Elita Veidemane / Autori

Saruna laikā starp Ziemassvētkiem un Jaungadu ar Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču. Par varoņiem un par dzīves inventarizāciju, par Latvijas svētkiem un pāvestu Francisku, par dumpošanos un vidusceļu. Par visu, kas mums svarīgs.

«Jaunā gada apsveikuma runa vēl nav iefilmēta,» lietišķi piebilst premjerministrs Māris Kučinskis (ZZS), «taču domāju, ka runāt vajadzēs man. Tāda situācija Latvijā ir pirmoreiz, kad pēc Saeimas vēlēšanām Vecgada vakarā pie skatītājiem vēršas nevis jaunais, bet gan «vecais» premjers.» Pēdējā nozīmīgā TV uzstāšanās Kučinskim bija dienu pirms Saeimas vēlēšanām – premjera kandidātu debatēs. Toreiz viņš ar vieglu smaidu komentēja pārējo censoņu milzu solījumus, sak, kungi, kur jūs tam visam ņemsiet naudu? Patlaban kandidāti turpina solīt...

Pie frakcijām nepiederošā 13. Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko, izrādās, par tādu nav kļuvusi pašas iniciatīvas dēļ: viņai jau 6. novembrī, kad notika jaunievēlētās Saeimas pirmā sēde, ir palūgts neiekļauties Saskaņas frakcijā. Un to bija lūgusi Saskaņas «priekšniecība».

Intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (Nacionālā apvienība): par valdības (ne)veidošanas riskiem, jauno politiķu pieredzes trūkumu un ambīciju pārpalikumu, par Saskaņas stāvēšanu uz valdības sliekšņa un ANO migrantu paktu.

Zinātniskais pētījums Kā pārvaldīt Visumu, nepievēršot sanitāru uzmanību mūslaikos ir īpaši noderīgs. Plānprātīgā tukšgaitā klumburo partiju centieni izveidot valdību – vismaz kaut kādu nebūt. Nu jau divi mēneši pagājuši kopš vēlēšanām, bet vezums kā stāv, tā stāv, sāk jau pamazāk smirdēt. Vienīgi – kārtējais zirgs nomainīts.

Jāsaka paldies Evijai Vēberei, kuras mokpilnās vokalīzes pievērsa uzmanību «otrās simtgades pirmajam koncertam» daudz vairāk nekā pats koncerts. Gaumes ir dažādas, un vienam klausītājam patīk Baha fūgas, citam – RAMMSTEIN pērkondārdi, citam – Vēberes jaunkundzes ņaudēšana. Tieši pateicoties šai jauno muzikālo apvāršņu nesējai, uzmanības lauvastiesa tika koncertam Mīlestības vārdā. 18+, kas notika blakus Latvijas Nacionālajai bibliotēkai 19. novembrī. Bet ne jau muzikālās kvalitātes šoreiz tik būtiskas, kaut arī šajā jomā tika lauzti mikrofoni: Imantam Kalniņam Vēberes vokālās mokas gāja pie sirds, savukārt Mārtiņš Brauns izteicās, ka tas, ko viņa dara, ir «slimi».

... Apaļās stundās pulksteņi nodzied katrs savu dziesmu. «Mani ir iesaukuši par Laika veci,» smaida Leo Hiršsons. Viņam kādreiz bija vairāk nekā 80 pulksteņu – sienas, galda, grīdas... Nu – kādi desmit. Bet pietiek jau ar tiem, lai saprastu: laiks iet. Neatgriezeniski aiziet.

Intervija ar Nacionālās apvienības (NA) valdes locekli, apvienības priekšsēdētāja vietnieku Imantu Parādnieku: par politisko situāciju valstī, par iemesliem, kāpēc NA zaudēja vietas Saeimā, par ANO migrācijas līgumu un cīņu par latviešu valodu.

Visticamāk, ka ļaužu vairākums, gaidot Latvijas valsts dzimšanas dienu, nezināja (tāpēc arī neredzēja), ka tieši naktī uz 18. novembri debesīs notiek brīnumainas lietas: tajās varēja vērot Leonīdu meteoru plūsmu... Tā izveidojusies, sabrūkot Tempela – Tatla komētai. Meteori veidojas no sairušu komētu paliekām, un gada laikā iespējams novērot gan Perseīdu meteoru plūsmu (augustā), gan Kvadrantīdu meteoru plūsmu (ziemā), gan arī jau pieminēto Leonīdu plūsmu. Komētas, kas sairušas smalkos putekļos un smilšu graudiņos, veido milzīgu mākoni, un tad, kad Zeme lido tam cauri, kosmiskie putekļi sadeg, veidojot brīnišķīgus skatus...

«Vairums no mūsējiem balsoja par Kaimiņa partiju. Tāpēc, ka noticējām: beidzot ir viens deputāta kandidāts, kurš gatavs strādāt cilvēku labā. Artuss ne tikai uzklausīja mūsu sāpi, viņš arī bija humorīgs, solīja izmest no amatiem visus aizsēdējušos deputātus un ministrus,» atceras Dace (vārds mainīts).

«21. novembrī aiziešu uz tikšanos ar skolēniem. Vecmīlgrāvī viena krievu skola lūdza, lai atnāku aprunāties... Tur skolotāja teica: lai kā arī tie politiķi cīkstētos, mēs tomēr gribam dzīvot Latvijā, runāt latviski un neaizmirst arī savu dzimto valodu. 21. novembrī – un tad viss! Vairs nekādu interviju, nekādu politisko diskusiju un komentāru... Aizbraukšu uz saviem laukiem, uz Smārdi, un vairs nedomāšu ne par ko,» saldi sapņo prezidents, jau izgaršodams savu glīti sakrauto malkas grēdu un rudens lauku smaržu. Guļbūve, kuru Guntis Ulmanis cēlis pēc savu tēva māju – Ezerkleišu – parauga, gaidīt gaida, un varbūt prezidents arī kādu brīdi tur pavaļosies, tomēr politikas un sabiedriskās dzīves vilinājums ir tik neatvairāms, ka droši vien notiks tā: drīz atkal ieraudzīsim Ulmaņa kungu Rīgas burzguļojošajā katlā...

Maestro uz mirkli apklust un izvelk no žaketes iekškabatas blociņu. Uz tā rakstīts – 2019. gads. «Zināt, cik mēnešu man jau aizrakstīti ar darbiem nākamajā gadā? Daudz,» viņš saka. Raimonds Pauls dzīvo jau nākamajā gadā. Aizmirstot par dzimšanas dienām, par svētkiem, par atpūtu...

Intervija ar Latvijas Valsts prezidentu Raimondu Vējoni – par Saeimas vēlēšanām un partiju solījumu nepildīšanu, par «veco» un «jauno» partiju stīvēšanos, par čekas maisiem un Latvijas simtgadi.

"Neatkarīgās" lasītāju zvani.

Intervija ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektoru Andi Kudoru: par Ukrainas kristiešu centieniem atbrīvoties no Maskavas patriarhāta diktāta un par Kremļa meliem un propagandu, par vietējo populistu un Kremļa nolūku līdzībām, kā arī par to, ko mums ar to visu darīt.

«Neesam karstasinīgi, mēs protam savaldīt emocijas,» noteica Artis Pabriks (Attīstībai/PAR), iztaujāts pēc tam, ka Valsts prezidents par iespējamo valdības vadītāju nominēja Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadoni Jāni Bordānu. Savukārt, parādot savu ierasto bezprincipialitāti, KPV LV bļaustīklas jau paspēja deklarēt, ka neatbalstītu Arta Pabrika valdību (kaut gan pirms tam politiski bučājās uz nebēdu), ja viņš tiktu nominēts premjera amatam. Pabriks piebilda, ka, būdami «enerģijas pārpilni, mūsējie par to var kaut ko arī pateikt». Bet gan jau nepateiks, jo – lai arī cik stipri cits citam riebtos šo trīs partiju bāleliņi un drostaliņas, valdībā ietapt gribas visiem, lai tur vai piķis un zēvele.

Mans skolas laiks iekrita aizvēsturē. Tā var spriest tie, kuriem šodien ir zeltītie skolas jaunības gadi: visi, kuriem ir vairāk nekā trīsdesmit, šiem zeltītajiem šķiet kā sadrupuši dinozauri. Aizvēsturē, tālo 60. gadu beigās, mums skolā katru (!) dienu bija latviešu valodas un literatūras stundas.

Tuvāko piecu gadu laikā Latvijas Radio (LR) būs nozares līderis sabiedrības uzticamības, sasniegtās auditorijas un inovāciju jomā: to paredz Latvijas Radio vidēja termiņa darbības stratēģija 2018.–2022. gadam.

Kad eiroparlamentāriešiem nav ko darīt un ir apnicis kasīt, hm, paduses, tad jāķeras pie pārbaudītas metodes: jānosoda neofašisti. Un tā Eiropas Parlaments (EP) nesen pieņēma nesaistošu rezolūciju, kurā nosodīja «neofašistu vardarbības palielināšanos Eiropā», citastarp nosaucot arī Latviju un 16. martu – latviešu leģionāru piemiņas dienu. «Nosodījuma rezolūcijai» sapuvušu siļķi piemeta «mūsu» eiroparlamentārieši: teksts saistībā ar 16. martu tika iekļauts pēc Miroslava Mitrofanova (Latvijas Krievu savienība) iniciatīvas. Ar neviltoti antifašistisku sajūsmu «rezolūciju» atbalstīja Andrejs Mamikins (Saskaņa) un Iveta Grigule (ZZS).

«Atmiņas ir paradīze, no kuras mūs nespēj izdzīt neviens,» – neatceros, kurš to ir teicis, bet tas ir trāpīgi. Protams, var pateikt arī citādi: «Atmiņas ir elle, ko neviens nespēj izdzīt no sevis.» Bet apgalvojumu dažādība liecina par dzīves dažādību. Tāpat arī dzīve ar Aivaru bija dažāda. Un par abu pilnīgi pretējo apgalvojumu pareizību var pārliecināties manā grāmatā par Aivaru Brīzi – «Dzelzsgriezējs un dūja». Tā iznāca 2015. gadā. Divus gadus pēc Aivara aiziešanas Mūžībā.

«Taču saprotiet – ir trīs partijas, kas ved atsevišķas sarunas, katrai no tām atšķirīgs formāts un redzējums. Ir nepieciešama iniciatīva no Rīgas pils, lai sarunas iegūtu jaunu formātu,» pirms pāris dienām žurnālistiem teica partijas KPV LV premjerministra amata kandidāts Aldis Gobzems. Kaut ko Gobzema kungs pateica pareizi: ir trīs partijas, un katrai savas sarunas un aicinājums. Viena partija velk uz purvu, otra – uz dīķi, trešā – uz zaru kaudzi.

«Kioto konference notika piecpadsmito reizi, un es uz šo pasākumu biju uzaicināts jau sesto reizi. Tas bija Science Technology for Society forums, kurā piedalās ap 800 zinātnes administratoru un menedžeru, zinātnisko institūtu un pasaules lielāko firmu vadītāju. Šajās firmās attīstās modernā industrija, kam ir zinātniska bāze, jo šīs firmas nodarbina zinātniekus. Tās salāgo moderno tehnoloģiju attīstības virzienus, atrodot valsti, kuru konkrētais virziens varētu interesēt un ar kuru sadarbojoties inovāciju atklājusī valsts varētu pelnīt,» savu stāstījumu iesāk Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents.