Aldis Gobzems: Man ir iekšas un mugurkauls

 
SLIKTĀK PAR „OLIGARHIEM”. „Pat tā dēvētajos oligarhu laikos tā dēvētie oligarhi nekad neatļāvās ar tādu nihilismu uzspļaut spēkā esošajiem likumiem. Šobrīd politiķiem ir vienalga: ir likums vai nav likums, darām, kā gribam. Tā ir cinisma un beztiesiskuma augstākā pakāpe,” uzskata Aldis Gobzems ©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

„Domāju, ka mani atbalstīs ļoti daudzi. Esošā vara Gobzemu padara arvien populārāku,” teic pie frakcijām nepiederošais Saeimas deputāts Aldis Gobzems, skaidrodams jautājumu par prognozēm attiecībā uz viņa nodomu dibināt savu partiju. Šodien analizējam politisko situāciju kopā ar Aldi Gobzemu.

‒ Pirms intervijas jūs minējāt iespējamību, ka varētu sākties valsts apvērsums. Kas liek jums tā domāt?

‒ Manuprāt, apvērsums notiek jau šobrīd. Pat mūsu demokrātijas paliekas netiek ievērotas. Es nezinu nevienu demokrātisku valsti, kuru vadītu tautas mandātu neguvušas amatpersonas. Un SAB vadītājs Maizītis var pateikt: viņš būs premjers vai ministrs, bet viņš - ne. Tālāk. Saeimas debašu ilgums tiek konstanti saīsināts, opozīcijai tiek izslēgti mikrofoni, Saeimas priekšsēdētāja koalīcijas zelta puisēnus sauc mīļvārdiņos... Bet šis amats pieprasa distancēties no savas politiskās piederības un vadīt Saeimu neitrāli. Demokrātiskā valstī absolūti nepieņemama arī tāda situācija: kādreiz mums bija čekisti, tagad mums ir re:čekisti, kuri šķiro pareizās un nepareizās domas. Bet tās nedrīkst ierobežot nedz ar ārkārtas stāvokli, nedz ar Sorosa finansējumu. Bet labā ziņa ir tā, ka mūsdienu cilvēks ir sajutis brīvības garšu un no tās viņš neatteiksies. Taču - kas notiek? Demokrātiskā valstī jābūt brīvai presei, un cilvēki joprojām lasa presi, un, cik daudz ir preses, tik daudz ir arī demokrātijas. Latvijā prese ir nospiesta, un dažkārt ir tāda sajūta, ka lasītāju uzskata par degradētu muļķi... Manuprāt, tā ir apzināta rīcība: notrulināt sabiedrību, jo ar tādu vieglāk manipulēt. Mums gandrīz nav brīvu mediju. Mediju vairākums ir tikai varas rupori, tādi varas papildinātāji... Gandrīz nemaz nav kritisku, analītisku viedokļu par to, vai valdībai ir plāns attiecībā uz krīzes ekonomisko seku likvidēšanu. Vai mēs esam dzirdējuši par plānu, kas skaidrotu izglītības tālāko ceļu? Neesam. Vai esam ko dzirdējuši par to, kā atjaunot uzņēmējdarbību? Nē. Ir tikai slavas dziesmas par to, ka esam visveiksmīgāk pārcietuši Covid-19. Tad kāpēc mums joprojām ir ārkārtas stāvoklis, bet Igaunijā vairs nav?

‒ Uzskatāt, ka situāciju padara drūmāku un bezcerīgāku tieši valdība?

‒ Ne tikai. Gribu iemest akmeni Rīgas pils dārziņā. Demokrātijas sagraušanas novērsējam un demokrātijas sargsunim vajadzētu būt Latvijas Valsts prezidentam. Bet viņu mēs nedzirdam. Man šogad būs tikai 42 gadi, man ir divi mazi bērni, un, redzot visu, kas notiek, es nevēlos, ka mani bērni cieš no liberāltotalitārisma, dzīvodami tādā pasaulē, kur valsts nozagšana ir pieņemta un izstrādāta komercdarbības forma. Es gribu dzīvot valstī, kuras ierēdņi neiepērk dīvainas, nevienam nederīgas maskas - šo „darījumu” vajadzētu izmeklēt, bet nekas nenotiek. Es negribu dzīvot valstī, kur visvairāk svītrotais politiķis kļūst par veselības ministru un rāda vidējo pirkstu - laikam jau mediķiem, kuriem dotie solījumi nav izpildīti, kaut gan tādas bija likuma prasības.

‒ Kāpēc Saeimā tiek pieņemti lēmumi, kurus neizdiskutē? Respektīvi, gandrīz vienmēr debatē tikai opozīcija, savukārt koalīcija klusē. Viss jau izdiskutēts aizkulisēs?

‒ Tad jārunā par to, ka Latvijā nav četru varas atzaru - likumdevējvara, izpildvara, tiesu vara un mediju vara. Trīs no šīm četrām varām faktiski ir saplūdušas. Likumdevējvara saplūdusi ar izpildvaru tādā ziņā, ka koalīcijas deputāti ir marionetes - viņu vietā varētu nolikt robotu, lai tas balso. Šie deputāti nepiedalās debatēs, viņi vienkārši nospiež balsošanas pogu. Viņiem maksā algu par pogas spiešanu, nevis par viedokļu izdiskutēšanu un savas pozīcijas pamatošanu. Koalīcijas deputāti nosaka vēl mazāk nekā opozīcijas deputāti. Pēdējais piemērs - 286 miljonu eiro piešķiršana aviosabiedrībai „airBaltic”. Laikā, kad deputāti nespēj piešķirt bērniem ar invaliditāti 180 eiro pabalstu, viņi spēj ar vieglu roku piešķirt 286 miljonus... Un neviens no šiem deputātiem nespēj paskaidrot šīs summas piešķiršanas nepieciešamību, to nespēj izdarīt arī JKP pārstāvis Jānis Butāns, kurš ir Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs...

‒ Vēl jau ir neizdiskutēta padomju ieviešana augstskolās. Bet izskatās, ka debašu nebūs arī par šo jautājumu.

‒ Kurš var pateikt - kāda jēga būs šīm padomēm? Protams, krīzes laikā patiešām jāievieš jaunas padomes! Padomju Latvija mums te turpināsies. Diez vai padomju Mākslas akadēmija uzrādīs labākus rezultātus un mēs kļūsim par izcilākajiem dalībniekiem Venēcijas biennālē. Kāpēc vajag mainīt to, kas strādā labi? Lai Izglītības ministrijas parlamentārais sekretārs Reinis Znotiņš (JKP), kurš Saeimas sēžu laikā mēdz skaļi sarunāties pa telefonu, uzkāpj tribīnē un paskaidro, kāpēc Šuplinskas kundzei tik ļoti vajadzīgas tās augstskolu padomes. Bet viņš to nedara. Uzskatu, ka Šuplinskas kundze ir nekompetences paraugs, viņa steidzami jāatbrīvo no saviem pienākumiem. Pirmām kārtām - viņā mājo acīmredzama, nepārprotama vēlme nozagt Latvijas Universitāti. Turklāt - mēs nedzirdam, ka viņai būtu jelkāds plāns par pirmskolas, vidējo vai augstāko izglītību, proti, kas notiks ar izglītību, ko mēs darīsim ne tikai tuvākajā, bet arī tālākajā nākotnē? Tāda plāna nav! Ir vērojams arī nepārprotams tiesu varas nozagšanas mēģinājums: presē lasām, ka Jurašu ģimene faktiski ir Krievijas noziedzīgo aprindu aģenti Latvijā. Acīmredzot šis ir tas iemesls, kāpēc JKP tā ilgojas pēc „sava” ģenerālprokurora, KNAB vadītāja, iekšlietu struktūru vadītājiem. Medijos parādās ziņas par to, ka Juraša dzīvesbiedres Allas Jurašas uzņēmums saņēmis pusmiljonu eiro. Jāpasaka godīgi - tas ir kukulis par slepenas informācijas atnešanu. Bet kāpēc neseko kriminālprocess?

‒ Jūs daudzreiz runājat pareizas lietas. Bet kāpēc jūsu teiktajā neviens neieklausās?

‒ Negribētu tam piekrist. Tas ir varas angažēto mediju tendenciozi atkārtots pantiņš.

‒ Mēs neesam varas medijs.

‒ Jūs pilnīgi noteikti neesat. Pretēji varas medijiem - sociālajos tīklos esmu neapšaubāmi populārākais politiķis. Vienā no soctīklu lapām man ir ap 44 000 sekotāju, bet lapas man ir vairākas. Apmeklējums aiziet līdz 1 800 000. Atbalstu jūtu no neskaitāmiem telefona zvaniem, īsziņām, vēstulēm... Es neslēpjos no cilvēkiem, es jūtu sabiedrības noskaņojumu.

‒ Es nerunāju par jūsu sekotājiem, bet gan par valdību, Saeimu...

‒ Liels skaits no maniem ieteikumiem vismaz daļēji vai pat pilnā apmērā ir īstenoti. Savulaik, piemēram, rosināju, ka Latvijā vajag ieviest TV kanālu, kurā nonstopā rāda izglītību. Tas tika izdarīts. Bet reizēm ir kaut kāda nesaprotami principiāla koalīcijas nostāja: kā var neatbalstīt bērnus ar invaliditāti? Kā var aplaudēt mediķiem un pēc pusstundas nobalsot pret viņiem? Var, protams, saukāt Gobzemu par populistu, bet... 2005. gadā Krišjānis Kariņš publiski stāstīja, ka viņš cīnīsies par PVN samazināšanu līdz 5%. Ir pagājuši 15 gadi, nekas nav noticis. Šīs valdības deklarācijā rakstīts, ka tiks atcelts OIK. Vai tas ir atcelts? Vai vismaz apturēts uz krīzes laiku? Ziemā Viņķeles kundze teica, ka valsts ir gatava krīzei. Pāris mēnešus vēlāk mums mistiskā kārtā pietrūka masku un citu aizsarglīdzekļu. Tad kurš no mums ir populists? Kuras manas idejas ir populistiskas? Vai tā, ka es iestājos par darbaspēka nodokļu samazināšanu? Vai mans apgalvojums, ka 300 000 valsts pārvaldē ir par daudz, ir populistisks? Krīze nepārprotami ir parādījusi, ka tāds ierēdņu skaits, kāds ir patlaban, mums nav vajadzīgs. Ļoti daudzi ierēdņi atrodas apmaksātā atvaļinājumā, un izskatās, ka vismaz 50% ierēdņu nav vajadzīgi. Un vienlaikus tik daudziem, kuri nonākuši bezizejas situācijā, atsaka pabalstus. Vai tā tiek domāts par cilvēkiem? Vēl par populismu... Ir tāda žurnāliste Inga Spriņģe, kura likusi saprast, ka par Gobzemu un Lembergu var ņirgāties, kā vien ienāk prātā, bet intervēt viņus nedrīkst. Bet kāpēc viņa neapspriež manis atbalstīto OIK atcelšanu vai PVN samazināšanu? Mēs ar jums esam ļoti asi diskutējuši sociālajos tīklos - par jautājumiem, kuros mums ir dažādi viedokļi. Bet ir normāli un cienījami, ja mēs katrs spējam diskutēt par savu pārliecību, un tur, kur mums viedokļi saskan, to arī atzīt. Arī tad, ja konkurējošu partiju politiķi izsaka jēdzīgus priekšlikumus, es tos atbalstu. Ja mums krūtīs ir sirds - nav svarīgi, kāda tai politiskā krāsa, ‒ mums jāatbalsta cilvēki šajā mirklī, jo viņi grib ēst šodien. Mums krīzes pārvarēšanai esot četri miljardi eiro. Tad kur tie ir?

‒ Citēšu jūsu tekstu feisbukā. „Pirms neilga laika premjers Kariņš orveliski paziņoja, ka izsekošanas ierīces jūs palaidīs brīvībā. Un momentā top izsekošanas ierīce. To veido... „TechHub Riga» līdzdibinātājs Andris Bērziņš. Ne jau šāds tāds Bērziņš, bet premjera Kariņa māsas vīrs un JKP biedrs. Tas pats Bērziņš, kura „TechHub” paspārnē tika izauklēti dārgākie sejas vairogi, šķiet, pasaulē, kurus valsts uzreiz iepirka, aci nepamirkšķinot. Izsekošanas ierīces mediju atbalstu sniedz „Deep White”. Jā, tie paši, kuri uzvarēja Ministru kabineta PR iepirkumā par 250k. Tie paši, kuriem īpašniece ir Egle Klekere, Ginta Knoka sieva. Tā paša Ginta Knoka, kurš veido „Attīstībai/Par!” kampaņu un kurš bijis Arta Pabrika padomnieks Aizsardzības ministrijā. Īstenos „Mobilly”. Tas pats „Mobilly”, kura īpašnieks ir Normunds Bergs. Tas pats Normunds Bergs, kurš ir „Vienotības” lielziedotājs. Bet citādi jūs uztraucaties par obligātu vakcināciju. Epidemioloģiskās drošības likuma 30. panta trešā daļa nosaka, ka gadījumā, „ja sākusies epidēmija vai pandēmija vai pastāv tās draudi, var izsludināt papildu obligāto vakcināciju Ministru kabineta noteiktajā kārtībā”. No kurienes šie fakti?

‒ Bērziņa paša rakstītais sociālajos tīklos, arī žurnāls „Ir” viņu regulāri „apmīļo”. Interesanti, vai arī Kariņa māsasvīram patīk šī uzņēmējdarbības forma - valsts nozagšana? Domāju, ka šī ākstīšanās ar maskām un ar ārkārtas stāvokli ir jāizbeidz un jāaprēķina tā naudas summa, ko mums ir izmaksājušas citas ielaistās slimības, kas netika ārstētas kroņgripas laikā, un cik izmaksājusi ekonomikas sagraušana. Un nevis jāliek uzsvars uz to, ka mums mirušo skaits vismazākais! Objektīvi tas tā nav, turklāt mums palielinājies pašnāvībā aizgājušo cilvēku skaits.

‒ Tāds medicīniski politiskais režīms...?

‒ ... kura režisori atrodas ārpus Latvijas. Tas viss nevar būt mūsu valsts interesēs. Mūsu interesēs ir konsekvents mūsu valsts iedzīvotāju protekcionisms, bet tas nav bijis, domāju, visas manas dzīves laikā. Valdis Dombrovskis (JV) tam ir lielisks piemērs, jo kas tad ir mūsu valsts eksportējošākā nozare? - tie ir ierēdņi uz amatiem Briselē. Ja Dombrovskis 2013. gadā būtu uzlicis veto ES daudzgadu budžetam, tad mūsu zemniekiem nebūtu mazākie tiešmaksājumi. Bet Valdim Dombrovskim arī nebūtu augstā amata... Tad kāds Latvijas valstij un mums visiem ir lielais ieguvums no tā, ka viens otrs sēž augstā amatā? Viss kopā rada situāciju, ka cilvēki netic mūsu valstij. Kāds man rakstīja, ka daudzi Latviju uzskata par tādu kā tranzītzonu, kur atsperties, lai aizbrauktu prom uz visiem laikiem. Tieši to es gribu mainīt: lai cilvēki sāktu ticēt paši sev un savai valstij. Bet jāsaprot, ka valsti neizmaina, sēžot dīvānā, burkšķot virtuvē vai rakstot komentārus sociālajos tīklos: valsti izmaina ielās. Un es nerunāju par pretlikumīgām darbībām, es runāju par likumību, un tā tas notiek visā pasaulē. Pēdējo 30 gadu laikā mums nav bijusi neviena vērā ņemama manifestācija, kurā tiktu pausta tautas griba. Kad mani bērni kādreiz jautās: ko tu, tēt, izdarīji savas valsts labā? - es gribētu viņiem sniegt cieņpilnu atbildi.

‒ Sociālajos tīklos jūs arī minējāt, ka Krišjāņa Kariņa vietā tiekot gatavots Juris Pūce („Attīstībai/Par!”). Ir kādas indikācijas?

‒ Kuluāros tādas runas klīst jau labu laiku. Skaidrs, ka Pūces kungs kopā ar Jaunupa kungu gribētu realizēt šādu nomaiņu, sak, Kariņa kungs jau ir saguris. Tāpēc ir lielie valdības PR iepirkumi - par 250 000 eiro, lai pārliecinātu tautu par veiksmes stāstu, kā esam izgājuši no kovidkrīzes. Reklāmas aģentūra, kas organizēs stāstus par šo veiksmi, pieder Eglei Klekerei, kuras vīrs ir „Attīstība/Par!” kampaņas organizētājs Gints Knoks. Visi ir saistīti cits ar citu. Ja cilvēks ir varā vai cieši saistīts ar varu, pret viņu baidīsies vērsties ar krimināllikuma bardzību. Tas viss kopā liecina par to, ka mums nepieciešamas ārkārtas vēlēšanas.

‒ Jā, šī vara ir sapuvusi. Bet es nekad neliktu savu parakstu zem kaut kādu politisko iznireļu aicinājuma „atlaist sajmu”. Turklāt - līdz rudenim jāsavāc ap 150 000 parakstu, pēc tam - vēl ap pusmiljonu. Diez vai tas notiks. Un tad jau nākamās vēlēšanas būs klāt.

‒ Es tomēr liktu 50:50. Mūsu ekonomiskā situācija rudenī nebūs spīdoša, un iespējams, ka cilvēks nobalsos ar savu tukšo maciņu. Cilvēki saka: bet kas tad būs vietā? Ievēlēs taču tos pašus! Zāles ir vienkāršas: mīļie cilvēki, jums pašiem jāiesaistās politikā, pašiem jābalso, pašiem jālemj. Tas ir mans gadījums: man nebija, par ko balsot, un man bija atbilde - es balsošu par sevi. Un tā būs mana atbildība, kā rīkošos, būdams politiķis. Domāju, ka sabiedrības attieksme, pieprasot atlaist Saeimu, piebremzētu politiķu visatļautību: pat tā dēvētajos oligarhu laikos tā dēvētie oligarhi nekad neatļāvās ar tādu nihilismu uzspļaut spēkā esošajiem likumiem. Šobrīd politiķiem ir vienalga: ir likums vai nav likums, darām, kā gribam. Tā ir cinisma un beztiesiskuma augstākā pakāpe. Nekad tā nav bijis, ka Saeimas Juridisko komisiju vada tiesājama persona, nekad nav bijis, ka Finanšu ministrijā augstā amatā ir aizdomās turama persona, bet Saeimas budžeta komisiju mums vada cilvēks, par kuru tiesas spriedums jau ir pasludināts un kuru paša partijas biedri pieprasa atkāpties...

‒ Jūs grasāties dibināt savu partiju. Kādas prognozes atbalsta ziņā?

‒ Domāju, ka mani atbalstīs ļoti daudzi. Esošā vara Gobzemu padara arvien populārāku. Šī vara to veic tik konsekventi, ka apstādināt šo procesu vairs nav iespējams. Aptuveni puse Latvijas vēlētāju apgalvo, ka viņi ir vīlušies esošajā varā, un varas partijām ir ļoti neliels atbalsts. Saeimā ir iekļuvušas divas partijas, kuras orientējās uz protesta vēlētāju - KPV LV un JKP. Arī šajās partijās vēlētāji ir vīlušies. Šobrīd Latvijas politiskajā arēnā ir plašs brīvais elektorāts. Mans uzdevums ir mācēt uzrunāt šo elektorātu. Neesmu ne laimes lācis, ne mesija, bet man ir iekšas un mugurkauls.