Vētra: Augstskolu transformācijas ideja balstās uz ačgārniem pieņēmumiem

 
VIENĪGĀ IESPĒJA. «Jāveicina uzticēšanās starp valsts varu un akadēmisko sabiedrību, nevis jāsacer kaut kādi plāni par augstskolu pārvaldības modeļa maiņu! Šobrīd šī uzticēšanās ir viszemākajā līmenī kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas,» uzskata Jānis Vētra ©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Šodien Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta sēdē tiks analizēta politiķu piedāvātā augstskolu transformācijas ideja. Tāpēc Neatkarīgā piedāvā interviju ar Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāju, profesoru Jāni Vētru – par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) piedāvāto augstskolu pārvaldības modeļa reformu, par politiķu nekaunīgo jaukšanos augstskolu autonomijā un citām politiķu veiktajām bezjēdzībām.

- Viendien Saeimas Kultūras, izglītības un zinātnes komisijas vadītājs Arvils Ašeradens (JV) izteicās, ka mūsu augstākā izglītība neatbilstot starptautiskajiem standartiem. Kas tie par standartiem? Vai tiešām viņš domāja augstākās izglītības finansējuma neatbilstību Starptautiskajam paktam par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kur noteikts, ka valstij jātiecas uz bezmaksas augstāko izglītību ikvienam?

- Tādu vispārēju augstākās izglītības standartu nav. Standarti ir konkrēti, un diez vai Ašeradena kungs domāja tieši par tiem... Proti, ir Eiropas standarti un vadlīnijas izglītības kvalitātes nodrošināšanai un novērtēšanai. Tie jau sen ir iestrādāti Latvijas normatīvajos aktos, un saskaņā ar tiem notiek ne tikai studiju virzienu un programmu novērtēšana, bet arī diplomu atzīšana. Izglītību par augstāko atzīst tikai tad, ja tā ir novērtēta, turklāt uz regulāra pamata, atbilstoši standartiem un vadlīnijām.

- Iespējams, mūsu augstākā izglītība, pēc politiķu domām, atbildīs starptautiskajiem standartiem, ja tiks veikta augstskolu iekšējās pārvaldes modeļa maiņa?

- Politiķi vēlas ieviest augstskolās padomes. Tajās vairākums būtu cilvēki ne no konkrētās augstskolas, viņus atlasītu vai nu Pārresoru koordinācijas centrs, vai kāda īpaši izveidota institūcija, bet apstiprinātu Ministru kabinets. Tā būtu no ārpuses izveidota padome ar dažiem akadēmiskajiem pārstāvjiem. Paradokss ir tajā, ka dokumenta nosaukums ir - Par iekšējās pārvaldības modeļa maiņu, taču iekšējo pārvaldību paredzēts aizvietot ar ārējo pārvaldību...

- Nebūsim naivi: esošie politpulciņi izvēlēsies savus pārstāvjus, un tās būs politiskās padomes.

- Stāstīts jau tiek, ka tā būs profesionāļu padome, ka tā būs nepolitiska utt. Mums šobrīd ir sešas universitātes. Kaut arī pēc IZM piedāvātā plāna Daugavpils un Liepājas universitātes vairs nav universitātes, tik un tā paliek četras, un katrā vajadzīgi seši ārējie locekļi. Tas nozīmē, ka pie apvāršņa jau vajadzētu parādīties vismaz 20 personām, kuras nav saistītas ar augstskolām (lai izvairītos no interešu konflikta), pārstāv industriju un ir profesionāļi augstākajā izglītībā. Viņiem vajadzēs lemt par universitāšu stratēģiju, budžeta apstiprināšanu un rektora iecelšanu. Neviena tāda cilvēka pie apvāršņa pagaidām nav... Nākamais svarīgais jautājums: kādā valodā augstskolas tiks vadītas? Ja latviski, tad - kādā valodā runās padome, ja tajā būs (un ir paredzēts, ka būs) ārvalstnieki? Viņi būs no latviešu diasporas? Ja ne, tad vajadzēs tulkot padomes darba valodu. Ja netulkos - tas būs likuma pārkāpums. Nākamais jautājums: vai tā ir tālredzīga valsts stratēģija - uzticēt ārvalstniekiem veidot augstskolas budžetu, kurā liela daļa ir valsts budžeta līdzekļu? Kā būtu otrādi: piemēram, Kopenhāgenas universitātes padomē sēž kāds no Latvijas iebraucis pilsonis un pieņem lēmumus, uz kuru pusi iet Kopenhāgenas universitātei?...

- Pieņemsim, ka tikai mēs esam tādi pakalpiņi, kuri bez ārvalstniekiem nespēj ne soli paspert...

- Tāda nu ir tā dīvainā konstrukcija. Un vēl ir jautājums: vai šie augstskolu padomju locekļi ir valsts amatpersonas vai nav? Ja viņi izstrādā un apstiprina augstskolu budžetu, ja viņi ieceļ citu valsts amatpersonu - rektoru, tad viņi pilnīgi noteikti ir valsts amatpersonas. Tad uz kāda pamata IZM konceptuālajā ziņojumā Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu ir uzsvērts, ka viņi NAV valsts amatpersonas? Kopumā: tēma par augstskolu pārvaldību un tipoloģiju - tie nav tikai konceptuāli jautājumi, tie ir absolūti konkrēti jautājumi, uz kuriem jāatbild, ar abām kājām stāvot uz zemes, lai saprastu, kā šāda jauna institūcija - augstskolas padome - var vai nevar funkcionēt.

- Šo murgaino savārstījumu ministres Šuplinskas uzraudzībā samargojuši IZM ierēdņi. Bet ir taču arī Saeimas komisija, kuru vada Ašeradens, un vismaz teorētiski tā pārrauga ministrijas darbu...

- Ašeradena kunga pieaicinātie cilvēki izstrādā «variācijas par tēmu». Tomēr, šķiet, nevienam nav īstas skaidrības par šā procesa virzību. Visa šī «augstākās izglītības reforma», kas tika uzsākta pirms kāda pusgada, balstās uz trim politiskajā vidē ilgstoši eksistējušiem pieņēmumiem un viena nosacījuma.

- Proti?

- Pirmais: Latvijā esot par daudz augstākās izglītības institūciju. Otrs: vismaz vienai Latvijas augstskolai jāiekļūst kādā no trim lielajiem starptautiskajiem reitingiem TOP 500. Trešais: augstskolu attīstību ierobežo pārvaldība - tāpēc jāievieš padomes. Nosacījums: naudas ir tik, cik ir, un vairāk nebūs. Bet visi trīs pieņēmumi ir nepareizi, savukārt nosacījums - nemaināms. Pirmā nepareizība: augstākās izglītības institūcijas Latvijā ir daudzveidīgas - ir 16 valsts augstskolu, ir koledžas, abās grupās ir arī privātās mācībiestādes. Vai ir nepieciešams radikāli mainīt reģionālo augstākās izglītības struktūru? Izslēgt no augstskolu skaita Vidzemes augstskolu un Ventspils augstskolu? Daugavpils un Liepājas universitātes, kā arī Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmiju piepulcēt augstskolu grupai? Vai no tā kāds iegūs? Tikai par kuriozu var uzskatīt rosinājumu Mākslas, Mūzikas un Kultūras akadēmijām vispār noņemt augstākās izglītības institūcijas statusu. Tad varbūt ķersimies klāt privātajām augstskolām? Piedodiet, kopš 1991. gada tādas ir atļautas, un tur tiek īstenotas starptautiski novērtētas un akreditētas studiju programmas. Kāpēc mums vajadzētu jaukties iekšā privātajā biznesā? Mums vēl ir koledžas, un tās ir svarīgas darba tirgus prasību aspektā - ir nepieciešami vidējā līmeņa profesionāļi ar vadītāju iemaņām. Turklāt mēs nevaram administratīvā kārtā piespiest privātās koledžas kaut kam pievienoties. Un kam gan tas būtu vajadzīgs? Ja pasaulē atzīst visu nosaukto institūciju diplomus, tad tas mums jāuzskata par resursu. Vai kāds pārmet Šveicei, ka tai ir pārāk daudz banku vai pulksteņu rūpnīcu?

- Daudzi runā par TOP 500. Otrais pieņēmums!

- Lai kāda augstskola uz tādu līmeni varētu pretendēt, tas prasītu visas Latvijas augstākās izglītības līdzekļus, un arī tad būtu tā, ka var tikt, bet var arī netikt, jo reitingā visas vietas ir aizņemtas: lai tur tiktu, kāds no esošajiem jāizbīda laukā. Iekļūšana topā ir atkarīga no zinātniskajiem rezultātiem, bet tie - no talantiem un naudas. Taču iekļūšanai šajā topā nav itin nekāda sakara ar kvalitāti augstākajā izglītībā visā tās daudzveidībā: tiem, kuri studē, nekas nemainās no tā, ka viņa augstskola ir 498. vai 850. vietā.

- Bet ja tiks realizēts komunistu lozungs Visu varu padomēm! - tas varbūt uzlabos augstskolu veiktspēju?

- Bīstamība slēpjas citur. Ja padomē vairākums ir ar augstskolu nesaistīti cilvēki, kuri apstiprina rektoru, budžetu un stratēģiju, zem jautājuma zīmes nonāk augstskolas juridiskais statuss, jo augstskolas Latvijā ir atvasinātas publiskās personas, un tas nozīmē, ka tās ir personu apvienības ar valsts deleģētu autonomijas pakāpi, kuras organizē savu darbību šīs autonomijas ietvaros. Ja nomaina iekšējo pārvaldību ar ārējo, šīs atvasinātās publiskās personas zaudē savu autonomiju. Tad augstskola kļūst par ko līdzīgu valsts kapitālsabiedrībai. Līdzīgs piemērs ir ar Ventspils brīvostu, kas bija atvasināta publiska persona, bet, valstij to pilnībā pārņemot savā kontrolē, tās pārvaldi nodrošina valsts akciju sabiedrība. Bet šādu akciju sabiedrību galvenais mērķis ir naudas pelnīšana. Padome nosaka stratēģiju, bet valde īsteno šo mērķi. Peļņas un zaudējumu aprēķins arī nosaka padomes un valdes darba efektivitāti. Attiecībā uz augstskolām šādā gadījumā veidojas liela pretruna. Universitātē nauda ir tikai līdzeklis pētniecības, izglītības un inovatīvās darbības mērķu sasniegšanai. Universitātes dzīvē neprognozējamība ir dabiska sastāvdaļa. Studentam var radīt apstākļus, bet nevar piespiest apgūt studiju programmu. Savukārt zinātnē, uzsākot projektu, rezultāts nav zināms. Pretējā gadījumā tā nav zinātne. Augstskolā ir nevis viens attīstības centrs - dibinātājs, ko pārstāv padome, bet gan daudzi centri - akadēmiskais personāls un studējošie. Tāpēc augstskola arī ir atvasināta publiska persona. Tieši akadēmiskais personāls reāli virza studiju un pētniecības procesu - un nevis kaut kāda no ārpuses iecelta padome...

- ...kas sastāv no augstskolas specifiku nepārzinošiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka ministrija un valdība veic augstskolu autonomijas iznīcināšanu.

- Vismaz tā tiek nopietni deformēta. Ja esošo statusu mēģina mainīt, tad varbūt kāds paskaidros, kāpēc tagadējais statuss ir nederīgs un kādas pozitīvas izmaiņas ienesīs jaunais statuss? Ja aplūkojam pēdējos 29 gadus, tad, tikai pateicoties augstskolu autonomijai, augstākā izglītība Latvijā eksistē normālā līmeni. Augstskolās tomēr turpinās studiju process ar augšupejošu tendenci - par spīti dažādām valsts perturbācijām, naudas (ne)došanai un resursu (ne)atļaušanai. To ignorēt un iedomāties, ka tūdaļ atnāks padome un noteiks, kā visu darīt... Nu, absurds.

- Tad jau sanāk, ka rektors nav vajadzīgs (viņa vietā norīkos izpilddirektoru), tāpat arī Satversmes sapulci var izklīdināt.

- Tā sanāk. Pēc politiķu domām, pietiks ar izpilddirektoru.

- Nez, vai šie visi izglītības trēģeri vispār saprot, ko viņi dara?

- Nezinu. Pieņemu, ka ierēdņi, sacerot iepriekšminēto «pārvaldības modeļa maiņu», dara tikai to, ko viņiem liek darīt. Tāds ir ierēdņu darbs.

- Kopumā vērtējot - notiek Latvijas augstākās izglītības sistēmas graušana.

- Kaitējums var būt ārkārtīgi reāls. Mums saka: Somijā apvienojās Mākslas akadēmija ar Biznesa un tehnisko augstskolu. Brīnišķīgi! Tikai jāņem vērā, ka pie šo augstskolu pamatbudžeta, kas jau ir ievērojami lielāks par mūsu augstskolu budžetiem, apvienošanās brīdī tika pieskaitīti ap 500 miljonu eiro, pēc tam apvienotā augstskola dabūja vēl vairākus simtus miljonu eiro. Ja mums būtu tādi resursi... Dzīvojot ar tādu naudu, kāda mums ir, nekādu pievienoto vērtību tikai no pārvaldības vai tipoloģijas reformām mēs nesagaidīsim.

- Vai viss bardaks, ko Universitātē noorganizēja izglītības ministre Šuplinska (JKP), neapstiprinot likumīgi ievēlēto rektoru Indriķi Muižnieku, neliecina par to, ka tas ir vienas ķēdes posms - līdztekus augstskolu pārvaldības «reformai»?

- Gan jā, gan nē. Universitātes gadījums neiekļaujas tipveida rāmjos. Manuprāt, ministre jutās aizskarta, ka Universitātē var organizēt vēlēšanas, balstoties uz, viņasprāt, dīvainiem nolikumiem, un viņai šie vēlēšanu rezultāti jāvirza uz apstiprināšanu. Viņai ar likumu noteikts pārraudzīt augstākās izglītības norises, un viņa to arī darīja. Tajā pašā laikā - neviens (!) no LU Satversmes sapulces locekļiem nav pārmetis, ka rezultāts būtu nepareizs un ka tas neatbilstu vairākuma gribai. Tad kas mums ir primārais? Pārraudzītāja doma un izpratne vai augstskolas personāla izpratne par lietām viņiem piešķirtās autonomijas ietvaros? Tad gan mēs varam teikt, ka tas ir vienas ķēdes posms: sanāk, ka svarīgāka ir nevis personu grupai likumiski nostiprinātā autonomijas izpratne, bet gan atzinums - kā tas no ārpuses izskatās. Tad iepriekšminētās padomes noderēs: tām nebūs svarīgi, kā tas ir patiesībā - iekšpusē.

- Politiķi cenšas palielināt savu ietekmi augstskolās, un tas ir nožēlojami. Ir pamats domāt, ka vēlme palielināt ietekmi saistās nevis ar pēkšņām zināšanu alkām, bet gan ar gluži merkantilām interesēm: augstskolām taču ir gana daudz īpašumu...

- Politiķiem ir tāda savrupa pasaule, kurā darbojas specifiskas likumsakarības, kas ir pilnīgi atšķirīgas no tām, kādas darbojas augstskolās... Tā ir varas turētāju pasaule. Politiķiem laikam šķiet, ka autonomijas un demokrātijas augstskolās ir par daudz un tas viss ir «jāpiegriež». Bet tie, kuri tā domā, pilnībā ignorē faktu, ka mēs dzīvojam atvērtā sabiedrībā. Ar direktīvām un represīvo vadības stilu nekādu pozitīvo efektu nevar iegūt! Vienīgā iespēja: veicināt ārkārtīgi smalko lietu - uzticēšanos starp valsts varu un akadēmisko sabiedrību. Šobrīd šī uzticēšanās ir viszemākajā līmenī kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tā ir problēma, kas jārisina, nevis jāsacer kaut kādi plāni par augstskolu pārvaldības modeļa maiņu!

- Jūsuprāt, autonomija augstskolās tiek attīstīta kopš viduslaikiem. Vai tas nav tālab, ka akadēmiskie intelektuāļi ir gribējuši norobežoties no politiķu murgainās ietekmes un tumsonības? Vai tagad nenotiek tieši tas pats?

- Runa ir par akadēmisko brīvību, un tā ir visvairāk apdraudētā lieta mūsdienu augstākajā izglītībā. Autonomijas jēdziens vairāk saistās ar to, ka zinātniekam un docētājam nav jāpakļaujas politkorektām vai ideoloģiskām uzstādnēm. Ja tādas ir, tad jābūt iespējai tās argumentēti apšaubīt. Galvenā ideja: lai kaut kas jauns rastos, lai neiestātos stagnācija, tev jābūt brīvam savā spriešanā, bet to tu vari izdarīt vidē, kur kritiski domājošam būt - tā ir norma. Autonomija garantē ikvienas idejas vai veikuma adekvātu novērtējumu. Kā redzams, autonomija nenozīmē norobežošanos no apkārtējās pasaules. Gluži otrādi.

- Bet mūsu politiķi dara visu, lai šo brīvo, kritisko domāšanu apturētu, un flagmanis šajā cīņā ir IZM - kaut vai ar savu «spožo» ideju par augstskolu padomēm.

- Politiķi, protams, var mēģināt stāstīt, ka padomes būs neatkarīgas un profesionālas, ka tās nebūs politiskas, bet... šis nodoms nav īstenojams. Visa tā dēvētā augstskolu transformācijas ideja ir balstīta uz ačgārniem pieņēmumiem, un agrāk vai vēlāk tā atdursies pret dzīves realitāti.