Edvīns Šnore: Notiek rusifikācija par valsts naudu

Intervija ar Saeimas deputātu Edvīnu Šnori (Nacionālā apvienība): par latviešu valodas situācijas vājināšanos un sabiedrisko mediju lomu šajā procesā, par nacionālboļševika Lindermana un Kultūras ministrijas «kopīgajiem» plāniem mazākumtautību jautājumos, par klusumu no NA puses un «uzvaras pieminekļa» likteni.

- Sociālajos tīklos pavisam nesen rakstījāt: «Valsts gadiem tikai kāpina info saturu krieviski un pēc tam ir šokā, ka krievi info latviski vairs nepatērē. Pat tie, kuri to agrāk darīja.» Kas radījis šīs pārdomas?

- Pagājušajā nedēļā Saeimas Stratēģiskās komunikācijas apakškomisijā tika skatīts jautājums par to, kā uzrunāt mazākumtautības. Izskanēja skaitļi: pēdējo četru gadu laikā (kopš 2015. gada) ir samazinājies to krievu īpatsvars, kuri patērē informāciju latviešu valodā - no 54% uz 44%. Tā ir satraucoša statistika, kas liecina par to, ka latviešu valodas pozīcijas vājinās, līdztekus pieaugot krievu valodas pozīcijām. Diemžēl tas notiek par valsts naudu.

- Paskaidrojiet, lūdzu.

- Kopš 2012. gada valodas referenduma, bet it īpaši - kopš 2014. gada, kad Krievija anektēja Krimu, mūsu valsts ir intensificējusi komunikāciju krievu valodā, dodot valsts naudu ar mērķi - uzrunāt vietējos krievus. Formālais mērķis: lai viņi mazāk klausītos Maskavu, bet vairāk - mūs. Pret šādu pāriešanu uz krievu valodu esmu iebildis kopš pirmās dienas, kad tā sākās. Biju (un esmu) pārliecināts, ka tas ir saknē kļūdaini: līdzīgi, kā dzēst ugunsgrēku ar benzīnu. Šādi mēs nevis stiprinām savu drošību, bet to vājinām, jo tur, kur plaši tiek lietota krievu valoda, ir paaugstināta bīstamība jau pēc definīcijas. Kremlis šādas teritorijas uzskata par «krievu pasauli», kuru izdevības gadījumā var nākt aizstāvēt. Tieši tas notika Krimā. Kremlis pat neslēpj, ka izmanto krievu valodu kā Krievijas ietekmes ieroci. Tas postulēts Krievijas ārpolitikas doktrīnā, un pagājušomēnes to Kremlī vēlreiz atkārtoja Putins, asi kritizējot nacionālistus un, kā viņš izteicās, alās mītošos rusofobus (peščernije rusofobi - krievu val.) atsevišķās valstīs, kuri ierobežojot krievu valodu un tādējādi būtiski kaitējot Krievijas interesēm. Pieņemu, ka domāta bija pāreja no krievu uz latviešu valodu Latvijas izglītībā. Mediju vide gan Latvijā vēl arvien ir visnotaļ krieviska, tur Putinam nebūtu ko sūdzēties, tāpat kā par faktu, ka samazinājies to krievu īpatsvars, kuri patērē medijus latviski.

- Bet kura rokās ir atslēga? Kurš var mainīt šo situāciju?

- Saeima un Kultūras ministrija.

- Kultūras ministrija allaž bijusi NA pārziņā.

- Nekad neesmu slēpis: pēdējo gadu integrācijas politika, ko Kultūras ministrija realizēja Daces Melbārdes vadībā, bija kļūdaina. Pret to esmu iebildis daudzkārt, arī NA iepriekšējā kongresā. Tagad redzam rezultātu...

- Savādi. NA ir pirmā, kam par to vajadzētu skaļi kliegt. Bet nedzirdu balsis.

- Jaunajā KM vadībā redzu vēlmi šīs problēmas risināt. Protams, arī iepriekš nav bijis nodoms darīt sliktu, taču ir darītas klajas muļķības. Pirmā kļūda bija tā, ka, atbildot uz referendumu 2012. gadā, valdība pieņēma vairākus lēmumus, kas nevis samazināja, bet palielināja krievu valodas lomu Latvijas mediju telpā. Turklāt dažas valsts integrācijas aktivitātes notika unisonā ar bēdīgi slaveno Lindermanu. Pievērsiet uzmanību faktam, ka neilgi pēc sakāves valodas referendumā 2012. gada jūnijā Vladimirs Lindermans publicēja rakstu, kurā aicināja krievvalodīgos izveidot alternatīvu parlamentu, kurā virzīt visas ždanokiešiem raksturīgās prasības - par krievu valodu, par nepilsoņiem utt. - un noformēt to kā Latvijas mazākumtautību iniciatīvu. Lindermans piedāvāja īstenot kara viltību: nosaukt to visu par Tautu forumu pēc līdzības ar LPSR Tautu forumu, tas būšot kā gudrs šaha gājiens, lai sakautu pretinieku. Latvijas Mazākumtautību forums patiešām tika nodibināts 2014. gadā Kultūras ministrijas paspārnē. Lindermana vārds, protams, tur nefigurē, jo pats viņš rakstā atzīstas, ka viņa vārds esot demonizēts latviešu acīs, tāpēc svarīgi, lai viņš nebūtu formālo iniciatoru vidū, bet forumā apvienotos mazākumtautību pārstāvji, kuri atbalsta devīzi «Latvija - mūsu kopējās mājas» un ir pret uzstādījumu «latviska Latvija».

- Un tas viss gāja caur Kultūras ministriju, ko vadīja Melbārde?

- Jā. Pērn novembrī šis KM paspārnē mītošais forums diskutēja, ka jēdzienus«nacionālās minoritātes» jānomaina ar jēdzienu «Latvijas tautas». Tātad krievi nav mazākumtautība, bet latvieši nav pamatnācija, visas etniskās grupas te ir tautas. Tas - pirmkārt. Otrkārt: forumā aicināja likvidēt «nepilsoņu institūtu» un bērniem līdz ar piedzimšanu automātiski piešķirt LR pilsonību.

- Vareni! Otrs Lindermana punkts jau realizēts, pateicoties eksprezidentam Vējonim un Saeimas vairākumam.

- Tā ir. Treškārt: informācija krievu valodā jāuzskata nevis par agresijas līdzekli, bet par normālu valsts iestāžu sazināšanos ar sabiedrību. Redzam, ka Lindermana 2012. gadā formulētās iniciatīvas pamazām tiek īstenotas, turklāt ar valsts atbalstu. Es nesaprotu, kādēļ gan Latvijas mazākumtautību integrācijai paredzētais Latvijas Radio 4 raida krieviski 99% no raidlaika? It kā bez krieviem Latvijā nebūtu citu mazākumtautību. Mūsu valstī mīt ap 50 000 ukraiņu, bet LR 4 ukraiņu valodā raida tikai 30 minūšu mēnesī! Vai tas ir taisnīgi? Tas pats attiecas uz lietuviešiem, igauņiem, baltkrieviem, poļiem, vāciešiem - katram dots pa 30 minūtēm mēnesī ēterā parunāt savā valodā. Savukārt Latvijas armēņiem, tatāriem un gruzīniem paredzētā pusstundiņa nezin kāpēc skan krieviski. Vai tas ir valsts mērķis: lai starpnacionālās sazināšanās valoda Latvijā būtu krievu valoda - kā «krievu laikos»? PSRS laikā apzināti tika iznīcināta mazākumtautību savpatība un daudzi poļi, baltkrievi, ukraiņi - rusificēti. Kāpēc Latvijai būtu jāturpina šī politika?

- Nekad neesmu sapratusi, kāpēc sabiedriskajā TV un radio ir šādi krievu kanāli?

- Formālais arguments ir: mēs taču negribam, lai krievvalodīgie dzīvotu Krievijas informatīvajā telpā. Protams, negribam. Bet vai tāpēc mums šeit ir jāizveido alternatīva paralēlā krievu pasaule, kurā krievi dzīvotu, latviešu un vietējās valodas netraucēti? Krievi nav nedz tik apdalīti, nedz arī tik naidīgi pret visu latvisko, kā mums mēģina iestāstīt. Kā jau minēju, 2015. gadā vairāk nekā puse krievvalodīgo iedzīvotāju patērēja informāciju latviski. Tagad šis skaitlis būtiski samazinājies. Tas noticis pēdējo gadu nepareizās valsts mediju politikas rezultātā. Gluži loģiski, kāpēc klausīties latviski, ja visu tulko krieviski?

- Bet tad sabiedriskajos medijos jābeidz raidīt krievu valodā!

- Tā ir politiska izšķiršanās, vai mēs mūžam gribam Latvijā redzēt pēc valodas pazīmes sašķeltu divkopienu valsti vai tomēr vienotu nacionālu valsti. Ja gribam pēdējo, tad līdz ar izglītības pāreju uz latviešu valodu pakāpeniski jāīsteno arī valsts finansēto mediju pāreja uz latviešu valodu. Mazākumtautības ir jāintegrē uz latviešu, nevis krievu valodas bāzes.

- Tad kāpēc NA tik aktīvi aizstāvēja Daci Melbārdi?

- Nezinu. Zinu vienīgi, ka lietas ar integrācijas, mediju un valodas politiku pēdējos gados gāja šķērsām. Man tas bija acīm redzams kopš 2014. gada, kad iesaistījos politikā. Daudzkārt esmu vērsis uz to uzmanību un piedāvājis risinājumus gan partijā, gan Saeimā, gan publiskajā telpā. Ja nebūtu šīs manas un citu NA kolēģu aktivitātes, šodien viens no LTV kanāliem, visticamāk, pilnībā raidītu krieviski. Skaidrs, ka tas visdrīzāk piedzīvotu tādu pašu fiasko kā LTV7 krievu ēters, kura auditorija rūk, un no tiem, kas šo valsts apmaksāto krievu saturu vēl skatās, 60% ir latvieši. Tas pat būtu komiski, ja vien situācija nebūtu tik nopietna. Izskan interesanti argumenti attiecībā uz to, kāpēc vietējie krievi dod priekšroku promaskaviskam un nevis prolatviskam saturam: Saeimas komisijā Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētniece minēja, ka daudzos krievos gruzdot aizvainojums par vēsturisko netaisnību. Šī tēze izskan bieži: krievvalodīgie esot atbalstījuši neatkarību, bet «apsolīto pilsonību» viņiem neiedeva.

- Neviens nekādu pilsonību viņiem nesolīja.

- Tas jau nekas, galvenais ir pateikt un kultivēt mītu. Latvijas Radio 4 mēs regulāri varam dzirdēt par «vēsturisko netaisnību», kas krieviem pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas esot nodarīta. Krievvalodīgie to dzird vienreiz, otrreiz, vēl un vēl, un, pat ja līdz tam nekādu vēsturisku netaisnību viņi neizjuta, jo vairākums saskaņā ar 1991. gada referenduma datiem, starp citu, neatbalstīja Latvijas neatkarību, tad, ilgstoši klausoties valsts finansētās krievu radio pārraides, pamazām to sāk izjust... Nedomāju, ka šo mītu un aizvainojumu kultivēšana ir Latvijas valsts interesēs. Tāpat kā citu Krievijas propagandas vēstījumu atražošana par Latvijas naudu. Ar to domāju, piemēram, 9. maiju un tā dēvētā «nemirstīgo pulka» gājienu, kuru Valsts drošības dienests ir kvalificējis kā Krievijas «maigās varas» instrumentu. LR 4 9. maija rītā plaši šo notikumu reklamē, stāsta, kur un cikos tas Rīgā notiks. Tiem, kuri nezina, kur organizatoru nosauktā iela atrodas, LR 4 žurnālists detalizēti klāsta, kā tur nokļūt utt. Sak, pulcējieties tur un tur!

- Sanāk tādi pretvalstiski krievvalodīgie kanāliņi... Pajautāšu vēlreiz: kāpēc NA ir tik klusa šajos jautājumos?

- Nedomāju, ka NA ir klusa. Es runāju par šīm lietām regulāri.

- Jā, to es zinu. Radies iespaids, ka jūs esat gandrīz vienīgais, kurš par to runā. Tostarp Kremļa propaganda lien Latvijā iekšā regulāri un mērķtiecīgi. Rau, nesen Daugavpilī, kas jau tāpat ir riska pilsēta, tika iedegta «mūžīgā uguns» par godu padomju okupantiem. Šo dižnotikumu kuplināja ne tikai Krievijas vēstnieks, bet arī pilsētas mērs Elksniņš (Saskaņa). Nacionālajai apvienībai par to nekas nav sakāms?

- Ne tikai Daugavpils, bet visa Latgale kopumā ir riska zona: 2012. gada valodu referendumā tur uzvarēja tie, kuri balsoja par krievu valodu kā otru valsts valodu. Bet pētījumi rāda, ka visvairāk to latviešu, kuri ir gatavi aizstāvēt Latviju, arī mīt tieši Latgalē. Tātad tur ir gan vispatriotiskākie latvieši (latgalieši), gan visprokrieviskākie krievvalodīgie. Manuprāt, šāda kombinācija vienuviet nav nekas labs. Ja atmetam emocijas un politkorektumu un analizējam tikai sausos aptauju datus, aina nav pārāk rožaina.

- Visi šie lindermani un Kremļa propaganda latviešos rada riebumu pret visu krievisko, diemžēl nereti arī pret to, kas krievu kultūrā ir baudāms un atbalstāms.

- Katrā ziņā pirms PSRS okupācijas latviešu sabiedrība kopumā bija daudz rusofilāka nekā tagad - pēc 50 gadu ilgās būšanas «brālīgajā saimē». Tas attiecas ne tikai uz latviešiem vien. Austrumeiropas valstu piemērs rāda, ka nav tādas tautas, kura pēc pabūšanas «kopā» ar Krieviju turpinātu draudzīgi uz to skatīties. Krievija, protams, stāsta, ka vaina ir visos citos, tikai ne pašā. Parasti valstīm apkārt ir kaimiņi, Krievijai - vieni vienīgi ienaidnieki. Jau ir tik tālu, ka krievi karo ar ukraiņiem. Kurš vēl pirms desmit gadiem varēja ko tādu iedomāties?! Taču vēl atlikusi Baltkrievija. Šķiet, ka tur arī trauksmaini laiki priekšā. Runājot par Latviju: pirms kara nekādi kašķi starp latviešiem un krieviem nebija. Esmu runājis ar cilvēkiem, kas tolaik dzīvoja. Problēmas sākās pēc okupācijas. Runa nav tikai par represijām, ko vērsa pret latviešiem, bet arī par kolonizāciju - par miljonu iebraucēju no Padomju Savienības, par viņu klaji nicīgo attieksmi pret latviešiem un latviešu valodu. Ja šobrīd ceturtdaļmiljons krievvalodīgo nevēlas iegūt LR pilsonību, to var dēvēt par attieksmi. Saeima ir nonākusi līdz tam, ka pilsonība viņiem tiek mesta pakaļ.

- Nožēlojami, ka esam saliekušies deviņos līkumos, lai izdabātu tiem, kuri mūs ienīst.

- Tā ir. Un problēmas, kas mūs vajājušas gadu desmitiem, nekur nav pazudušas, tās turpinās arī šodien. Krieviskā vide - kā dzīvojusi, tā arī dzīvo, bet ja informatīvā vide nekļūs latviskāka un līdz ar to - vienotāka, tas Latvijai būs bīstami.

- Bīstama ir ne tikai valodiski nelatviskā vide, bet arī gluži taustāmi vēstures «pieminekļi» - nesen LTV7 dziļās skumjās attēloja kaut kāda apkrāsota kluča pazušanu Daugavgrīvā: tas esot bijis «piemineklis padomju zemūdeņu jūrniekiem». Tas ir salīdzinošs sīkums, bet kad beidzot pienāks brīdis, kad latviešus beigs aizvainot «uzvaras piemineklis» Pārdaugavā?

- Latviešus šis piemineklis vienaldzīgus neatstāj, un tieši tāpēc lēnām, bet neapturami process, kas saistīts ar šā okupācijas simbola aizvākšanu, uz priekšu kustas. Vēl pirms laika bija tā, ka pat apspriest situāciju par šo «pieminekli» nebija iespēju. Tagad Saeimā par to tiek diskutēts, tas ir aktuāls jautājums - un tas jau ir labi. Vai Saeima esošajā sastāvā nolems par tā nojaukšanu - par to es šaubos. Bet ir skaidrs, ka šis «piemineklis» ir tikai pagaidu arhitektūra. Regulāri uzzinām par to, ka Eiropas valstīs tiek novākti padomju laika «pieminekļi» - īpaši aktīvi tas notiek Polijā un Ukrainā. Ja būsim kūtri, iespējams, ka Latvija paliks pēdējā valsts, kurā vēl atradīsies šāds monstrs, tomēr esmu pārliecināts, ka galu galā mēs sekosim Eiropai arī šajā jomā un agrāk vai vēlāk tas no Latvijas tiks aizvākts. To vajadzēja izdarīt jau 1991. gadā, bet problēma bija ar tā lielumu - atcerieties, ka nebija nemaz tik viegli novākt pat ļeņinekli, kas atradās Brīvības ielā. Kad Putins Krievijā nāca pie varas 2000. gadā, sākās arī «lielā tēvijas kara» patosa eskalācija un Georga lentīšu ēra, un šis vilnis aizskalojās arī līdz Latvijai. Pirms tam nekā tāda nebija. Pēc Maskavas signāla šis kults tika mākslīgi uzpūsts, un tāpat pēc Maskavas signāla (vai arī pēc tā neesamības) tas noplaks. Līdzīgi, kā izgaisa Ļeņina kults, kas PSRS laikā bija pat svētāks par «lielo uzvaru».