Pēteris Sproģis: Panika un vainīgo meklēšana šobrīd nelīdzēs

 
©Lauris Aizupietis/F64 Photo Agency

«Pēteri, tev ir pieci bērni...» iesāku teikumu, nākamajā mirklī saprotot, ka esmu pārteikusies, un Pēteris, skumji pasmaidot, nosaka: «Kā skaita...» Bet skaitīt vajag pareizi: Pēterim un Martai ir seši bērni, tikai Belliņa ir citviet – debesīs. Pirms astoņiem gadiem viena no trim Pētera un Martas meitām – mazā princese Izabella – izdzisa Pēterim uz rokām, un tāda viņa mūžam paliks – četrgadīgā meitenīte, tēta lolojums. Pēc kāda laika Pēteris un Marta adoptēja Viktoriju, vēlāk – viens pēc otra – piedzima vēl divi bērniņi... 2012. gada novembrī, neilgi pēc Valsts lūgšanu brokastīm, intervēju Pēteri Sproģi, tolaik – Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskapu. Lūgšanu brokastīs Pēteris izstāstīja par to, kas notika ar viņa meitiņu, un klausītāji sajuta: sāpes Pēteri nav nocietinājušas, tās – tieši otrādi – padarījušas viņu atvērtāku un jūtīgāku, tāpēc arī stiprāku. To varēja nojaust, kad viņš – ne no papīra, bet no sirdī rakstītām rindām – lasīja savu skarbo un vienlaikus maiguma pārpilno stāstu par meitiņas aiziešanu, Dievu un ģimeni. Domāju, ka arī šodien Pēteris Sproģis, bīskaps emeritus, spēj un var stiprināt cilvēkus.

- Mums, Latvijai, pasaulei - smags, nebijis periods. Vai šīs grūtības cilvēkus automātiski padara labākus?

- Automātiski nenotiek nekas, jo mums katru dienu ir jāizdara izvēles, jo vairāk, kad apstākļi ir neierasti un izaicinoši. Izņemot tos, kuri pašlaik ir smagi slimi, vai tos, kuri reāli glābj cilvēkus, esot saskarsmē ar vīrusu, vairums pārējo ir tādā kā neplānotā atvaļinājuma un neierastības radītā pacilājuma fāzē. Negribu nevienu biedēt, bet ir jāsaprot, ka priekšā mūs var gaidīt smagāku izvēļu sliekšņi. Tas no mums var prasīt veikt īstas izvēles, un tāpēc tās nebūs vieglas. Līdz ar to katram jāapkopo iekšējie resursi, lai mēs varētu saņemties dažādām grūtību pakāpēm un saglabāt konstruktīvu, sociāli atbildīgu attieksmi. Mums iekšēji jāmobilizējas, lai esam ar iekšēju gatavību uzņemties jaunas grūtības, nevis krist izmisumā, ja kādu laiku vēl kļūs sliktāk, pirms apstākļi uzlabosies. Svarīgi ir visiem iekšēji mobilizēties, jo stipro un vājo sadalījums vēl var negaidīti mainīties. Grūtības daudz ko atklās. Atceros, pusaudžu gados bieži laivojām pa dažādām Latvijas upēm, un tad labi varēja redzēt, kā nu kurš reaģē: kā cilvēks uzvedas tad, kad ir paēdis un kad kājas ir sausas, bet kā uzvedas tad, kad viss ir salijis un ugunskuru nevar iedegt... Tagad tas pats. Vairumam kājas vēl ir sausas. Nezinām, kā būs vēlāk, tāpēc katram, kurš spēj, jābūt gatavam uzņemties iniciatīvu veicināt konstruktīvu rīcību. Panika un vainīgo meklēšana šajā brīdī nelīdzēs. Lūk, vienkāršs piemērs. Ja ziemā braucot saslīd mašīna un tu iebrauc grāvī, panika nepalīdzēs, un ir pilnīgi neauglīgi šausmināties, cik maksās mašīnas remonts, kurš vainīgs un tā tālāk. Šādā brīdī tev jāpieņem jaunā realitāte kā jauns izejas punkts un jārīkojas, darot labāko iespējamo. Tev jāspēj definēt jauns virsmērķis šajā situācijā. Iespējams, tu atradies mašīnā, braucot uz kādu nozīmīgu pasākumu, bet tagad tavs mērķis ir daudz piezemētāks, bet ne mazāk svarīgs, proti, tev jānodrošina, lai tavi pasažieri nokļūst drošībā. Un šis mērķis ir jāpieņem ar atbildību, iekšēju mieru un pilnu motivāciju. Jo viss ir mainījies. Tieši tāpat ir tagad. Šajā brīdī mērķis nebūs, piemēram, sasniegt jaunus pārdošanas rekordus vai veikt karjeras izaugsmi. Šobrīd mērķis ir: izslēgt paniku, domāt, kādā veidā varam sadarboties, kā citam citu atbalstīt, kā pārgrupēties un kā sagaidīt jaunu pavasari. Jaunajos mērķos jāatrod veselīgs izaicinājums. Reizēm tas var prasīt nolikt malā lepnību un pārākuma sajūtu. Tā nav padošanās un vājuma pazīme, bet tieši otrādi - spēja uzņemties konstruktīvu atbildību par realitāti. Bet ja tu tikai visu laiku atkārtosi - šausmas, šausmas, šausmas -, vienlaikus simtprocentīgi ticēdams manipulatīviem publiskajā telpā esošajiem, tajā skaitā mediju panikas tiražētajiem paziņojumiem, tad tev būs ļoti grūti dzīvot. Vajag saglabāt kritisko un loģisko domāšanu, palīdzot vēl kādiem, kuriem vieniem pašiem tas var neizdoties. Ja tas mums kopā izdodas, tad krīze mūs pat var enerģizēt.

- Kādi ir tavi tuvākie mērķi?

- Kāds pajokoja: tu dzīvo un pēkšņi uzzini, ka tava līdzšinējā dzīve saucās «karantīna». Izmaiņas mūsu ģimenē, laukos dzīvojot un bērniem ikdienā mācoties mājmācībā, ir samērā mazas. Es - tāpat kā visi - ceru uz labāko, bet savā ziņā gatavojos uz sliktāko. Līdz ar to tiek noliktas malā iegribas un ambīcijas, toties ar cerību es skatos uz pavasari un uz zemi, kurā var stādīt un sēt, un es saprotu, ka ir jāieslēdz ļoti taupīgs izdzīvošanas režīms, jo neviens nezina, cik ilgi šī krīze vilksies. Bet zinu, ka, palīdzot pats sev, es palīdzēšu saviem tuvākajiem, un ne tikai viņiem vien. Es gribu pateikt visiem: nekrītiet izmisumā, jo, kopā būdami, mēs to izturēsim. Mēs būsim paēduši, un mums būs jumts virs galvas. Bet ir arī bēdīgas ziņas... Nesen izlasīju, ka Vācijas Hesenes federālās zemes finanšu ministrs Tomass Šēfers izdarījis pašnāvību - viņš bija izmisis par vīrusa radītajām briesmām un par to, ka nespēs palīdzēt cilvēkiem... Tas ir ļoti skumji. Atceries, pirms vairākiem gadiem bija milzu vētra, kas Zviedrijā nogāza ļoti daudz mežu. Vairāki mežu īpašnieki izdarīja pašnāvības: mežs, ko viņi bija veidojuši paaudzēs, vienā naktī tika nopostīts. Šī situācija izraisīja lielu līdzjūtību, bet tā, protams, atklāja vērtību pārprašanu, jo - kas gan ir mežs, salīdzinot ar cilvēka dzīvību, un kas gan ir nolauzti koki, ja taviem bērniem būs jādzīvo ar sāpi, ka vējš «nolauza» tēvu vai vectēvu?... Daudzus gadus pavadījuši pieaugošā ērtumā un vieglumā, varam neapzināti domāt: izdzīvot - kas tad tas par sasniegumu? Tagad mums jāvērtē citādi: tas IR sasniegums. Ja tu vari parūpēties par citiem, ja ne tikai tu, bet arī vēl kāds cilvēks ir paēdis un drošībā, tad tas ir vēl lielāks sasniegums. Tavs patiesais lielums būs nevis tavs amats un atpazīstamība, bet tas, cik cilvēkiem tu būsi palīdzējis pārpeldēt krīzes upi.

- Tomēr ļoti daudzos cilvēkos ir panika, un viņus var saprast.

- Iemesli panikai ir dažādi. Atcelsies kāds biznesa plāns, uzņēmums bankrotēs, var zaudēt to, kas ilgus gadus veidots... un man patiešām žēl, ka tā notiks. Bet ne to vien esam pārdzīvojuši. Mēs esam stiprāki nekā domājam. Mūsu vecvecāki un vecāki pārcieta Sibīriju un nacionalizāciju. Esam tikuši pāri Padomju Savienības sabrukumam, kad daudzi atkal zaudēja visus uzkrājumus, esam pārdzīvojuši Bankas Baltija un Krājbankas krīzi. To visu var izturēt, pārgrupēties un iet tālāk. Atliek pieņemt jaunu realitāti, nospraust sākotnēji zemāku mērķi un «pārtulkot» to konstruktīvā rīcībā.

- Vai zemāka mērķa pieņemšana tomēr nav padošanās?

- Kad braucam ar auto, tad atbilstoši ceļa apstākļiem mums ir jāpārslēdz ātrumi. Nevēlēšanās, braucot pret kalnu vai caur dubļiem, pārslēgties uz zemāku pārnesumu nekur ātrāk nokļūt nepalīdzēs, tieši otrādi. Nokļūsim atkal uz šosejas, un būs pielietojums citiem pārnesumiem.

- Kā šo laiku izdzīvo tava ģimene un bērni?

- Pret bērniem katram jābūt ļoti atbildīgam, jo viņi uzsūc tavus pārdzīvojumus... Jāizvairās viņos radīt nesamērīgu trauksmes sajūtu. Protams, mēs viņiem sakām, ka ir grūti laiki un tagad tādi būs... kādu laiku. Un tomēr šajā situācijā ir arī kaut kas ļoti attīrošs un apskaidrojošs. Paradoksāli, attīrošais un apskaidrojošais ir sastopams tieši zaudējumos un skumjās... Mēs nekad negaidām un nevēlamies šīs atvadas un skumjas, bet tieši caur nāves iespējamību mēs tiekam apskaidroti. Nāve mums parāda: kas ir un kas nav vērtīgs, kas paliek un kas nav paliekošs. Tikai iepretim nāvei mēs apzināmies dzīvību. Iepretim esošiem vai iespējamiem zaudējumiem mēs apzināmies paliekošo. Pateicoties šai apzināšanai, mēs nereti paveicam labas lietas. Tomēr, veidojot šīs labās lietas, mēs negribam pieņemt to, ka mums par tām jāmaksā, un šī samaksa mums vienmēr šķiet par lielu... Caur šiem apgrūtinājumiem es savādā veidā jūtos mazliet atvieglots, jo visa pasaule un šie notikumi mums saka: tas, ko tu dziļi sevī apzinies, ir vērtīgs. Tu jau to zināji, bet nebija laika par to domāt, jo biji pārņemts pats ar sava skrējiena radīto troksni.

- Krīze šķiro: ir labie, ir ne tik labie cilvēki, pat sliktie... Kuru ir vairāk?

-Amerikāņu rakstnieces Sjūzenas Sontāgas novērojumi: 10% cilvēku jebkuros apstākļos būs ļauni, 10% cilvēku jebkuros apstākļos būs žēlsirdīgi, bet 80% cilvēku var aiziet jebkurā virzienā... Nedomāju, ka piekrītu viņai, tomēr zinu: jebkurā gadījumā mums katram jāizdara izvēle. Turklāt jēdzieni «labs» un «slikts» šajā īpašajā laikā, iespējams, jādefinē precīzāk, jo problēma jau ir, ka faktiski katrs cilvēks sevi uzskatīs par labu... Varbūt mums jājautā precīzāk: vai tu biji līdzjūtīgs? Vai tu mazināji kāda cilvēka ciešanas un paniku? Vai vismaz vienam baiļu pārņemtam cilvēkam tu varēji apsolīt: turēsimies kopā, un tu būsi paēdis un zem jumta? Mēs kopā uzaudzēsim dārzā kartupeļus, mēs kopā izdarīsim... Mēs, protams, varam analizēt, vai šī krīze netiek izmantota politiskiem mērķiem, jo, ja kāds šo krīzi izmantos vai pat to veicina saviem politiskajiem uzstādījumiem, tad šim «kādam» būtu jārezervē īpaša vieta ellē. Laiks visu parādīs.

- Krīze ir vienlaikus ar gavēņa laiku pirms Lieldienām, un pilnīgi jaunā gaismā parādās jēdziens «augšāmcelšanās».

- Augšāmcelšanās nav ieplānots triks. Augšāmcelšanās nāk pēc nāves, pēc zemākā punkta. Augšāmcelšanās nav smaidīgs selfijs pēc nenozīmīgām sāpītēm vai neērtībām. Augšāmcelšanās vērtība ir tajā, ka tā nāk nevis tad, kad tev ir nedaudz neērti vai mazliet nepatīkami, bet tad, kad cerība ir zudusi pavisam. Lieldienu augšāmcelšanās brīnums ir iespējams pat tad, kad neviens tam vairs netic. Pat tad, ja mums kļūs tik slikti, ka šķitīs - labi vairs nebūs nekad -, būs atkal labi. Bet visā šajā situācijā mēs nedrīkstam būt tie, kuri uz krīzes pamata taisa biznesu, jo tad mūs var piemeklēt Jūdas loma un liktenis.

- Daudzi saka: Dievs mūs soda. Man negribas tam īsti piekrist, jo tas, manuprāt, ir vienkāršots priekšstats par Dievu: Viņš ir tas, kurš soda.

- Gandrīz katra krīze ir arī iespēja. Iespēja izvērtēt, atzīt, saprast un mainīt. Un dievišķā līdzdarbība šajā visā procesā ir klātesoša. Jo - kas ir Dievs? Ja skatāmies radīšanas stāstu: sākumā ir haoss, tad tiek sacīts Vārds, un tad top kaut kas jauns, labs, skaists un dzīvs. Iznīcībā, kurā, kā mums šķiet, nekā vairs nav, tomēr tiek sacīts Vārds, un top kaut kas jauns, kas brīnumainā kārtā reizēm ir pat vēl labāks nekā bija pirms tam. Esmu pārliecināts, ka Dievs atkal runās, būs turpinājums un kaut kas taps no jauna. Vēl šis laiks mums parāda, ka mēs savstarpēji esam daudz vairāk savienoti nekā gribam to parasti atzīt un kā spējam to apzināties šajā individuālisma pārņemtajā laikmetā... Mēs visi esam viens. Kā cilvēce, kas no vienas radošas enerģijas nākusi, kā daļa no vienas lielas Apziņas, no Dieva. Tā daudzos ir dzīva, bet tikpat daudzos - apslāpēta, reizēm var šķist pat izdzisusi. Taču dievišķā līdzība un dievišķās izcelsmes avots mums visiem ir viens, un tāpēc mēs esam visi savienoti. Tas ir līdzīgi kā ģimenē: ja tēvs un māte dara kaut ko postošu, tad pēc kāda laika tas skar visu ģimeni - kolektīvā atbildība skar mūs visus. Labi darītās lietas var būt par svētību visiem, tāpat arī postoša rīcība agrāk vai vēlāk skar mūs visus... Interesanti, ka Norvēģijā uz ielas gandrīz nav iespējams noteikt - kuram naudas mazāk un kurš bagāts. Tur veiksmīgi uzņēmēji ikdienā lielākoties pārvietojas ar ļoti vienkāršām automašīnām un ģērbjas, necenšoties izcelt savu statusu. Es jautāju: kāpēc tā? Reiz man Norvēģijā stāstīja, ka šī solidaritāte nāk jau no mēra laika viduslaikos, kas radīja šo jauno sabiedrības modeli, kad sabiedrība saprata - mēs kopā izdzīvosim vai kopā mirsim. Pasaulē mūsu ir ap septiņiem miljardiem, bet šī kopīgā sakņu apzināšanās un atbildība citam par citu ir tās lietas, kas mums kopīgi no jauna jāmācās. Tu nevari dzīvot, uzbūvējot sev apkārt sētu, bet visu pārējo - piegānīt. Tu taču nedzīvosi paradīzē tikai tāpēc, ka tev apkārt žogs, kā kādā Ēģiptes kūrortā, kur iekšā viss skaisti, bet aiz žoga izgāztuve. Šis vīruss parāda, ka visādi žogi, banku konti, apdrošināšanas polises neko nenozīmē, un vienalga, vai tu lido biznesa klasē vai pārvietojies ar tramvaju, tu esi turpat, tu esi viens no lielā kopuma, un, kā klāsies visiem, tā klāsies arī tev.

- Kad 2012. gada rudenī Valsts lūgšanu brokastīs tu runāji par savas meitiņas Izabellas aiziešanu, tu biji nevis sagrauts, bet augšāmcēlies... Tu nāci no pašas dziļākās bezcerības. Varbūt tagad daudzi arī jūtas tāpat, gaidot augšāmcelšanos.

- Izmisums var piezagties... Gan man, gan citiem. Tad man liek saņemties mana ģimene, tuvākie, mana atbildība, reizēm - izdzīvošanas instinkts. Bet ir lietas, kas nav no manis atkarīgas. Kamēr Kurzemes laukos, kur dzīvojam, cilvēki izdomās stādīt kartupeļus, lai izdzīvotu, Rīgā, nedod Dievs, sāks laupīt veikalus... Pagaidām visi domā tādās medicīniskās dimensijās, lai pasargātos no saslimšanas, bet kas notiks tad, kad sabruks ekonomika un cilvēki mirs nevis no vīrusa, bet no tā, ka nebūs pieejamas plānotās operācijas, ka nebūs darba, zudīs cerība, piezagsies izmisums un nebūs maizes? Šeit nav vienkāršu atbilžu, bet cilvēkiem nepieciešams dzirdēt ne tikai jauno statistiku un aizliegumus, bet piedāvātos un meklētos risinājumus, kur mēs kā valsts saskatām ekonomiskās iespējas un attīstības cerību. Ierobežojumu un aizvēršanas metodika, kādu šobrīd piekopj valdība, ir cilvēciski saprotama un, iespējams, epidemioloģiski pamatota, bet nav ilgstoši uzturama un izturama. Tas ir tikai laika jautājums, kad «zāles» kļūs sliktākas par pašu slimību. Šis līdzsvars ir ļoti rūpīgi jāievēro un laikus jārīkojas. Valsts pabalsti nav mūžīgi, turklāt tie nekad nenosedz visus iedzīvotāju slāņus, un ēst gribēsies visiem, arī tiem, kam bija nodokļa parāds, turklāt - diez vai no labas dzīves. Tie ir ļoti nopietni jautājumi, kas jārisina tuvāko nedēļu laikā.