„Kā jums šķiet, ko atgādina JKP priekšplānā izvirzītā Linda Ozola?” – šādu jautājumu nesen man uzdeva kāds politikas vērotājs. Padomāju. Un sapratu. Jutu Strīķi. Aizsaulē aizgājušās politiķes tēls tik ļoti bija iespaidojis eventuāli nākamo Rīgas domes vadītāju, ka viņa publiskajās debatēs kopēja ne tikai runas manieri, nesatricināmo revolucionāro pārliecību un Dāmokla zobina švīkstināšanu virs korumpantu galvām, bet arī, pietrūkstot kompetencei, vēlamo uzdeva par esošo. Taču tas jēkāpistiem ir normāli.
Pirms vēlēšanām daudz ko atklāja televīzijas, radio un interneta debates, kurās piedalījās gan metropoles mēra kandidāti, gan vienkāršāku potenciālo amatkrēslu piepildītāji. Protams, šīs sarunas, kurās viens kandidāts mēģināja pārtrumpot citu, gandrīz nekad neparādīja patieso intelekta, erudīcijas un pilsētvadīšanas prasmes līmeni. Skatītājiem un klausītājiem tas, šķiet, nebija vajadzīgs, jo izšķiršanos par vienu vai otru partiju nereti noteica nianses. Kā precīzi nesen teica Einārs Cilinskis (NA): „Deputāta kandidāta uzdevums ir 30 sekundēs pateikt vienkāršu, acīmredzamu, pārliecinošu un nepareizu risinājumu sarežģītām problēmām. Savukārt pareizais risinājums nav ne vienkāršs, ne 30 sekundēs izstāstāms, un tas arī nevienu nepārliecinātu.”
Diemžēl vairums deputātos iekļūt gribošo kandidātu vienkārši nespēja aptvert problēmu un uzdevumu mērogu, kāds valda Rīgā. Un kur nu vēl parādīt kompetenci risināt šos uzdevumus.
Tā, piemēram, ar vidējo izglītību apdāvinātais Mārtiņš Kossovičs („Attīstībai/Par!/Progresīvie”) priecīgi stāstīja, ka ar saviem politpulciņa biedriem esot braucis uz Viļņu un tur uzzinājis, cik izmaksā viens veloceliņa kilometrs. Jā, apstiprinās aizdomas, ka Rīgas dome tiek vēlēta tikai vienam mērķim - lai būvētu veloceliņus. Šis veloceliņu pārspīlētais nozīmīgums pamazām sāk krist uz nerva, jo visi Rīgas iedzīvotāji NAV velobraucēji, un diez vai absolūti visi rīdzinieki vēlas katru dienu kādus desmit kilometrus mīties uz darbu, skolu vai bērnudārzu. Klau, sāciet taču beidzot domāt par satiksmes reālajiem risinājumiem, par drausmajām Rīgas ielām un sabiedriskā transporta sistēmas uzlabošanu, nevis tikai par riteņbraucējiem un puķītēm iekšpagalmos!
Kā jūs to darīsiet, deputāti?
Izskatās, ka deputāta kandidātiem šobrīd katastrofāli pietrūkst zināšanu par pilsētvadību un attīstības tendencēm, bet bija taču pietiekami daudz laika, lai vismaz kaut ko izprastu, nevis tikai kulstītu tukšas frāzes par dziļo un patieso mīlu pret rīdziniekiem.
Bet varbūt tās mīlas nemaz nav? Varbūt ir tikai ierastā varasgriba, kuru gluži nejauši izpauda tā pati Linda Ozola, kura vēl nav apguvusi Jutas Strīķes dzelžaino manieri runāt bez emocijām, toties pārliecinoši. „Mēs vēlamies varu... mainīt Rīgā,” ar manāmu pauzi teikuma vidū paskaidroja Linda Ozola. Kurš tad negrib to varu... mainīt. Visi grib. Tikai ne visiem ir tik daudz prāta, lai ne tikai iegūtu to varu, bet arī paturētu.
Bet izskatās, ka Linda mācās. Tas, ka TV un radio debatēs viņas kompetence pilsētas transporta jomā bija līdzvērtīga bērnudārznieka šļupstiem par lego mašīnītēm, vispār jau neko daudz nenozīmē: toties viņai aiz muguras esot profesionāla un uzticama komanda, ir arī satiksmes ministrs Tālis Linkaits, un vispār strādāt kopā ar tādiem cilvēkiem ir, kā mēdz teikt, „baigi kūl”. Bet vēl kūlāk ir tas, ka visi iesīkstējušie korumpanti eksistenciālās bailēs nu pārsavērtušies par trīcvaidziņiem, jo Linda apgalvo, ka „tikai mūsu klātbūtnē nevar zagt”, uzsvaru liekot uz „mūsu”. Nabaga bērns, viņa, šķiet, neko nezina par to, ka viņas dzimtā partija ik gadu no mūsu - nodokļu maksātāju kabatām, - likumīgi izzags vairāk nekā 600 000 eiro, lai remdinātu sava politveidojuma apetīti.
Domāju, ka politpulciņu kandidāti atklātos vēl košāk, ja vēlēšanas notiktu, piemēram, kādu nedēļu vēlāk. Mēs gan redzētu, gan dzirdētu intelekta un erudīcijas uzplaiksnījumus, kādus cilvēce nav manījusi vismaz pēdējos divus tūkstošus... nu, labi, pēdējos divus gadus. Nevaru nepadalīties ar sava tviterdrauga Aigara Prūša ierakstu: „Dažs Rīgas glābējs kā jūras gurķis - ūdenī piebriedis, izmēros kā kumeļa lepnums, īsts jūras karalis un visu zivju bieds. Nokļūstot izlietnē pie Dombura, kļūst mazs un sašļucis, pļerkājas kā krunkains tārpelis.” Visos TV, radio un interneta raidījumos Rīgas domes topošo deputātu vairākums peldēja apzinātos un nejaušos melos, viltus kompetences frāžainībā un vāji slēptas varaskāres mākslīgajā sīrupā - cerot, ka Rīgas vēlētāji to sagaršos kā čaklu bitīšu sanestu medu.
Mākslīgo saldinātāju sīrupam kādu pili piemeta gan tieslietu Bordāna vazāšanās pa tiltu ar JKP plakātu rokās, gan atparistu Mārtiņa Staķa nevaldāmā zīmēšanās kāre, izmantojot savai saldajai reklāmai pat Baltkrievijas dramatiskos notikumus. Brīžiem pat šķērmi sametās. Bet vai rīdziniekiem ir vajadzīgs tieši sīrups - neesmu pārliecināta. Domājiet, kas jums vajadzīgs, rīdzinieki.
