Līdaka: Mūs padzina, lai ieliktu amatos savējos

 
TAS ARĪ VISS. «Tu redzi to, kas paliek pēc tevis. Zoodārzā paliks Tropu mēneši un Putnu dienas, Ziemas nakts pasākumi, rupuču nešana, paliks grāmata Zoodārzs manā pagalmā, TV raidījumi, filmas... Kas palicis pēc darba Saeimā? Tikai mans teiciens «aizver muti!»,» rezignēti secina Ingmārs Līdaka ©Dmitrijs Suļžics/ F64 Photo Agency

«Mēs esam iecerējuši...» viņš, stāstīdams par Rīgas Zooloģiskā dārza nākotnes iecerēm un plāniem, vairākas reizes saka – mēs darīsim, mūsu zoodārzs... «Nu, kāds «mūsu»,» viņš apraujas, «tagad es vairs nevaru tā teikt.» Trīsdesmit darba gadi pagājuši kā gara, bagāta diena. Ar saullēktu, ar gaismas zenītu un aiziešanu rietā. Vienubrīd ass, skops sāļums iedzeļ plakstiņos. Tad, kad Ingmārs stāsta par kāda veikala apmeklējumu pirms pāris dienām. Ar sievu iebraukuši nopirkt pārtiku, pēkšņi pie kases Ingmārs dzird: «Līdakas kungs!» Viņš pagriežas pret saucējiem: tur puslokā stāv veikala darbinieki, kādam rokās milzīga, sarkana šokolāde. «Mēs ar jums! Turieties!» veikala darbinieki cits caur citu sauc, dāvinot Ingmāram saldo kārumu. Maza, mīļa pateicība no svešiem cilvēkiem, kuri vienkārši gribēja pateikt paldies bijušajam Rīgas Zooloģiskā dārza vadītājam Ingmāram Līdakam par milzīgo, pašatdevīgo darbu dzīvnieku labā. Savukārt no Rīgas pašvaldības, kas ir zoodārza īpašniece, Ingmārs nesaņems neko: nedz kompensāciju par darba attiecību beigšanu, nedz pliku paldies: 19. februārī ar Rīgas izpilddirektora Jura Radzēviča rīkojumu no valdes locekļu amatiem atstādināti Ingmārs Līdaka un Andris Morozovs. Šodien – intervija ar Ingmāru Līdaku.

- Par ko jūs atlaida? Kādus pārkāpumus jums inkriminē?

- Pārkāpumi ir vairāki, un es arī nenoliedzu, ka tie ir. Pirmkārt, neapbūvētās teritorijas piesārņošana, ko teorētiski varētu atzīt. Praktiski - drīzāk ne. Tā teritorija ir priežu mežs uz kāpas, no kuras ir izrakts ārā viss viducis, teritorija ar mainītu reljefu. 2011. gadā tā oficiāli tika nodota zooloģiskā dārza lietošanā. Kopš tā laika to izmantoja kā smilšu atbērtnes vietu, tur izkrāva arī zarus (katru otro dienu zoodārza teritorijā iebrauc kravas ar kārkliem, dzīvnieki nograuž mizu, zari paliek). Laiku pa laikam tiek uzaicināts šķeldotājs, tas sašķeldo zarus, tie pārvietojas uz puķu dobēm, dzīvnieku mītnēm... Šķeldotājs strādā ļoti skaļi, un to nebūtu vēlams novietot dzīvnieku tuvumā. Savukārt par smiltīm ir tā. Ja zoodārzā kaut kur rok būvbedri, pāri paliek smiltis, augsnes virskārta. Protams, to visu par lielu naudu var vest uz kādu izgāztuvi, bet var arī uzkrāt, gaidot to brīdi, kad šis materiāls atkal būs vajadzīgs. Liela daļa no tā savesta vecajā lāču arēnā, jo tur tiek būvēta mazo pandu mītne. Ja grunti vajadzētu pirkt, tas nebūtu ne zaļi, ne lēti. Veicot šādu saimniecisko darbību, nevar palikt pilnīgi sterilā tīrībā... Bija arī stāsts par Āfrikas savannas ekspozīciju, būvlaukums izskatījās baigi, un būvnieki izlūdzās atļauju ātri sakārtot būvlaukumu, pēc tam būvgružus viņi solīja aizvest prom. Viņi to izdarīja, bet divi mūsu valdes locekļi, kuri bija atbildīgi par būvniecību, nenokontrolēja būvniekus, kuri nepaveica līdz galam savu darbu: gružu lielāko daļu bija izveduši, tomēr ne visu... Pārpalikumus smuki nolīdzināja, sabēra smiltis pa virsu, izskatījās labi. Bet uznāca rudens lietus, sāka smilti skalot nost, un atklājās, ka pāris kravas palikušas neizvestas...

- Un viss?!

- Un viss. Mums... Kāds «mums»... Zoodārza teritorijā ir veca būvniecības šahta, un būs nepieciešams milzīgs daudzums grunts, lai to aizbērtu. Tur būs vajadzīga liela daļa vēl atlikušās grunts un smilts. Domāju, ka grunts vēl pietrūks... Un tā man inkriminēja to, ka neesmu atradis vainīgos par būvgružu neizvešanu un ka neesmu viņus sodījis. Mēs, valdes locekļi, esam solidāri atbildīgi, un neba man sodīt valdes locekļus, sevišķi ja viņi centušies darīt visu zoodārza interesēs.

- Bet kas tad beigu beigās ir nodarīts zooloģiskajam dārzam?!

- Domāju, ka zooloģiskā dārza darbiniekiem attiecībā pret vidi ir jāstrādā perfekti, jāseko visiem vides aizsardzības normatīviem. Smilšu atbērtne - teorētiski tas ir pārkāpums attiecībā uz vides saglabāšanu, bet vai zoodārzs no tā cieš? Noteikti ne. Tieši otrādi - zoodārzs no tā finansiāli ieguva. Arī priedes tur stāv tikpat staltas un stingras, tās nav cietušas. Un tā - kapitāldaļu turētāja sēdē, kur skatīja mūsu «lietu», no manis neviens nesadzirdēja pārmetumus kolēģiem, kuri centās strādāt zooloģiskā dārza interesēs. Acīmredzot tas arī saniknoja mūsu likteņa lēmējus.

- Jums pārmeta arī finansiālus pārkāpumus.

- Situācija ilgu laiku jau brieda: būs jāatkāpjas! Pēc Rīgas domes veiktās revīzijas tika inkriminēts nesaimnieciskums attiecībā uz tirdzniecības vietu iznomāšanu. Mums aizrādīja, ka tas, ko iekasējam no tirgotājiem, ir nieks, salīdzinot ar to, ko varētu no viņiem prasīt. Iznomājām mazu laukumiņu kafejnīcai - par it kā ļoti zemu cenu. Uzņēmējs ieguldīja 60 000 eiro, lai uzbūvētu kafejnīcu. To neviens neņēma vērā, kaut arī tas bija nozīmīgs infrastruktūras objekts. Mēs iekasējām 1500 eiro gadā (par nomu), bet revīzija atklāja, ka vajadzēja iekasēt 1700 eiro... Uzņēmējs ar atpakaļejošu datumu nomaksāja starpību. Par šo niecīgo starpību pērn atkāpās divi valdes locekļi. Viņi bija atslēgas cilvēki zoodārza saimniecībā: Edgars Vītols, kurš faktiski uzbūvēja zoodārzu, un Uldis Želubovskis, kurš vadīja zoodārza saimniecību. Palikt bez viņiem - tas nebija zoodārza interesēs. Tāpēc viņi pēc tam tika uzaicināti strādāt: viens - par tehnisko direktoru, otrs - par attīstības direktoru, proti, tajos amatos, kādos viņi bija pirms valdes locekļu pienākumu pildīšanas. Kā valdes locekļiem viņu alga bija tuvu pie 4000 eiro, tā tika samazināta par 500 eiro, kolīdz viņi kļuva par direktoriem.

- Rīgas domes izpilddirektors Juris Radzevičs pārmeta jums sirdsapziņas trūkumu, sak, vai jums nav kauna skatīties acīs saviem darbiniekiem - laikā, kad direktori un valdes locekļi saņem tādas algas.

- Valdei algu nosaka ne jau pati valde. To nosaka kapitāldaļu turētājs.

- Laikam domes izpilddirektors Radzevičs to nezināja.

- Ja salīdzinām ar citām Rīgas domes kapitālsabiedrībām, kur pazūd miljoni, bet neviens neiespringst, tad...

- ...zoodārza «gadījums» ir ar baltiem diegiem šūts. Tagad par pienākumu pildītājiem iecelti bijušais zoodārza vadītājs Greiziņš un VARAM pārstāvis Cekuls. Ļaunas mēles melš, ka viņi nedeg vēlmē katru dienu rūpēties par Rīgas Zooloģisko dārzu, bet patiesais vadītājs būšot kāds Ilmārs Krieviņš. Nekāda oficiāla amata viņam vēl nav, esot tikai iemitinājies kabinetā... Stāsta, ka viņš esot GKR biedrs.

- Par to nezinu. Bet ja amats ir, tad diez vai viņa alga būs mazāka par 3000 eiro... Kuriozi: padzīt mūs no amatiem, lai ieliktu savējos, palielinot vadības izdevumus...

- Savulaik Krieviņš bija poligrāfijas pakalpojumu uzņēmuma Strig vadītājs, un viņa brošūriņas un plakāti zoodārzam esot izmaksājuši prāvas summas. Tauta runā arī par Krieviņa privāto zoodārzu...

- Tās ir manas lielākās bažas: ja saplūdīs kolekcionāra un tirgotāja privātās intereses ar zoodārza interesēm, tad iestāsies vakars... Es bez maizes nepalikšu, es baidos par zoodārzu. Aizies daudz labu darbinieku. Redzu, ka sākas kaut kādas manipulācijas, sevišķi es uztraucos par dzīvniekiem. Ja darbu pametīs dzīvnieku kolekcijas pārzinātāja, tad te sāksies haoss. Zoodārzā ir 156 darbinieki, esmu mēģinājis saliedēt kolektīvu, bet kas notiks tagad - vairs nezinu...

- Jūs aizgājāt no politikas, lai strādātu zooloģiskajā dārzā. Izstājāties no Zaļās partijas?

- Nē. Līdz aprīlim esmu domes priekšsēdētājs. Tomēr politiskajā apritē aktīvi nepiedalos. Es patiešām domāju, vai man šobrīd neapturēt savu darbību partijā.

- Jūs par kaut ko jūtaties vainīgs?

- Es augstu vērtēju Zaļās partijas principus un ideālus. Ja Radzeviča kungs par augšminēto meža piesārņošanu vērsīsies prokuratūrā, tad - loģiski - es apturēšu savu darbību partijā.

- Bet pārskatāmā laika posmā - vai esat gatavs atgriezties politikā?

- Esmu gatavs dažādiem dzīves pavērsieniem, bet par politiku domāšu tikai tad, ja mani piespiedīs to darīt.

- Ne tikai Rīgas dome, bet arī VARAM finansē zoodārzu. Kāpēc, zinot, ka jūs esat viserudītākais un pieredzējušākais zoodārza vadītājs, VARAM jūs neaizstāv?

- Nu kā, ielika taču šeit VARAM cilvēku...

- Nē, es runāju par jums. Zoodārzam tomēr ir valstiska nozīme, un tā vadītājam ir jābūt labākajam no labākajiem.

- Maijā beigsies konkurss uz pastāvīgo zoodārza valdi, un man nav ne jausmas, ko tā ar mani vēlēsies darīt... Varbūt paņems par preses sekretāru. Maijā - pēc domes ārkārtas vēlēšanām - nomainīsies domes vadība, un varbūt kāds pateiks: Ingmār, nāc atpakaļ uz zoodārzu par valdes priekšsēdētāju! Uz ko tad es nākšu, ja viss būs noārdīts?

- Varbūt tomēr nepaspēs līdz maijam visu noārdīt?

- Es neticu, ka maijā man kaut kas spīdētu... Skatoties no politisko konsekvenču puses: esmu taču «sasmērējies» ar ZZS, un, ja Rīgā nāk pie varas tās partijas, kas vada valsti, tad es būšu pēdējais, ar kuru kāds runās. Skaidrs, ka pašvaldību vai valsts uzņēmumu vadībai ir jābūt labā sazobē ar politiķiem, tikai tādā veidā uzņēmumi var tikt pie investīcijām un atbalsta. Zoodārza ziedu laiki bija tad, kad Indulis Emsis (ZZS) bija vides ministrs, bet Rīgas domē - saprotoši mēri. Viņi apsēdās blakus, izrunāja, un tad tika uzcelta Tropu māja, Tīģeru māja... Tad, kad Rīgas vara sāka strīdēties ar valsts varu, finansējumu nedeva ne viens, ne otrs. Bet es sāku runāt par zoodārza atslēgas cilvēkiem... Mums ir fantastiska veterinārārste - Inga Birne. Pasniedzēja Lauksaimniecības universitātē. Ja viņa aizies... Zoodārzā vetārsts izaug daudzu gadu laikā - kamēr saprot dzīvnieku daudzveidību. Jo katram dzīvniekam ir savas ārstēšanas metodes. Savukārt Guna Vītola ir zoodārza «ārlietu ministre»: viņa vada dzīvnieku sagādi un transportēšanu. Neredzu nevienu cilvēku, kurš varētu viņu aizvietot. Martā viņa brauks uz Vāciju pēc piecām impalām. Tie ir augstas raudzes profesionāļi, un, ja kādu no viņiem pazaudē, te iestājas juceklis. Šie cilvēki ir uz rokām jānēsā! Un vēl Edgars Vītols, kurš zina katru skrūvīti: viņam ir tāda sapratne par zoodārza būvēm, ka nevienam nav jākontrolē viņa darbs. Kad atkal atbrauks kādi ārzemju kolēģi, viņi būs sajūsmā par to, ko ieraudzīs. Var jau viņam, protams, samazināt algu (viņa pārziņā ir tā nelaimīgā piesārņotā teritorija...) un pateikt: tu visu esi darījis nepareizi, un tevis dēļ Līdaku atlaida! Bet viņš bez darba nepaliks, viņu uzaicinās, piemēram, uz Tbilisi - būvēt zoodārzu. Vītols nereti aicināts uz ārzemēm, bet viņš vienmēr atteicis - šeit darba daudz! Neviena augstskola nemāca projektēt zoodārzus, visi mācās uz vietas. Mācās arī kļūdoties. Piemēram, būvējot papagaiļu voljēru, kļūdījās arī Vītols: ieekonomēja uz režģīti... Normāls režģis, aiz tāda var lūsi turēt. Pēc nedēļas skrien pie mums apmeklētāji un sauc, ka tūlīt izmuks mūsu papagaiļi! Šis jaukais putniņš ar knābi pārkniebis režģa drāti, un galva jau ārā!

- Dzirdēts, ka Rīgas Zooloģiskajam dārzam ir starptautiska atzinība.

- Jā, ir. Rīgas Zooloģiskais dārzs ir vienīgais Baltijas valstīs, kas saņēmis Eiropas zoodārzu un akvāriju asociācijas akreditāciju. Man tas bija ārkārtīgi svarīgs brīdis. Akreditācijas iegūšana nozīmē, ka mūsu zoodārzā tiek nodrošināti augsta līmeņa labturības standarti dzīvniekiem, kā arī atbilstoši tiek veikts vides izglītības un zinātniskās pētniecības darbs. Par šo akreditāciju svinīgi tika paziņots Džersijā, kur atrodas Džeralda Darela zoodārzs.

- Tas ir tik slavens zoodārzs, ka pietrūkst pat vārdu...

- Tā ir. Zoodārzam ir jābūt ar labu reputāciju, lai cilvēki uz to ietu. Sevišķi jau tagad, kad Eiropā pastiprinās pretzoodārzu kustība. Par savu virsuzdevumu vienmēr esmu uzskatījis zoodārza reputācijas veicināšanu.

- Vai Zaļā partija jūs kaut kā aizstāv?

- Nē, un to arī nevajag... Tas parādītu, ka lieta ir politizēta. To es negribētu. Nedomāju, ka tas varētu vest uz kaut kādu rezultātu.

- Neesat domājis par vēršanos tiesā? Par jūsu atlaišanu pat palīgskolas otrgadniekam skaidrs - jūs no darba padzina tāpēc, ka vajadzēja vienu otru savējo ielikt.

- Tādai tiesai nav izredžu... Kapitāldaļu turētājs var atlaist valdes locekļus bez jebkādiem argumentiem: vienkārši zaudējuši uzticību! Pēc tam - ja es uzvaru - nākt atpakaļ ar naidu - nu nē... Pašvaldība taču mani noēdīs, uzsūtot auditus citu pēc cita. Pērn bija trīs auditi.

- Daudz ko atrada?

- To kafejnīciņu, par kuru mēs esot pieprasījuši nepamatoti zemu nomas maksu.

- Vai jūsu un Andra Morozova, otrā valdes locekļa, atlaišanas iegansts nevarēja būt saistīts ar to zemes gabalu, ko izmantoja būvgružu nobēdzināšanai? Varbūt to kāds pa lēto gribēja prihvatizēt?

- Tā ir Andra Morozova versija. Tam zemes gabalam faktiski nav nekādas izcilas vērtības - ja domājam par zoodārzu. Bet Morozovs domā kā politiķis, un patlaban ir Rīgas domes priekšvēlēšanu laiks, Morozovs startē no Saskaņas, un viņam nu patiesi nevarētu inkriminēt nekādus pārkāpumus īsajā darba laikā zoodārzā. Taču es nevēlos būt instruments viņa rokās. Un es nevēlos būt instruments jebkādās citās rokās: tūdaļ pēc tam, kad mūs izmeta no darba, mani aicināja iekļauties vienā otrā domes vēlēšanu sarakstā. Es atteicos.

- Žēl gan. Nebūs neviena, kurš glupiem deputātiem uzkliegs: «Aizver muti!»

- Ja tā nopietni padomā: kas pēc tevis paliek?... Strādājot šeit, zoodārzā, 30 gadu laikā esmu izaudzinājis faktiski divas paaudzes, ļoti daudzus cilvēkus, kuri ir izglītoti dzīvnieku lietās un kuri mīl dabu. Tu redzi un jūti to, kas paliek pēc tevis. Zoodārzā paliks Tropu mēneši un Putnu dienas, Ziemas nakts pasākumi, rupuču nešana, paliks grāmata Zoodārzs manā pagalmā, TV raidījumi, filmas... Kas palicis pēc darba Saeimā? Tikai mans teiciens «aizver muti!» - tas arī viss.