„Ceru, ka, analizējot Valsts kultūrkapitāla fonda VKKF darbu, Jūs pievērsīsities arī konkrētam naudas sadalījumam. Mani interesē, kāpēc VKKF piešķir nodokļu maksātāju naudu (tostarp arī manējo) apšaubāmiem projektiem, tādiem kā, piemēram, festivālam, kurā sievietes pārģērbjas par vīriešiem? Lībiešu kultūras dienu veidotāji saņem tikai 1900 eiro, savukārt kaut kādi „drag king” ‒ 4500 eiro. Jūs kā konservatīvas partijas pārstāvis un kultūras ministrs to uzskatāt par normālu praksi?” – šādu vēstuli nosūtīju uz Kultūras ministriju.
Nosūtīju tāpēc, ka pagājušajā nedēļā uzzināju: pirmdien, 31. augustā, kultūras ministrs Nauris Puntulis (NA) piedalīsies Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomes izbraukuma sēdē Liepājā.
Atbildi no kultūras ministra Naura Puntuļa saņēmu jau 1. septembrī. Citēju to pilnībā: „VKKF darbību regulē Valsts kultūrkapitāla fonda likums. Lēmumu pieņemšanas sistēma ir skaidri atrunāta - projektus katrā noteiktā nozarē skata ekspertu komisijas (konkrētās nozares profesionāļi, kurus dalībai ekspertu komisijā virza gan dažādas profesionālās organizācijas, gan Kultūras ministrija), savukārt VKKF padome, uzklausot katras nozares ekspertu komisijas priekšsēdētāja ziņojumu par mērķprogrammas konkursa rezultātiem (nereti uz vienu konkursu konkrētās mērķprogrammās piesakās teju 1000 projekti), pieņem lēmumu. VKKF padomes sastāvu apstiprina Ministru kabinets, tā pilnvaru laiks ir divi gadi, un šobrīd padomi vada Dāvis Sīmanis. Kultūras ministram, tāpat kā jebkuram padomes loceklim, balsojumā ir viena balss, lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu; ja rezultāts ir neizšķirts, tad padomes priekšsēdētājam ir divas balsis (saskaņā ar VKKF likumu).
Par Jūsu pieminētajiem gadījumiem - abi ir skatīti regulārajos konkursos starpdisciplinārajā nozarē, tātad jautājumos par kāda projekta atbalsta apjomu vai tā noraidīšanu ir jāvēršas VKKF. Par lībiešu kultūru - tās projekti tiek regulāri atbalstīti arī citās nozarēs, piemēram, tradicionālās kultūras, kultūras mantojuma nozarē, padomē darbojas arī Lībiešu kultūras centra vadītājs Valts Ernštreits. Par otro gadījumu - mākslinieces M. Saberovas projektu. Konkrētajā padomes sēdē, kura tika skatīti starpdisciplinārās kultūras nozares konkursa ekspertu komisijas lēmumi, es nepiedalījos.”
Pareiza, formāla atbilde. Ir likums, ir padome, lībiešu kultūra jau tāpat tiek atbalstīta, attiecīgajā komisijas sēdē nepiedalījos utt. Bet man tomēr gribējās izlasīt kaut ko cilvēcīgu, kaut ko „no sevis”, vismaz kaut kādu attieksmi pret dāsni apmaksāto „mākslu”... Attieksmes nebija.
Pateicos par atbildi un uzrakstīju vēl vienu vēstuli: „Es vēlētos, lai ministra kungs atbild pēc būtības kā konservatīvas partijas pārstāvis, proti: vai viņš uzskata par normālu šādu praksi - ar nodokļu maksātāju naudu atbalstīt apšaubāmus „projektus”, tādu kā šis mākslinieces Saberovas „projekts”. Gaidīšu atbildi līdz darbadienas beigām.”
Atbildi tā arī nesagaidīju. Iespējams, man pirms tam vajadzēja ministram izstāstīt, ka pirmais „drag king” pasākums notika pērn, Kaņepes kultūras centrā, tas vilcies 10 dienas, bet īpaši populārs gan neesot bijis. Lai būtu lielāka popularitāte (un tagad tā nešaubīgi būs), vajadzēja izmangot valsts atbalstu, un tas tika gūts ar VKKF palīdzību. „Drag king” aktīviste Mētra Saberova deklarēja, ka šī „performances māksla” mūs visus tuvinās „idejai par iekļaujošu Latvijas sabiedrību, palielinot LGBT kopienas redzamību un izpratni par to”. Fona informācija: Mētra Saberova 23 gadu vecumā Taizemē veica sterilizācijas operāciju, jo nevēlējās kļūt par „dzemdēšanas mašīnu”, tāpat viņa veica jaunavības plēves atjaunošanas operāciju, jo „sievietēm ir jābūt seksuālās dzīves izvēlei” (no žurnāla „Privātā Dzīve”).
Principā vienalga: būtne piešuj sev uz pieres nabu vai izoperē smadzenes, vai nogriež pusi dibena. Katrs ar savu ķermeni tiesīgs darīt jebko. Bet tad, kad par bezjēdzīgu māžošanos - „lai palielinātu LGBT kopienas redzamību”, ‒ ir jāsamaksā mums ar savu nodokļu naudu, paliek šķērmi ap dūšu.
Vēl šķērmāk sametas tad, kad redzi: Nacionālās apvienības deleģētais kultūras ministrs klusējot mazgā rokas. Un ne jau tāpēc, lai dezinficētos kovida draudos. Bet tāpēc, lai paliktu tīrs un taisns gan LKKF, gan LGBT, gan... PVZURK, BZGN un citu svarīgu organizāciju priekšā. Turklāt tas viss ir tikai normāli, jo arī viņa pārstāvētā partija dara tieši tāpat: klusē. Bet Nacionālajai apvienībai pēdējo divu gadu laikā būtu bijis - vai, cik daudz, ko teikt! Taču bija tikai klusums, ja, protams, neskaita pāris šīs organizācijas biedru izpaudumus sociālajos tīklos.
NA šobrīd vienīgā - vismaz teorētiski - ir konservatīva un latvisko dzīvesziņu aizstāvoša politiska partija. Taču izskatās, ka tās klusēšana plūstoši pāriet konformismā, zaudējot kādreizējo principiālo, aso, stabilo nacionālo stāju. Patiesību sakot, ir vienalga, vai dažādas saberovas turpmāk nodarbosies ar nabas piešūšanu pierei vai kādai citai ķermeņa daļai, vai Kultūrkapitāla fonda padomei, man - un ceru, ka daudziem, ‒ svarīgāk būt pārliecībā, ka Nacionālā apvienība beidzot pamodīsies no konformisma miega, jo Saeimas vēlēšanas vairs nav tālu, bet nabu piešūt vienmēr atradīsies laiks. Tikai - kurš no tā iegūs?
