Nav nekā aizraujošāka par nopietni domāta pasākuma pārvēršanos humora šovā. Tas – par prieku klausītājiem – notika arī viņnedēļ, kad Latvijas Radio raidījumā Krustpunktos uzstājās tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP).
Starp ierastajām sevis un partijslavināšanas vāvām paspruka arī pa kādam briljantam: «Jurašs izprot korupcijas ķēdītes», «lai notiesā mani kopā [ar Jurašu]», «skabargas manā acī», nemaz nerunājot par to, ka konkrētus skaidrojumus no tieslietu ministra vajadzēja vilkt ārā ar knīpstangām, savukārt viņa mīļākā nodarbe bija pārtraukt žurnālistes pusvārdā. Tāpēc paldies Olgai Dragiļevai un Gunitai Gailānei, kuras nepiekāpās Bordāna nu pilnīgi netipiskajai vēlmei izvairīties no atbildēm.
Viens no jautājumiem bija par dāsnā finansējuma piešķiršanu partijām: vai Bordānkungs var noliegt, ka tas ir viņa mērķis - finanšu līdzekļus iegūt tūlīt un tagad? «Protams, ka absolūti noliedzu,» smaidot atbildēja politkopas vadonis, «es domāju, ka esmu viens no tiem, kas var pateikt, acīs skatoties ikvienam cilvēkam, ka... paskatieties uz mūsu darbiem! Mēs uzsākām mūsu partijas veidošanu ar kabatas naudu, savu ģimeņu naudu, mēs viņu turpinām, mēs piecus gadus novedām šo darbu, ka mēs esam Rīgas domē, mēs esam Saeimā, mēs esam valdībā, mēs strādājam. Tagadējais finansējuma likums attieksies uz vairākām partijām, kuras nav Saeimā, ar tādiem finansējumiem, kādi mums sapnī nerādījās. Mēs to darām viņu labā.»
Kāda pašaizliedzība un sirsnība! Kādas rūpes par to, lai mūsu nodokļos samaksātā nauda nonāktu meļu, tukšsolītāju un Latvijas ienaidnieku rokās - varat izvēlēties, kurās tieši! «Paskatieties uz mūsu darbiem,» aicina bezkompromisu tiesiskuma sludinātājs Bordāns, kurš nespēj atbildēt uz žurnālistes jautājumu par to, kā viņš rīkosies, ja tiesa atzīs TM parlamentāro sekretāru Juri Jurašu par vainīgu valsts noslēpuma izpaušanā. Toties mēs dzīvojam valstī, kurā TM parlamentārais sekretārs var būt smagos noziegumos apsūdzēts indivīds. Laikam būs grūti nosaukt vēl kādus darbus, ar kuriem tā lepojas Bordāns. Ja nu vienīgi var minēt gaudu vēstules rakstīšanu ārvalstu vēstniecībām. Ja labi pievelk, tad varbūt arī mēģinājumus iemīt dubļos Universitāti.
Taču vissmagākie bija argumenti, kāpēc partiju finansēšanu nevarēja attiecināt uz nākamo Saeimu. «Deputāti naudu piešķir paši sev,» piebilda Olga Dragiļeva. «Nevis pēc būtības, bet šķietami paši sev piešķir,» laipni paskaidroja Bordāns, «šis ir jautājums par to, vai mēs atliekam visas labās reformas un vajadzīgās lietas uz «pēc tam», proti, uz četriem gadiem, vai mēs darām šodien. Mana prakse un mana loģika, mans novērojums, ar kādu es esmu nācis politikā, ka esam milzums daudz labu lietu atlikuši dēļ politiķu komforta un ērtības, lai viņiem neuzdotu nepatīkamus jautājumus. Viņi to ir atlikuši un atlikuši, un atlikuši, un mēs esam atpalikuši no kaimiņvalstīm par jau desmit piecpadsmit gadiem. Tā, starp citu, nebija mana iniciatīva vairāk, es to atbalstu - šo partiju finansēšanas jautājuma risināšanu tagad, to, teiksim, koalīcijas partijas kopīgi nolēma, un šī loģika, kas lika virzīt to tagad, ir jādara labas lietas, tās lietas, kas ir vajadzīgas, ir vajadzīgas darīt šodien. Valdība strādā, valdība var pieņemt šādus likumus, un kritika vienmēr būs.»
Cieti! Partiju finansēšana, atbalstot politpulciņu grābslību reizes astoņas, izrādās, ir «labās reformas un vajadzīgās lietas». Kam un uz kā rēķina? Un tā smalkā kautrība, paejot nost no goda būt par šīs iniciatīvas krusttēvu: sak, tas jau visas Tieslietu ministrijas nopelns, ko tad es... Ciniska alkatība šajos tekstos grodi savijas ar bailēm, ka var pienākt brīdis - ja nebūsim pie varas, nevarēsim paši sev pielemt naudas zutņus. Bet naudu vajag jau šodien - partiju birojiem, priekšvēlēšanu karodziņiem, pēcvēlēšanu tortītēm, helovīna ballītēm, makaronu kilometriem uz vēlētāju ausīm utt. Tās ir «labās reformas», kas nav «dēļ politiķu komforta un ērtības», bet ir priekš tevis, vientiesīgais vēlētāj!
Var jau klausīties pastulbas politiķu runas, bet varbūt vajadzētu saņemties un, piemēram, reizi gadā pieprasīt viņiem atskaitīties: kā viņu viedie lēmumi ir ietekmējuši tautsaimniecības izaugsmi, kāds, pateicoties šai izaugsmei, ir bijis mūsu dzīves kāpums augšup un sauļup. Citādi mums atliek vien satraukties par to, vai mūsu mīļie valdīkļi, lidodami uz svarīgām konferencēm, dabon šampanieti biznesa klasē un karalienes apartamentus viesnīcā. Citādi dzīvot nav vērts.
