Andris Bērziņš: Latviešiem nav jātēlo mazie nabadziņi

 
EKSPREZIDENTS DOMĀ PAR KLIMATU. «Tagad pasaulē ļoti moderns ir šis klimata komunisms, kas tiek uzspiests kā vienīgais un nekļūdīgais viedoklis,» teic Andris Bērziņš ©Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

«Nedēļas nogalēs dodos uz savu lauku īpašumu – lai fiziski pastrādātu. Forma jāuztur,» smaidot saka Andris Bērziņš. Savukārt būdams Rīgā, viņš vingrina prātu, aktīvi pētīdams pasaules politiskās sakarības, kurās sava vieta ir arī Latvijas notikumiem. Andris Bērziņš ir kritisks, analītisks, ironisks: «Valstis, kurām nav lielu iespēju ietekmēt notikumus ārpusē, «spiež» vismaz uz saviem pilsoņiem.» Tas attiecas arī uz Latviju? Bērziņa kungs pasmaida. Acīmredzot attiecas.

Šodien Neatkarīgā intervē eksprezidentu Andri Bērziņu.

Andris Bērziņš: - Lielās valstis vienlaikus cīnās gan par labklājību, gan par varu. Vai mazajām valstīm ir iespējas kaut ko politiski ietekmēt? Nav. Mazajām valstīm darbības fokuss pagriežas uz iekšpusi, palielinot valsts kontroli pār visu un visiem. Paskatieties, cik drastiski ir noteikti skaidrās naudas ierobežojumi! Kādā situācijā ir komercbanku sistēma? It sevišķi banku klienti, kuri, maigi sakot, ir kā aizdomās turamie. Tā ir visīstākā varmācība no valsts puses. Tas noved pie destabilizācijas un stiprāko došanās prom. Tā, piemēram, no valsts dodas prom tie jaunie cilvēki, kuri ieguvuši labu izglītību un labu pieredzi, un tas valstij ir vissliktākais variants. Jaunieši bēg, meklējot iespējas realizēt sevi.

- Un kas notiek ar tiem, kuri pamet mūsu valsti? Daži atgriežas, tomēr...

- Ja atgriežas četri vai pieci cilvēki no tiem tūkstošiem, kuri pazūd no valsts gada laikā, tas ir niecīgs skaitlis. Iemesli, kāpēc bēg no Latvijas: parādu, mazu algu dēļ... Meklē labāku dzīvi. Tas ir objektīvi. Robežas ir vaļā, un darbaspēka migrācija ir atļauta. Esam nokļuvuši tādā sistēmā, un būtu muļķīgi to neizmantot. Var jau visādas pasakas stāstīt - par nākamo dzīvi, piemēram, bet katrs savu dzīvi grib dzīvot tūlīt un tagad.

- No vienas sistēmas esam izkļuvuši, nu esam pavisam citā sistēmā...

- Lielās sistēmas sagāžas tad, kad paliek neiespējami izkontrolēt tos, kuri nokļuvuši pie varas.

Padomju Savienība tieši tāpēc sabruka, ka pazaudēja pasaules varenību. Mēs daudzi esam pārdzīvojuši komunisma periodu, bet izskatās, ka mēs ieejam vēl trakākā periodā: ir grūti iedomāties lielāku bezkaunību par to, kāda tagad tiek pieļauta - daļa zinātnieku apgalvo, ka pasaule iet bojā CO2 (oglekļa dioksīda) dēļ, kaut gan pagātnes pētījumi stingri liecina, ka tas tā nav. Bet viņi kliedz, ka Grenlandes un Antarktīdas ledāji kūstot divreiz straujāk tieši CO2 ietekmē, bet šis ir visienesīgākais bizness: neko taču nevar nedz izmērīt, nedz pārliecināties par vienu vai otru tēzi, tāpēc ir izdevīgi spiest uz emisiju lietām, iekasējot triljonus. Ir taču zināms, ka bijuši mazie ledus laikmeti un ka klimats ir mainījies gadsimtos, bet Saule ir bijusi lielākais izmaiņu dzinējs. Tagad pasaulē ļoti moderns ir šis klimata komunisms, kas tiek uzspiests kā vienīgais un nekļūdīgais viedoklis... Bundestāgā pirms kāda laika bija apspriede, kurā izskatīja klimata pārmaiņu ietekmi, un ziņojumā bija ierakstīts: nevis klimats ir apdraudēts, bet gan mūsu brīvība.

- Eiropas Savienība (ES) arī saslimusi ar šo klimata komunismu.

- Visticamāk, ka ES būs kārtīgs Titāniks un aizies dibenā ar šo ideoloģiju, Eiropas Centrālā banka dzen purvā Eiropas Savienību, un, ja triljonus eiro ieguldīs «klimata pārmaiņu» bezdibenīgajā katlā, tad pēc dažiem gadiem Vācija vairs nebūs nekāds konkurents pārējām valstīm. Un vēl tas breksits... Daudzi to gaida, turklāt svarīga ir Lielbritānijas un ASV gluži cilvēciskā radniecība.

- Labi, bet, zinot to, ka «klimata pārmaiņas» ir lielākoties izpūsts drauds, kāpēc tad Latvijas valdītāji dzied līdzi?

- Mūsējie vienkārši seko stiprākajam. Piemēram, Vācijai. Labāk ir laist muļķi un saņemt finansējumu no Eiropas fondiem, nevis patstāvīgi strādāt. Bet latvieši tādā ziņā ir labi: viņiem samaksā, un viņi pilda savu uzdevumu. Savulaik ievilka Ļeņinu, tagad ievilks «zaļo domāšanu».

- Sliktākajā šo vārdu nozīmē...

- Tieši tā. Ja cilvēki cīnīsies ar kaut ko nereālu, piemēram, ar klimata izmaiņām, tad viņi nevis ietekmēs dabu, bet gan nogrims savos mēslos. Ir jācīnās ar to, ko tu pats radi, nevis jācenšas ietekmēt dabu. Zviedru Grietiņa brauc pa pasauli, uzrunā konferences, tajā skaitā ANO, bet citi ar Grietiņu pelna miljardus. Bērna izmantošana savtīgos nolūkos - tas ir daudz sliktāk nekā narkotikas. Bet, lai šo situāciju izmainītu un uzlabotu, vienīgā izeja ir - izglītības, zinātnes un tehnikas attīstība.

- Kā jūs domājat, vai Latvijā eksistē kāds dabas aizsardzības plāns? Vai arī viss notiek pašplūsmā?

- Finansējums nāk - nezinu, no kurienes -, mūsējie «dabas sargi» velk to dziesmu, kuru viņiem liek dziedāt. Tas ir bizness. Vai tad kādu interesē atkritumu savākšana, lai tie nepiesārņotu dabu? Atkritumu biznesmeņi taču nav muļķi, un cilvēki mēslus ražo arvien vairāk. Stabilāka biznesa nav. Latvijā patlaban visi vēlas pārdalīt esošo - klāt ir nākuši jauni politiskie spēki, tiem savas intereses, savukārt tādiem mērķiem vajag gudrus pātarus: tāpēc jau latvieši, daudzi labi stučītāji būdami, uzdarbojas dotajā virzienā...

- Jūs ieminējāties par stučīšanu... Tieslietu ministra Bordāna brauciens uz Maskavu, piedošan’, uz Ameriku, lai pasūdzētos par tiesiskuma krīzi Latvijā un dabūtu gatavu sankciju ieviešanu, - vai tiešām viņš bija spējīgs uz kaut ko tādu, proti, pierunāt amerikāņus, vai arī tas bija ilgāku centienu rezultāts?

- Gan viens, gan otrs variants. ASV atbildīgās personas, protams, nespēj izsekot visam, kas notiek Latvijā. Bet kāds varēja Bordānam pajautāt: vai nav kaut kas konkrēts, kur Latvijai var palīdzēt? Un viņš arī pastāstīja... Bet mūsu valdītāji ir aizmirsuši par Latviju vienu lietu, ko kādreiz uzsvēra Krišjānis Valdemārs. Lūk, viņš teica: «Latvija atrodas vidū starp lielo Krieviju un arī pēc ļaužu skaita diezgan lielo Vāciju. Tad nu latviešiem viegli var izdoties caur labām skolām un diezgan svabadiem dzīves apstākļiem iemācīties abas valodas un tādā vīzē palikt bagātākiem. Un tikt par derīgiem vidutājiem abām šīm lielajām tautām. Jau mūsu dienās mēs redzam, cik labi latviešiem veicas vidutāja stāvoklī.» Tik daudzi pie manis ir braukuši un jautājuši: ko tu domā par tiem vai tiem? Viens, protams, ir izlūkošana, bet pavisam kas cits - iegūt viedokli par kaut ko. Attiecības var veidot pa vairākiem kanāliem, un, ja mēs to nedarām, tad esam pilnīgi nederīgi. Jo - kas tad mums vēl ir? Skaista daba un... cilvēki...

- Skatoties, kas savēlēti Saeimā, diemžēl jāsāk domāt par to, kāda kvalitāte bijusi vēlētājiem... Tagad ievēlētie turas pie amatiem, bet daudzi neko nejēdz no tā, kas būtu jādara.

- Paskatieties, kā bija padomju laikos. Lai atrastos kādā amatā, cilvēkam vajadzēja būt izglītībai un pieredzei. Atceros, Augstākajā Padomē vismaz 90% cilvēku bija tādi, kuri atbilda augstākajiem kritērijiem. Patlaban ir tikai politiskais aspekts: partija izbīdīja, visi piekrita. Taču tā notiek daudz kur pasaulē. Bet ir viena lieta: vairākuma viedoklis ne vienmēr liecina, ka tas ir pareizais ceļš, pa kuru vajadzētu iet... Patlaban situācija Latvijas ekonomikā ir tāda, it sevišķi finanšu sektorā, ka nav jābrīnās par investīciju trūkumu. Bet baidos, ka tas ir tikai sākums kritumam... Pusotrs gadsimts no Valdemāra ir pagājis, un šodien vēstures spirāle var iegriezties tā, ka mēs pakļūstam zem kādas citas valsts... Tas pats dzelzceļš, ostas - ne velti Krišjānis Valdemārs dzina uz priekšu jūras lietas, viņš saprata, ka Latvijai jābūt vidutājam.

- Zem kā mēs varētu pakļūt? Zem Krievijas?

- Nedomāju.

- Nesen kādā krievu politologa intervijā izskanēja doma: ja Krievija sāks agresiju, tad vispirms cietīs Baltijas valstis.

- Mēs izvēlējāmies ne tikai brīvības ceļu, bet arī veidu, kā sevi aizsargāt - mēs esam ar NATO. Bet ir cita problēma: tās valstis, kuras ir šajā aizsardzības sistēmā, nereti cita citu nesaprot. Un tas ir daudz lielāks drauds. Tad, kad tika veidota Eiropas Savienība, pamatpostulāts bija: veidosim šo savienību tādu, lai valstis nevarētu savstarpēji karot. Domāju, ka jau sākotnēji vajadzēja veidot kopīgu aizsardzību, kopīgus bruņotos spēkus. Ja ES vēlēsies eksistēt, viens no tās lielajiem uzdevumiem būs: kā uzlabot aizsardzību, veidot kopīgu sistēmu, samazinot izdevumus šajā virzienā.

- Jūs esat par Eiropas kopīgajiem bruņotajiem spēkiem?

- Protams. Kāpēc gan, piemēram, Vācijai būtu vajadzīga armija? Lai karotu ar kaimiņiem? Vācijai nav robežu ar neeiropas valstīm. Ja ir vienota valūta, jābūt arī vienotai armijai.

- Tādā gadījumā mums jābūt vēl lielākai un advancētākai armijai, jo mēs robežojamies ar agresorvalsti Krieviju.

- Es negribētu nevienu saukt par agresoru. Ja NATO princips ir viens par visiem, visi par vienu, tad tā arī jāuzvedas. Latviešiem nevajag tēlot mazos nabadziņus, kuri bailēs trīc, gaidīdami agresora uzbrukumu. Nav taču nekāds 1940. gads. Svarīgi, lai aizsardzības sistēma, kurā mēs esam iesaistījušies, ir skaidra. Visi taču saprot: ja gadījumā izceltos karš, uzvarētāju tajā nebūtu. Tāpat kā to nav nevienā karā. Mums jāskatās uz priekšu. Viena vara ir izdzīvota - es domāju sociālismu. Tam vairākums ticēja. Bet ar to ticību tā ir, kā ir. Vācijā, piemēram, bija populārs tāds teiciens: ne visi vācieši tic Dievam, bet visi tic Bundesbankai. Ja Vācijā kāds nopietni pateiktu, ka ies atpakaļ no eiro pie vācu markas, viņš būtu spēcīga zirga mugurā. Nekas un neviens nav mūžīgs. Bet, joprojām runājot par Krišjāni Valdemāru... Nevienā zemē ar valodām necīnās, turklāt, dzīvojot tādā vietā kā Latvija, ir jāizmanto valodu priekšrocība: ja mēs nespējam no zemes izcelt neko lētu, bet dārgi pārdodamu, tad mums jāizmanto valodas, kuras zinām - latviešu, krievu, vācu, angļu...

- Vai jums ir vīzija, kas notiks ar Latviju, teiksim, pēc desmit gadiem?

- Skaidrs ir viens: mums jābūt kopā ar kādu. Mums vajadzētu ciešāku ekonomisko un politisko sadarbību ar līdzīgi domājošām valstīm. Vajadzētu tādu savienību, kāda ir, piemēram, Višegradas valstu grupa, kurā ietilpst Čehija, Polija, Slovākija un Ungārija. Mums jāiekļaujas tādā savienībā, kurā mēs iederamies un varam attīstīties. Piemēram, Ziemeļvalstu savienībā. Mums jādomā ļoti nopietni, jo, skatoties uz Eiropas Savienību, manī nav optimisma. Vērtējot jauno Eiropas Komisiju, nebeidzu brīnīties: kādā veidā tai tika piešķirts rīcības mandāts?! Un kāda ir Eiropas Centrālās bankas darbība? Graujoša! Ja kāds domā, ka uz Latviju nāks nopietni investori, - aizmirstiet! Un vēl - mūsu vietējo gudrinieku paziņojumi arī ir graujoši. Pateikt, ka to naudu, kuru konfiscēs, mēs izmantosim izglītībai... Un pateikt valdības līmenī! Tā ir tiesiska valsts? Kam tad tie likumi rakstīti? Tas viss tuvojas jaunam laikmetam, kas patiesībā līdzinās PSRS laikam pagājušā gadsimta 30. gados, kad sākās Lielais terors. Manu tēva brāli toreiz, 1934. gadā, arestēja, viņš bija agronoms pēc izglītības, deviņus gadus viņš nosēdēja Buhāras koncentrācijas nometnē, kur viņu tikai dauzīja. Kad sākās karš, ārā izlaida tos gudros, lai viņi palīdz kara vajadzībām. Toreiz, lai notiesātu cilvēku, bija vajadzīgas troikas. Tagad pat to vairs nav. Tagad visu izlemj viens cilvēks un ieliek sankciju sarakstā to, kuru, viņaprāt, vajag ielikt. Kā tas var notikt?!

- Izskatās, ka var.

- Var. Bet tas nebūs ilglaicīgi.

- Un kurš tad protestēs? Tauta ir inerta. Tā necelsies, lai nonestu no iedomātā pjedestāla šos valdnieciņus.

- Es tomēr domāju, ka cilvēki vienmēr meklē ceļu, kā iet uz priekšu. Viņi grib sev to labāko.

- Vai tauta patiesi gribēs labāko un savāks 150 000 parakstu, lai rosinātu Saeimas atlaišanu?

- Šis mehānisms nav iespējams. Tā ir butaforija. Bet šo absurdo mehānismu - tāpat kā nodokļu sistēmu - radīja iepriekšējā valsts pārvalde.

- Jūs pieminējāt valodas, kuras būtu jāizmanto savas valsts labumam. Bet tieši tāpat kā notiek CO2 karš, Latvijā notiek arī valodu karš.

- Ja mēs šeit esam, visas valodas, kuras zinām, mums ir liela vērtība. Tieši tā, kā to teica Krišjānis Valdemārs. Ne tauta, ne valoda nav ienaidnieki. Var strīdēties par sistēmu, nevis par tautu. Manuprāt, krievu valodā runā vairāk nekā vācu valodā.

- Runa gan ir par to, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu, un pie šī likuma ir jāpieturas - lai arī cik liela būtu viena vai otra svešvaloda.

- Sāksim ar to, ka Latvijas izglītības sistēmā ir milzīgi robi... Tas attiecas gan uz valodu mācīšanu, gan uz citiem priekšmetiem. Skolām daudzos priekšmetos nav modernu mācību līdzekļu, laikam un attīstībai atbilstošu grāmatu latviešu valodā. Nav, piemēram, ķīmijas mācībgrāmatas, tās vietā - pasaku grāmata par ķīmijas tēmām. Šajā virzienā daudz jāizdara, ieliekot savu un izmantojot citu attīstīto valstu pieredzi, lai izveidotu laikmetīgus un modernus mācību līdzekļus latviešu valodā. Mums ir gan gudri skolotāji, gan gudri bērni. Visiem kopā jāprot nodrošināt latviešu valodas attīstību. Ja to darīsim, latviešu valoda nepaliks tikai kā mātes valoda. Daudziem skolēniem diemžēl vissliktāk veicas tieši ar latviešu valodu: viņi perfekti runā angliski, jo gatavojas pasaulei... Skolām nav mācību līdzekļu, un par to jādomā Izglītības un zinātnes ministrijai!

- ...nevis par to, kā uztaisīt pēc iespējas lielāku bardaku Latvijas Universitātē.

- Tā ir. Turklāt milzīga bedre ir arī latviešu literatūrā. Ko skolā māca? Blaumani, piemēram, aizpagājušajā gadsimtā sacerētu noveli Nāves ēnā. Mūsdienu pusaudži neizprot šo situāciju: kaut kādi veči dreifē uz ledus gabala...

- Manuprāt, ne jau situācija šajā novelē svarīga, bet gan ētiskās kategorijas ir analizējamas: godīgums, labestība, pašaizliedzība, nelietība, savtīgums... Viss atkarīgs no tā, kā skolotājs to pasniedz.

- Es runāju par to, ka skolas lielākoties nedod pamatus, kas jauniešus dzīvē nostutētu. Mācību grāmatām faktiski nav satura. Bet tas, protams, ir milzu darbs. Un tas jādara Izglītības un zinātnes ministrijai.