Elita Veidemane / Autori

«Pēc vakardienas dueļa ar Raivi Dzintaru galvenais dēmons, kas mums jāuzvar, ir bailes, ka esam maziņi, nespēcīgi, nevarīgi. Jābeidz čīkstēt!» – savā tviterkontā pauž Lolita Čigāne, kas Saeimā patlaban sēž uz diviem krēsliem, «sadarbojoties» ar Vienotību (bijusī tās biedrene!) un vienlaikus čivinot partijas Kustība PAR (KP) kultūrmarksistu būrītī. Optimistiskais aicinājums izskanēja pēc otrdienas raidījuma 1:1, ko baudījām Latvijas TV pirmajā kanālā. Baudījām – tas vēl trūcīgi teikts, jo Lolitas Čigānes pacilājošā gandarījuma viļņi, kas plūda no ekrāna, runājot par okupācijas seku likvidēšanu, bija tādi, ka gāza no kājām. Politiķes runu bangās nevarēja saprast tikai vienu lietu: kurš čīkst un kurš uzskata, ka esam «maziņi, nespēcīgi, nevarīgi»?...

Aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim pragmatiski ir taisnība, sakot, ka veidot obligāto militāro dienestu ir dārgi, turklāt, tādu veidojot, tiktu sagrauta esošā sistēma. Protams, sistēma būtu jārada no jauna, un tas vienmēr ir dārgi. Iekustināt un pārkustināt esošo sistēmu ir gandrīz neiespējami. Vienkāršāk ir braukt pa esošajām sliedēm. Mūsu stabilajā stagnācijā tas ir normāli, un nevajag graut pamata ķieģeļus tur, kur tie ir sacementēti droši un ilglaicīgi. Tikpat ilglaicīgi kā nedrošība par valsts stabilitāti, tikpat drebelīgi kā cāļa pēcpuse iepretim lapsas zobu šņakstināšanai.

Šobrīd ir ieildzis ģimenes ārstu streiks, top jauns veselības finansēšanas likums. Tostarp tiek gatavots Latvijas ārstu kongress, kas sāksies 21. septembrī. Tie ir atsevišķi temati, kas faktiski apvienojas vienā: Latvijas iedzīvotāji ir satraukti par veselības aprūpi kā tādu. Par to šodien intervējam Latvijas Ārstu biedrības prezidentu Pēteri Apini.

Gadu pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām spilgti parādās latviešu raksturīgākās īpašības: sentiments, aizgrābtība un vientiesība. Un iztiksim bez ironijas, jo viss ir pārāk nopietni.

Tas, ka Nacionālā apvienība (NA), izmantojot veto tiesības, noraidīs Valsts prezidenta iniciatīvu par automātisku pilsonības piešķiršanu Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem, bija skaidrs uzreiz. Un visiem. Ne tikai tiem interneta «varoņiem», kuri draud izsmērēt gar sienām «latviešu atsaldeņus», kas «gatavi asimilēt mūsu bērnus». Runa, protams, ir par tā dēvētajiem nepilsoņu bērniem, kurus sola ievest pilsonībā sirdsšķīstie un līdzjūtīgie latvieši, kuriem – nešaubīgi! – ir kaut kas vajadzīgs no krieviski runājošā elektorāta. Bet nezin kāpēc tie, kuri redz mūs kā «latviešu atsaldeņus», principā nevēlas nonākt pilsoniskā kontaktā ar latviskumu, Latvijas valsti un tradīcijām.

«Čempiona māksla ir aiziet laikus,» smaidot atbild Zigmars Liepiņš, kas vaicāju viņam, vai Mirdza dziedās viņa 65 gadu jubilejas koncertā. Atceroties brīnišķīgās dziesmas komponista un multiinstrumentālista Zigmara Liepiņa 60 gadu jubilejā, ikviens varētu vēlēties atkal dzirdēt viņa dzīvesbiedres, leģendārās estrādes dziedātājas Mirdzas Zīveres izcilo balsi un baudīt skatuves šarmu, taču... čempioniem jāaiziet. Un tad īsti nevar saprast: varbūt Zigmars to teicis par sevi, plānojot (vai tieši otrādi – neplānojot) turpmāko darbu Baltajā mājā. «Bet čempioni arī nedrīkst aiziet par agru,» klusībā nodomāju. Gan par Mirdzu, gan par Zigmaru. Šodien – intervija ar Nacionālās operas un baleta direktoru Zigmaru Liepiņu.

Imants Ziedonis kā Likteņa upē skatījās, pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū uzrakstīdams dzejas rindas: «Un pret savas tautas dziesmu/ var tikai savējie/ Un pret savu tautas dziesmu/ cits nevar it neviens.» Valoda un tautasdziesma kā nacionālās identitātes sastāvdaļas atrodas mūsu pašu, latviešu, aizsardzības zonā, šo un citu būtisko pazīmju saglabāšana, ar kurām atšķiramies no pārējām nācijām, ir atkarīga tikai un vienīgi no mūsu nacionālās apziņas un pašapziņas, nevis no kādiem ārējiem spēkiem, kuriem ir iespēja tikai sisties kā nakts knišļiem pret stiklu. Savai valodai sliktumu nodarīt varam vienīgi mēs paši, neviens svešais to nevar.

Lai arī kāds būtu viedoklis par Saeimas Vienotības frakcijas vadītāju un Nacionālās drošības padomes priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu, lai arī ko par viņu runātu politikas aizkulisēs, interneta anonīmajā sabiedrībā un virtuvēs, valdošais atzinums ir viens: tik spēcīga un spilgta politiķe Latvijā nav bijusi un diez vai tuvākajā laikā arī parādīsies. Solvita Āboltiņa no politikas aiziet. Un diez vai tuvākajā laikā viņa tajā atgriezīsies. Taču spēcīgums un griba ne vienmēr ir priekšnoteikums pareiziem lēmumiem un rīcībai, tāpēc arī Solvitas Āboltiņas politiskajā dzīvē bijušas aplamības, kas nereti nosvītrojušas viņas labos un valstiski svarīgos darbus.

«Ideja likt visiem kārtot eksāmenus tikai latviešu valodā demonstrē valdošo spēku absolūtu neizpratni par līdzās dzīvojošo mazākumtautību kultūru un raksturu,» portāla delfi.lv rakstā pauž politikas «haizivs» Jānis Ādamsons (Saskaņa). Tiešām, kāda jauna, neparasta ideja! Par to taču nekad nav ne runāts, ne domāts, un te pēkšņi – bāc, valdība augustā nolēma atbalstīt izglītības ministra Kārļa Šadurska piedāvātos grozījumus likumā, kas paredz, ka mazākumtautību skolās eksāmeni (9. klasēs) tiks kārtoti valsts valodā – latviski.

"Neatkarīgās" lasītāju zvani.

«Nevajag muļķiem pievērst uzmanību. Mediji paši saceļ brēku. Visi tāpat zina, ka viņiem neļaus to pieminekli celt, bet nē, jāparunā. Bērnudārzs,» secina kāds interneta prātnieks.

Intervija ar Einaru Fogeli, Latvijas Sporta federāciju padomes prezidentu, – par to, vai LSFP valdes locekļi atzīstami par valsts amatpersonām, par to, kādas naudas summas sadala valdes locekļi, par sporta sponsorēšanu un nozares attīstību.

Intervija ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Kasparu Gerhardu (Nacionālā apvienība): par atkritumu apsaimniekošanas problēmām, par Slokas nelegālās atkritumu glabātavas ugunsgrēku, par nekustamā īpašuma nodokli un privātīpašuma savādībām Satversmē.

Visbaisākais bija tukšums. Kāpjot no prāmja Rīgas ostā, pamanījām, ka tā ir absolūti tukša. Pēc tā, ko uzzinājām agri 19. augusta rītā, vēl būdami uz prāmja, kas nāca no Zviedrijas, domājām, ka ostā mūs sagaidīs militāristi un tad... un tad mūs visus, izšķirojot pēc paveiktajiem noziegumiem, aizvedīs uz atbilstošām iestādēm. Taču ostā neviena nebija. Pat robežsargu nebija. Es steidzos uz laikraksta Atmoda redakciju, kas tolaik atradās Basteja bulvārī. Tur mani gaidīja kolēģi. Pa ceļam nemanīju nevienu cilvēku. Bija 1991. gada 19. augusts, militārā puča pirmā diena.

Brīnumaini: pagājušas divas diennaktis pēc Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vizītes Aglonā, bet sociālajos tīklos un interneta dižportālos nevienas apriešanas un apņirgšanas. Samiegojušies, vai? Šāda mazaktivitāte šķiet aizdomīga. Kur tad palikuši visi bezgrēcīgie, kas zināja nosodīt tos, kurus viņi uzskata par necienīgiem atrasties Aglonas svētvietā?

Intervija ar tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS valdes locekli Arni Kaktiņu: par «vecajiem» politiķiem jaunos iepakojuma papīros un sistēmisko krīzi Latvijas politikā, par «naudu», ar kuru var nopirkt vēlēšanas, kā arī par nākamo Saeimas vēlēšanu perspektīvām.

Intervija ar Saeimas deputāti Ingunu Sudrabu (No sirds Latvijai), parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītāju: par pielaidi valsts noslēpumam, parlamentāriešu neapmierinātību ar Sudrabas ievēlēšanu par komisijas vadītāju, kā arī par «oligarhu sarunu» izmantošanu politiskās interesēs. Komisijas otrdienas sēdes darba kārtībā ir KNAB priekšnieka Jēkaba Straumes viedokļu uzklausīšana un komisijas darba plāna apspriešana. Ritvars Jansons (NA) ir atsūtījis vēl vienu ierosinājumu darba plāna papildināšanai: Ingunas Sudrabas atcelšana no komisijas vadītājas amata.

Māksla attīra un iedvesmo: pēc politiskās karjeras, kas ne vienmēr ir vēlētāju gaišākajā piemiņā paliekoša, cilvēks izdomā atgriezties pie mūžam skaistā, un tas ir pacilājoši.

Muļķu partijas manifestā, kas dzima tālajā 1992. gadā, bija galvenais solījums: «Mēs esam par...» Daudzpunktes vietā katram vajadzēja ierakstīt, par ko tad viņš ir: «Mēs esam par sauli, par mēnesi... Par zemessargiem, aizsargiem, kājsargiem, pussargiem...» Entuziasma un kvēles pārņemtie muļķpartijieši tomēr nespēja piereģistrēt savu partiju tās pārāk tiešā nosaukuma dēļ, tālab pārdēvēja to par Latvijas laimi. Jo laime taču ir universāla. Taču par vēlēšanu apvienību Latvijas laime 1993. gada Saeimas vēlēšanās nobalsoja vien 0,88% no vēlētāju kopskaita.

Intervija ar Ventspils domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu – par politiskās vārīšanās pasūtītājiem, par sabiedrisko mediju atteikšanos sadarboties ar Ventspili, par investīciju plāniem, par nodokļu reformu un reģionu politiku.

«Esmu nost no visiem galvaspilsētas notikumiem: gan muzikālajiem, gan politiskajiem,» teic Raimonds Pauls, savādās vasaras dienas pavadīdams Baltezera īpašumā. Un tomēr viņam ir ko teikt par visu, kas vārās un mutuļo Latvijas ikdienā. Šoreiz saruna – par Latvijas Radio likstām, Laimas Vaikules randiņu, «oligarhu sarunām», Dziesmu svētku emocijām, politiskajām skuju takām.

Nezinu, vai Latvijas izklaides industrijas vērtētāju miskastē atradīsies vēl kaut kas tikpat derdzīgs, bezgaumīgs un atbaidošs kā Laimas Vaikules festivāls Rendez Vous, kas nule notika Jūrmalā. Vēl baisāks, šķiet, bija tikai Jaunais vilnis, no kura kopīgiem spēkiem laimīgi esam tikuši vaļā.