Saruna ar Viesturu Rudzīti kārtējo reizi bija kā psihoterapijas seanss – uzjundītais prāts nomierinājās, trauksme saritinājās kā minka un aizmiga, palika jautājumi, uz kuriem sniegtās atbildes kārtīgi salikās domu plauktiņos. Protams, viss bija tāpēc, ka Viesturs Rudzītis – kaitinošais un mierinošais vienlaikus ‒ ir psihoterapeits. Un saruna ar viņu šodien – par kroņgripas iespaidu uz mūsu dzīvi un ne tikai par to vien.
Esam bioloģiskas būtnes
‒ Arvien vairāk cilvēku paliek nervozi ne jau tāpēc, ka baidās inficēties ar kroņgripu, bet gan tālab, ka tiek ierobežotas viņu tiesības. Turklāt ārkārtas situācija pagarināta vēl līdz 9. jūnijam. Cilvēks nav vienpatis, viņš grib socializēties, bet viņam tas tiek liegts, sak, distancējieties, divi metri!
‒ Nav pārliecinošu argumentu, kāpēc tieši tā jādara. Vīruss, protams, ir, bet tādi ierobežojumi sevi, manuprāt, neattaisno. Domāju, ka aiz visa šā vīrusa aizsega ir shēma, ar kuras palīdzību mēs tiekam iedzīti savās četrās sienās, tiekam atsvešināti cits no cita. Bet ilgi tas tā nevar vilkties. Šī „pandēmija” tikai nedaudz ir medicīniska problēma, vairāk kā iespēja manipulēt ar visu pasauli.
‒ Kāds, tavuprāt, tam ir mērķis?
‒ Globalizētajai pasaulei traucē sabiedrības strukturētība, tai traucē ģimene un nācija, baznīca un ticība, cilvēku pašorganizētība, patriotisms un mīlestība pret savu zemi. Proti, gadsimtos iekodētais konservatīvisms un kolektīvisms. Mūsu 18. novembra un 4. maija valsts balstās uz pārliecinošas nacionālisma idejas, bet atrodas taču ļautiņi, kas iedrošinās to apsmiet. Ja Atmodas laikā mūs nevadītu nacionālā ideja, tad - kas būtu ar Latviju? Un vēl - globālistiem šķiet, ka uz pasaules ir par daudz cilvēku.
‒ Vai cilvēki tagad nāk pie tevis vairāk? Varbūt atklājas jaunas problēmas?
‒ Nē. Izskatās, ka cilvēkiem tagad vairāk laika, lai atnāktu pie manis. Tomēr kroņgripa - tā nav tēma nevienā manā konsultācijā. Vienīgi - iesākumā mēs par to varam pajokot kā par laika apstākļiem.
‒ Diez vai jokot gribēs tie, kuriem tūlīt beigsies iekrājumi, bet iespēju strādāt - nebūs nekādu... Sāksies izmisums. Ko tu ieteiktu šiem cilvēkiem darīt, ja tu būtu premjers vai prezidents?
‒ Tu taču labāk par mani zini, ka šie cilvēki neko daudz neietekmē.
‒ Bet kurš ietekmē?
‒ Formālā demokrātija, kurā dzīvojam, ir tikai tāda izkārtne... Politiskās partijas tiek pirktas un pārdotas, un visu nosaka partiju sponsori.
‒ Kovidkrīzi diez vai izraisīja partiju sponsori...
‒ Mēs šodien jūkam prātā tāpēc, ka vadāmies no tā, kā vajadzētu būt, nevis no tā, kā patiesībā ir. Mums taču ir skaidrs, kas rausta aiz aukliņām politiku un kurš atrodas uz skatuves. Mums stāsta, ka mums ir neatkarīga valsts, bet... mums taču nav neatkarīgas valsts! Mūsu Latvija ir tikai kartē kā valsts. Ne tikai Latvija, pat Krievija nav suverēna. Vai mums ir iespējas pieņemt suverēnus lēmumus? Un kam pasaulē tas ir vajadzīgs, izņemot mūs? Es mēģinu atrast dažādus modeļus, kas izskaidrotu šodienu. Tā kā esmu ārsts ar bioloģisku pamatizglītību, man apziņā asi ieduras cilvēku krasā izvairīšanās no tā, lai atzītu sevi kā bioloģiskas būtnes. Kā augstākā saprāta nesēji - jā, kā jūtu pārpildīti objekti - jā, kā mērķu un gribas apveltītas būtnes - jā... Bet tikai ne kā bioloģiskas būtnes. Taču bioloģiskais ir pamatu pamatā, un tāpēc visjaudīgākais! Daba ir attīstījusi vīrišķo dzimumu arī pirms simtiem miljonu gadu radušās dzīvības formās. Visās tajās tēviņi nemitīgi savstarpēji kaujas, viņi atbild par sugas teritorijas noturēšanu un paplašināšanu. Ja vīrietis uzvar, viņā izstrādājas serotonīns - laimes hormons, ja zaudē - hormona nav, un sākas depresija. Šis process ir bioloģiski determinēts, individuālā līmenī tā ir ciņa par serotonīnu, bet kolektīvajā - veidojas vīrišķas hierarhijas. Ja ir maz indivīdu, tad arī hierarhijas ir nelielas. Piemērām, pērtiķu barā ar 60 indivīdiem pieaugušu tēviņu būs kādi 20. Bet cilvēku pasaulē ir tādas superlielās vīrišķās hierarhijas, kas nosaka visu, un, Latvijas vīrišķās hierarhijas, salīdzinot ar pasaules elitēm, ir pilnīgs nekas. Sievietes to instinktīvi sajūt, bet, tā kā sievietēm bioloģiski jāizvēlas stiprākie un politiski veiksmīgākie vīrieši, vietējie vīrieši tiek iznīcināti ar dažādu mehānismu, piemēram, feminisma palīdzību. Jo vairāk ir iespēju salīdzināt, jo vairāk latviešu sieviešu dosies vīriešus meklēt uz ārvalstīm... Astoņdesmito gadu sākumā bija statistika: Latvijā no visām savienotajām republikām bija visaugstākais jaukto laulību īpatsvars - ap 20%. Literatūrā ir aprakstīts, kā okupētās tautas sievietes izvēlas par vīriem okupantus... Sievietes izvēlas uzvarētājus, kas dod tām teritoriju, bet pašas veido nelielas hierarhijas - tās nepārsniedz dzimtaskoka robežas. Mēs šajā procesā nezin kādēļ neieraugām bioloģiskos pamatus, un tieši tādēļ vissenākie modeļi iznirst un okupē kultūru. Ņemot to visu vērā, globalizācijas laikmets ir ārkārtīgi grūts mazām tautām. Turklāt vietējā tirgus arī vairs nav...
‒ Īpaši šobrīd. Paskaties, cik daudzas nozares iznīkušas.
‒ Visšausmīgākais ir tas, ka ciet ir tik daudzas slimnīcas un poliklīnikas. It kā vairs nebūtu citu slimību, tikai kroņgripa. Onkoloģija, sirds slimības vairs neeksistē... Galvenais infektologs Uga Dumpis nesen pateica, ka nākamā ziema būšot vēl grūtāka. Viņš, protams, ir labs speciālists, tomēr... tik atkarīgs: viņa karjeru taču var iznīcināt vienā mirklī, ja viņš sāks patstāvīgi domāt un izteikties.
Nespēja iebilst rada aizvainojumu
‒ Skaidrs, ka ražošana atgūsies, bet kas notiks ar veselības aprūpi? Kas notiks ar kultūru?
‒ Sevišķi mazas tautas kultūrai būs visgrūtāk. Un tomēr... no otras puses: kultūras darbinieku skaits Latvijā uz 100 000 iedzīvotāju varētu būt rekordaugsts uz pasaules fona.
‒ Esam kultūrtauta! Ko tagad lai dara tie, kuriem katastrofāli pietrūkst kultūras izpausmju? Turpināt katram savā istabā skatīties TV? Par ko mēs pārtapsim?
‒ Nāksies dzert un kauties... Jo vēl viens bioloģisks reflekss - tēviņi un mātītes dabā nespēj viens otru izturēt nelielā attālumā ārpus riesta. Bet pie mums daži tagad ir iespiesti mazos dzīvoklīšos... Ja par latviešu sociālās sadzīvošanas kultūru: mums ir ļoti augsts pacietības slieksnis. Atceries, kā mēs noreaģējām uz 2008. gada krīzi? Kā mēs noreaģējām uz „Parex” afēru? Uz bankas „Citadele” pārdošanu?
‒ Nekā.
‒ Tieši tā - nekā. Simtiem tūkstošu cilvēku vienkārši klusēdami aizbrauca. Arī uz veikala „Maxima” traģēdiju mēs nekā nenoreaģējām. Tikai vienu ielika cietumā - „pārmijnieku”. Diez vai te gaidāmi kādi nemieri. Domāju, ka to nebūs, un varbūt tas nav slikti. Nemieru pamatā jābūt vismaz kaut kādai idejai un - kā teica Ļeņins - vadošajam un virzošajam spēkam. Tagad tādu nav. 1988. gadā, kad sākām iet uz neatkarības atgūšanu, bija ideja un mērķis. Bet šodienas lēmēji un jaunākās, aktīvās paaudzes nodevīgi un neleģitīmi izturas pret tiem trīsdesmit gadus senajiem notikumiem, idejām un lozungiem, kurus izvirzīja visa tauta. Daudz verdziskas uzvedības pret suverēniem ārpus Latvijas. Mēs savulaik esam veidojušies starp divām mega hierarhijām - Krieviju un Vāciju. Esam pārāk mazi, lai prastu iebilst, un tas ir diezgan aizvainojoši. Un mūsu vidū ir ļoti nedaudz cilvēku, kuri ir izkarojuši tiesības teikt to, ko domā, nerēķinoties ar nosaukto hierarhiju ideoloģijām. Tas attiecas arī uz ārstiem. Lielākā daļa šodien atteiktos runāt to, ko domā: profesionālo asociāciju vadītāji, uz kuriem tiktu izdarīts spiediens, šādiem ārstiem liktu atvainoties par to, ka pārējie viņus nav sapratuši pareizi... Man vēl ir tāda doma. Ikviena tauta sevi pašorganizē, itāļiem, piemēram, ir pieņemts silti attiekties citam pret citu, samīļoties, būt tuvu... Šķiet, tas ir viens no iemesliem, kāpēc tur tik daudzi saslima. Bet tāda sabiedrības pašorganizācija, vienotība un strukturēšanās zināmiem spēkiem nav vajadzīga. Tiem ir nepieciešams, lai mēs katrs sēdētu savā šūniņā, lai ar mums varētu manipulēt un lai pēc tam būtu viegli izrēķināties ar mums pa vienam.
‒ Kas ir „zināmie spēki”?
‒ Manuprāt, šobrīd notiek milzu cīņa starp finanšu lielspekulantiem (tur ir arī Soross, bet viņš nav vadošais, viņš ir vairāk kā preses sekretārs) un trampistiem, kuri pārstāv reālo ražošanu un ekonomiku, konservatīvo vidi, īstās Amerikas ideju. Liberālie spēki, neomarksisti šo manis teikto nosauktu par sazvērestības teoriju un murgošanu, bet es vienkārši meklēju modeli, kurā iekļaujas visi piefiksētie un nepiefiksētie fakti.
Ar vienu kāju indivīds, ar otru - bite
‒ Domājot par visu, kas notiek, jāpiekrīt Ērika Stendzenieka teiktajam „sejugrāmatā”: „(..) Es absolūti neesmu ārsts. Bet, atvainojiet, es zinu, kā tiek būvētas kampaņas. Un šī ir tieši tāda - bailēs sakņota paranoja. Dati? Kur ir Indija, kur cilvēki kakā uz ielas un līķus met Gangā? (..) Ar visu manu cieņu pret Ugu Dumpi, ar ko pavadījām brīnišķīgus 2 gadus Londonā - es St. Martins, viņš Kembridžā... Bet cmon. Mēs joprojām nevaram tuvoties viens otram tuvāk par 2 m? Skaidrs, ka šis nav infektologu stāsts. Šis ir politiķu un tuvojošos vēlēšanu stāsts. (..).” Bet kādas ir tavas prognozes par to, vai un kā mainīsies cilvēku dzīve „pēc kovida”?
‒ Noteikti mainīsies. Esmu pesimists par latviešu sabiedrības un kultūras kolektīvo nākotni. Domāju, ka samazināsies iedzīvotāju skaits, jo ļoti daudzi aizbrauks. Sociālās struktūras sabruks vēl vairāk. Baznīca kā organizējoša vienība, visticamāk, ‒ neatjaunosies. Tas būs milzīgs zaudējums. Cilvēki vairs neveido draudzes, vairs neeksistē šo draudžu komplicētā sadarbība. Redzam, kā kreisi liberālā ideoloģija brucina ģimeni. Redzam, ka divdesmitgadīgām meitenēm var iestāstīt, ka labāk ir karjera nekā bērni un ģimene. Trīsdesmitgadīgās un vientuļās jau sāk meklēt mani: viņas jūt - kaut kas nav kārtībā. Man dārzā ir bišu stropi, un, vērojot bišu dzīvi, var daudz ko labāk saprast. Bišu saimē vislielākā nozīme ir tieši saimei, nevis katrai individuālai bitei. Ar cilvēkiem tā gluži nav, tomēr mēs pārspīlējam individuālisma un savu personīgo tiesību nozīmi. Cilvēki ar vienu kāju ir indivīdi, bet ar otru tomēr bites. Bet šodienas sistēma liek būt indivīdiem, līdz ar to mēs mirstam kā sociāli efektīvas būtnes un vīriešu sargāta kultūras teritorija.
‒ Un šis kovidlaiks lieliski kultivē šādu situāciju. Bet tu pirmīt teici, ka cilvēki brauks prom no valsts, tiklīdz to varēs. Kāpēc?
‒ Tāpēc, ka tādai valstij, kādu uztaisījuši ierēdņi no vīriešu hierarhijām, kas atrodas ārpus Latvijas, mūsu cilvēks nav sargājama prioritāte atšķirībā no pērtiķu hierarhijas, kas sargā visu baru. Man jautā: un ko darīt ar alkoholiķiem, narkomāniem, atkarīgo bērniem Latvijā? Es atbildu: kuru no kaklakungiem ārpus Latvijas tas interesē?! Kurš no vasaļiem ir gatavs par to izjust sāpi, lai sāktu mainīt situāciju? Kurš ir gatavs iebalsot budžeta naudu šādu cilvēku rehabilitēšanā un bērnu glābšanā? Mēs taču redzam, ka lēmējiem tas ir vienalga. Vai tad kādam sāp pat tas, ka Latviju pametuši simtiem tūkstošu veselu cilvēku, kuriem te vairs nav vietas?
‒ Deputātiem citas prioritātes, viņiem nav laika ņemties ar kaut kādiem šampinjonu lasītājiem Lielbritānijā. Deputātiem ir svarīgi domāt un balsot, piemēram, par reprezentācijas izdevumu saglabāšanu. Ministriem arī citas prioritātes...
‒ Es nebūtu tik kritisks pret šiem cilvēkiem, kuri ir tik ļoti atkarīgi, bet gan jau labi apzinās savu iespēju robežas... (Smejas.) Kāda iespēja ir, piemēram, premjeram Kariņam pacelt, piemēram, Meroni jautājumu? Gan jau Kariņš lasa klasificēto informāciju, un viņš noteikti zina, kas īstenībā ir šis Meroni. Ne jau kaut kāds tur Šveices provinces advokāts. Mēs taču dzīvojam valstī, kurā katrs zina, ka viena otra amatpersona regulāri piestaigājusi uz kādas lielvalsts vēstniecību... Mēs taču visi saprotam, cik mazas ir iespējas šeit kaut ko mainīt.
‒ Un tomēr gribētos no tevis dzirdēt kāda pozitīvā scenārija iezīmes. Ārpus dažādiem meroni, kovidiem utt.
‒ Kaut kādām pilsoniskās nepakļaušanās formām tomēr vajadzētu būt... Padomju laikā, piemēram, bija virtuves sarunas, kurās mēs draudzīgi lamājām partiju un valdību. Bija arī „samizdata” grāmatiņas, tādi aizliegti pretvalstiski izdevumi. Cirkulēja informācija, ko raidīja „Amerikas balss”, mēs zinājām arī, kas starp rindām bija ierakstīts avīzē „Literatūra un Māksla”... Bet to visu vajadzēja mācēt izlasīt. Arī šodien tas ir jāprot. Tomēr vissaldākais pozitīvais scenārijs būtu gadījumā, ja kroņgripa ievadītu krīzi, kas smaguma ziņā līdzinātos 2008. gada notikumiem, un valdība kopā ar tautu rīkotos kā islandieši toreiz. Zaudējumus prasītu segt baņķieriem, nevis labticīgajiem kredītņēmējiem, kuri ne savas vainas dēļ zaudējuši iespējas pildīt saistības. Ja tā notiktu, tad man būtu jāatzīst, ka viss, ko esmu sarunājis iepriekš, ir maldi un murgi.
