietā, kurā esot konstatēts, ka Misānes bērna pārvešana uz Latviju bijusi pamatota vardarbības dēļ. Vienlaikus Latvijā arī esot ierosināta krimināllieta par Misānes partnera vardarbības draudu epizodēm, kas izdarītas Latvijā. Tādēļ man radās arī šāda ideja: izvērtēt, vai Misāni šajā Latvijā ierosinātajā krimināllietā varētu atzīt par cietušo. Tas ļautu prasīt Dānijai viņu mums nodot kā cietušo citā, bet ar DĀR ierosināto krimināllietu saistītā krimināllietā. Atbildes vietā - atkal klusums... 10. februāra rītā nosūtīju memorandu, piedāvājot iespējamu juridiskās interpretācijas variantu, lai tomēr varētu mēģināt izdot Eiropas apcietināšanas orderi. Likumprojekta pieņemšanai vairs nebija laika, bet varēja vēl mēģināt izmantot esošo tiesību normu interpretācijas metodes. No ĢP un TM puses - atkal klusums!

- Vai nebija ideja, ka uz 14. februāra tiesas sēdi Dānijā ierastos kāda no Latvijas augstākajām amatpersonām?

- Bija. Aicināju Valsts prezidenta biroja juristus, lai prezidents ierosinātu tieslietu un ārlietu ministriem doties uz šo tiesas sēdi Kopenhāgenā. Atbilde bija, ka tiesas sēdē taču būšot klāt kāds no LR vēstniecības Dānijā... Runājot ar izdošanas lietās pieredzējušiem advokātiem, bija skaidrs: šāds solis parādītu, ka valstij augstākajā līmenī rūp Misāne kā Latvijas pilsone. Nekas tamlīdzīgs nenotika, jo mūsu ministri acīmredzot nevarēja atrast laiku. Bet tas no viņiem nebūtu prasījis nekādu intelektuālu piepūli - tikai aizlidot līdz Kopenhāgenai un personīgi būt klāt tiesas sēdē.

- Tagad iespēju vilciens jau ir aizgājis...

- Diemžēl tā izskatās. 17. janvārī ĢP savā mājaslapā izplatīja paziņojumu presei, ka tā esot rīkojusies pareizi. Paziņojumā gan neredzēju to, ka ĢP būtu vismaz teorētiski apsvērusi iespēju vērsties ES tiesā - jo šādas tiesības ir. Sanāk tā: mums garāžā stāv jauns Ferrari, bet neprotam to iedarbināt un kur nu vēl braukt, toties ļoti labi protam ripināt savu veco, pussalūzušo padomju moskviču. Ar to braucam, pa ceļam tas salūst, un nekur tālāk netiekam, sakot, ka «izdarījām visu, ko varējām»... Ir instruments, ar ko atļauts rīkoties, bet tas netiek izmantots! Bija taču skaidri redzams, ka situācija ir netipiska, tāpēc vajadzēja meklēt palīdzību un padomu - ko darīt? ĢP acīmredzot pieturējās pie formālisma, kaut gan uzreiz bija redzams, ka tas novedīs pie absurda rezultāta. Es piedāvāju Latvijas pusei, ka uzrunāšu Eiropas un pasaules līmeņa ārvalstu tiesību zinātniekus, kuri ir specializējušies starptautiskajā krimināltiesiskajā sadarbībā, jo mums pašiem Latvijā tādu nav. Atkal klusums!

- Šajā situācijā visvairāk kaitina tas, ka valdīkļi apgalvo: mēs visu paveicām, tagad vairs neko nevar izdarīt...

- Tieši tā. Bet janvāra beigās vēl varēja kaut ko izdarīt! Ja ātri būtu sasaukti advokatūras, ĢP, LU Juridiskās fakultātes pārstāvji, Saeimas deputāti utt. un ja ātri apmainītos ar idejām, tad šis likumprojekts, iespējams, jau būtu stājies spēkā. Un Misāne būtu jau Latvijā vai dāņi tagad šo jautājumu vismaz vērtētu.

- Vai Misānes partnera propagandas video, kurā viņš raudulīgi stāsta par ideālo dzīvi, kuru «sapostījusi» Misāne, nevarēja iespaidot Kopenhāgenas tiesu? Rau, daudzi mūsu pašu tautieši sāk emocionāli noslieties uz Kristīnes partnera pusi, sak, gan jau viņa pati vainīga!

- Es cenšos koncentrēties uz šīs lietas juridisko aspektu; par dažādiem morāliem un emocionāliem apsvērumiem lai spriež citi. Jāsaprot trīs lietas. Pirmkārt, tiesai ir jāvadās pēc konkrētiem pierādījumiem, nevis pēc emocionāliem video. Otrkārt, latviešiem ir beidzot jāsaprot, ka starpvalstu attiecībās patiesībā valda valstu intereses, nevis cildeni ideāli. Dānijai acīmredzami ir savas intereses, un tā cenšas tās realizēt. Vai atjaunotā LR pēc 30 gadu neatkarības perioda beidzot atskārtīs, ka tai kā pilnvērtīgai valstij arī var būt savas intereses? Treškārt, Latvijai ir Satversmē noteikts pienākums aizsargāt savus pilsoņus ārzemēs. Tas ir vienīgais apsvērums, kam patlaban nozīme.

- Mūsu pasē ir rakstīts: «Šīs pases turētājs ir Latvijas Republikas aizsardzībā.» Sanāk, ka tas ir tikai teorētiski?

- Šajā gadījumā tā sanāk. Turklāt starptautiskajās tiesībās darbojas valsts vienotības princips: valsts ir starptautiski atbildīga kā vienots veselums, vienots tiesību subjekts. Tā nevar aizbildināties ar atsevišķu valsts iestāžu neizdarību, lai attaisnotu savu pienākumu nepildīšanu. Tāpēc no ĢP izskanējušais «arguments», ka tai nav jānodarbojas ar LR pilsoņu aizsardzību ārzemēs, neiztur kritiku: ĢP bija jāievēro Satversme un jāsaprot, ka arī tā ir valsts daļa. Ja paši nezināja, kā to darīt, vajadzēja laikus informēt tās Latvijas iestādes, kas varētu nodrošināt Latvijas pilsones aizsardzību.

- Vai nevarētu būt tā, ka Kristīnes partneris tagad pieprasīs izdot arī viņu kopīgo bērnu?

- Ja bērnam ir LR pilsonība, viņu uz DĀR nevar izdot.

- Kad tieslietu ministrs Bordāns dažādu valstu vēstniecībām rakstīja savu bēdīgi slaveno gaudu vēstuli par «bardaku» tiesiskuma jomā, to droši vien saņēma arī Dānijas vēstniecība - un tagad tā loģiski ir secinājusi, ka tiešām Latvijā ir «bardaks»...

- Acīmredzot. Dāņi bija piedāvājuši Latvijai pārņemt Misāni. ĢP savā paziņojumā presei rakstīja, ka 2019. gada 14. janvārī tā saņēma no Dānijas kompetentās iestādes lūgumu izteikt viedokli par šo jautājumu. ĢP skaidri pateica: nē, mēs nevaram izdot Eiropas apcietinājuma orderi. Tas var skanēt diezgan ironiski, bet - kad dāņi redzēja, ka Latvijas puse Misānes lietā gandrīz gadu neko nebija darījusi, viņi, visticamāk, nodomāja, ka Bordāns savā vēstulē paudis kaut ko līdzīgu patiesībai...

- Vai ES pilsoni var izdot trešajām valstīm?

- Principā - var. To ir apliecinājusi arī ES tiesa savā spriedumā Petruhina lietā. Ja dalībvalsts ir saņēmusi trešās valsts lūgumu par citas dalībvalsts pilsoņa izdošanu, konkrētajai dalībvalstij (mūsu gadījumā - Dānijai) ir jāpārliecinās, vai šī izdošana neietekmēs ES Pamattiesību hartā noteiktās pamattiesības.

- Petruhins bija Igaunijas pilsonis.

- Izdošanu prasīja Krievija, kas nav ES dalībvalsts. Petruhins tajā brīdī atradās Latvijā. Izdošanas jautājums nonāca līdz ES tiesai, kas nolēma: principā Petruhinu Krievijai var izdot, bet jāpārbauda ES Pamattiesību hartas kritēriji - spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās risks utt. Tas tagad bija jāvērtē arī dāņiem. Vai viņi to ir vērtējuši un, ja ir, tad cik pietiekami - to mēs nezinām.

- Toties zinām, kāda ir mūsu pašu valstsvīru un sievu attieksme pret Misānes lietu. Mums taču ir tik «ietekmīgi» valstsvīri, piemēram, LR premjers Kariņš un ES struktūrās veiksmīgi pelnošais Dombrovskis - kāpēc viņi tomēr neko nespēj ietekmēt? Vai arī negrib?

- Acīmredzot uz dāņiem nekādas šo amatpersonu ietekmes nav... Kā jau teicu: Dānijai noteikti ir savas intereses, kas stāv pāri visiem citiem aspektiem. Redzot, ar kādu uzstājību un konsekvenci viss iet uz priekšu, jāsecina, ka dāņi no savām interesēm neatkāpsies; viņi šogad vairs netaisījās ar Latvijas pusi diskutēt par šo lietu.

- Vai tad Latvija ir deklarējusi savas intereses? Kurš no mūsu dižvaldītājiem ir pateicis, ka, lūk, tās ir Latvijas intereses? Es neko tādu neatceros. Bet, lai tā pateiktu, ir vajadzīga spēcīga griba, gudrība un drosme.

- Kamēr Latvijas valsts to nav deklarējusi, diemžēl būs arī citas situācijas, kurās valsts upurēs savus pilsoņus. Un tas būs tikai tāpēc, ka Latvija nezinās, kā rīkoties. Tikai tāpēc, ka likumā nebūs skaidri, burts pa burtam, uzrakstīts, ka šajā mirklī vajag darīt tieši tā un ne citādi. Juristiem vajadzētu zināt, ka praksē rodas situācijas, kas nav ierakstītas likumā un ko nav bijis iespējams iepriekš paredzēt. Un tad vajag izmantot ne tikai likumā, bet visā tiesību sistēmā esošās iespējas, lai atrisinātu konkrēto jautājumu.

- Bet vai tiešām vairs nav nekādu iespēju kaut ko darīt?

- Ja LR ģenerālprokurors mēģinātu vērsties ES tiesā, tad Dānijas ģenerālprokuratūrai būtu iemesls vismaz apturēt Misānes izdošanu DĀR - līdz brīdim, kamēr ES tiesa sniegtu savu atbildi. Tas varbūt varētu palīdzēt. Otra iespēja - tomēr izdot Eiropas apcietinājuma orderi. Tomēr domāju, ka mūsu pusē neviens tā nerīkosies un LR ģenerālprokurors to nedarīs. Jo atradīs iemeslus, kādēļ «tā nevar».

- Tāpēc, ka uzskatīs, ka «tas nav pareizi»?

- Manuprāt, mūsu ĢP vienkārši nezina, kā šo mehānismu iedarbināt un izmantot mūsu interesēs.

- Tad varbūt jāiesaka Ģenerālprokuratūrai, ka vajadzētu kādās skolās pamācīties, lai uzzinātu dažādu juridisku mehānismu iedarbināšanu?

- Protams, lai mācās. Diemžēl, kamēr viņi mācīsies, tikmēr cietīs Latvijas valstspiederīgie. Tādas lietas jāmācās laikus - jau studējot Juridiskajā fakultātē.

- Tā sanāks ar to Ferrari: tas kluknēs šķūnī, kamēr sarūsēs.

- Ja vien pēkšņi neuzradīsies kāds, kurš tomēr saņems drosmi un mēģinās to iedarbināt. Bet pagaidām izskatās, ka Kristīni mēs esam zaudējuši valsts varas nevarības un vienaldzības dēļ. Mans vispārējais iespaids par attieksmi, ar kuru saskāros: ātras informācijas un ideju apmaiņas trūkums starp iesaistītajām iestādēm; bailes būt drosmīgiem un rīkoties (vieglāk ir kritizēt un pateikt «nevaram» nekā domāt un izdomāt); nu, un Saeimas Juridiskajai komisijai ir citi svarīgāki jautājumi, ko šobrīd risināt...