Intervija ar mediju eksperti Guntu Līdaku: par LNT un TV3 likvidāciju un reorganizāciju, par politiķiem, kuri uzvedas kā huligāni un pamostas tikai tāpēc, lai izmantotu situāciju savu spalvu spodrināšanai.
- Katru dienu pār Latviju gāžas propagandas straume no Krievijas. Šādā situācijā īpašnieks - All Media Baltics - likvidē kanālu LNT, kas latviski raidījis 23 gadus. Sevišķi liels zaudējums, manuprāt, būs LNT Ziņu dienesta likvidācija. Lielas pārmaiņas skar arī kanālu TV3. Kā to visu vērtē?
- No vienas puses - tam ir komerciālais pamats. Tas bija loģisks turpinājums jau uzsāktajam pirkšanas - pārdošanas procesam. Ar to bija jārēķinās, un visi to zināja. No otras puses - mediju vides konteksts, proti, ko no tā iegūst vai zaudē mediju vide. Skaidrs, ka mēs zaudējam kvalitatīvu, informatīvu ziņu dienestu, kas mums ir nepieciešams, lai nodrošinātu, pirmkārt, satura daudzveidību, otrkārt, konkurenci starp lielajiem medijiem, respektīvi, TV kanāliem. Mēs, protams, varam par to šausmināties, bet patiesībā vajadzētu uzdot jautājumus tiem, kuri tagad ļoti skaļi runā par to, ka netiek balstīta mediju politika. Kur jūs bijāt visus šos gadus? Mediju industrija skandināja lielos trauksmes zvanus, un es šai skandināšanai esmu veltījusi vairāk nekā 20 savas dzīves gadus. Taču nekas nav mainījies. Tāpēc nav jābrīnās, ka, mainoties politiskajai varai katrus četrus gadus, netiek nodrošināta lēmumu pieņemšanas un izpildes pēctecība.
- Komersantu mērķi, protams, bija skaidri. Bet kāda loma bija Konkurences padomei, kas atļāva šo darījumu?
- Konkurences padome iedeva laiku nevis komersantiem, bet mūsu politikas veidotājiem, lai sakārtotu situācijas. Pēdējie neizdarīja gandrīz neko. Un tomēr - Kultūras ministrijā vismaz tika izveidota Mediju politikas nodaļa. Ar lielām cerībām, ka tā spēs kaut ko izdarīt. Bet neviens nesaprata, ka tie pāris cilvēki nespēs aptvert lielo pienākumu apjomu, kas viņus gaidīja.
- Kas notiek tagad?
- Prezidents Levits runā par demokrātijas procesiem Latvijā, bet es gribētu runāt par konkrētu demokrātijas nodrošināšanas aspektu, proti, medijiem. Tam, ka tieši daudzveidīga mediju vide ir demokrātiskas valsts pamats. Toties visi ir skatījušies uz medijiem tikai kā uz komerciālā tirgus dalībniekiem. Arī uz sabiedriskajiem medijiem. Savukārt demokrātijas un drošības kontekstā uz Latvijas medijiem neviens nav palūkojies. Ir taču vajadzīga informācijas telpa, kopienas komunikācija, skaidrojums par notikumiem un procesiem. Šo sadaļu politiķi joprojām nav sapratuši. Tas, ka prezidents Levits demokrātijas sakarā runā par finansējumu partijām, lai tās netiktu finansētas no apšaubāmiem sponsoriem, protams, ir apsveicami, taču tikpat milzīga nozīme ir mediju satura neatkarības nodrošināšanai, jo mediji ir tie, kuri «pieskata» politiskos procesus valstī. Tikai atbalstot abus varas atzarus, veidojas politiskais līdzsvars. Atbalstot tikai vienu, tiek veicināts kroplas demokrātijas modelis, jo politika iegūst varu pār medijiem. Atceries digitalizācijas periodu? Par ko mēs toreiz runājām? Par tehniku, par to, kurš nodrošinās tehnisko pakalpojuma sniegšanu, bet neviens nerunāja par to, kādu iespaidu digitalizācijas process atstās uz vietējo mediju saturu un iespēju eksistēt. Politikas veidotājiem, kam bija jānodrošina pāreja uz ciparu apraidi, vajadzēja izpētīt, kādus zaudējumus vietējo mediju tirgum nodarīs šis process, taču tas nenotika. Pārejas problēmu risināšana tika uzticēta uzņēmumam Lattelecom. Satura veidotājiem par apraidi katru gadu vajadzēja maksāt 650 000 latu. Tādu slogu īstermiņā varēja izturēt tikai starptautiskie spēlētāji, bet ne vietējie. Mēs savulaik kopā ar Lattelecom pārstāvjiem gājām pārliecināt Saeimu un valdību par nepieciešamību valstij finansēt virszemes apraidi, un to mums atteica. Tā ir valsts attieksme un politika, un lielā mērā tieši valstī realizētā mediju politika ir vainojama tajā, kas tagad notiek ar LNT un TV3.
- Kādu lomu šajā situācijā spēlē NEPLP?
- NEPLP ir tikai instruments, lai regulētu normas un noteikumus, ko paredz likums. Cik kvalitatīvi vai nekvalitatīvi ir izstrādāts likums, tikpat kvalitatīva būs NEPLP uzraudzība. NEPLP nekad nav izcēlusies ar likumdošanas iniciatīvām. Politiķu loma bija nepietiekama, izstrādājot likumus, un vēl joprojām nav likvidēts interešu konflikts NEPLP funkcijās, vienlaikus pārraugot sabiedriskos un komercmedijus. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es pametu NEPLP, jo šis konflikts nepārtraukti ietekmēja gaisotni padomē. NEPLP nodarbojās ar sabiedrisko mediju kontrolēšanu, nevis ar tirgus un mediju savstarpējo attiecību regulēšanu, kaut gan tirgus dalībnieki ir ne tikai Latvijas Radio un LTV, bet arī citi mediji. Ir taču vēl arī interneta mediji, prese, turklāt visi ir savstarpēji saistīti. Tie visi veido multimediālu saturu, un līdz ar to TV un radio darbību nevar skatīt atrauti no kopējās mediju vides. Šķirkne starp dažādām platformām samazinās, un mums šobrīd ir jārunā par kvalitatīvu saturu visā informācijas telpā.
- Šādu mērķi vajadzētu nospraust tieši politiķiem, bet nav dzirdēts, ka viņi kaut ko darītu lietas labā. Parunāt ir viena lieta, bet reāli kaut ko risināt... pavisam kas cits. Un šim «citam» pieķerties neviens tā arī nevēlas.
- Tad, kad politiķi sāk kaismīgi aģitēt «slēdzam Krievijas kanālus» vai «uzliekam nodokļus ārvalstu kanāliem», es gribētu, lai tikpat aizrautīgi viņi iestātos par atbalstu stipra vietējā satura veidošanai. Jāsaprot taču, ka kvalitatīvs vietējais saturs ir noteicošais, lai uzvarētu informatīvajā karā, kas viņus, šķiet, uztrauc tikai vārdos... Varam uzlikt ierobežojumus, bet vajadzētu taču beidzot saprast, ka mums pašiem jārūpējas par savu kultūrtelpu, mediju un informācijas telpu. Labs piemērs ir pašmāju kino. Kinoindustrija patlaban aug un attīstās, jo valsts tai piešķir finansējumu. Jaunās filmas ceļ latviešu pašapziņu - Dvēseļu putenis, Sarkanais mežs un citas filmas... Daudz patriotisma, un tas cilvēkiem liek domāt par savu valsti. Kultūrtelpas un mediju telpas mijiedarbe ir fenomens, kas palīdz saglabāt mūsu nāciju, pašapziņu un mūsu kopienas identitāti, un, ja mēs jebkurā veidā to neatbalstīsim, ja mēs neveidosim kvalitatīvu saturu, tad mēs neko nebūsim vērti, mēs izzudīsim. Protams, varam aizslēgt ārvalstu kanālus vai uzlikt tiem lielākus nodokļus, bet tas neatdos mums LNT, TV5, neradīs mums neko jaunu, jo vietējiem medijiem būs arvien smagāk konkurēt ar lielajiem ārvalstu spēlētājiem. Līdz ar to - mums jāinvestē savos medijos.
- Tu pieminēji Mediju politikas nodaļu...
- Labā ziņa ir tā, ka tā tika izveidota. Sliktā ziņa ir tā, ka bilde nav pārredzama - mediju laukums pārāk sadrumstalots. Vienā gadījumā svarīga ir mediju saglabāšana reģionos, citā - kvalitatīvs saturs. Domāju, ka galvenais patlaban ir veicināt satura veidošanu visās platformās, kas spēj sasniegt pēc iespējas lielāku un daudzveidīgāku auditoriju. Un jāstiprina sabiedriskie mediji. Tas, kas notiek ar sabiedriskajiem medijiem šobrīd, manuprāt, ir katastrofa.
- Konkretizē, lūdzu.
- Politizācijas pakāpe, kas aptver sabiedriskos medijus, ir ļoti augsta, un tas neveicina sabiedrisko mediju produktīvu attīstību. Protams, politiski lēmumi ir nepieciešami - piemēram, par LTV un LR apvienošanu, par apsaimniekošanu, iziešana no reklāmas tirgus, tomēr tie netiek īstenoti dzīvē. Aktuāls ir arī jautājums par portālu lsm.lv, kura attīstībai trūkst finansējuma. Tomēr tikai pēc tam, kad kļūst skaidrs, cik stiprs ir sabiedriskais medijs un kā tas turpmāk attīstīsies, mēs varam sākt runāt par atbalstu pārējiem medijiem, lai nodrošinātu satura un mediju vides daudzveidību.
- Manuprāt, novārtā palikusi arī mediju kritika.
- Taisnība. Žurnālisti jūtīgi izturas pret to, ka viņu darbs tiek kritizēts. Bet ir taču teātra kritiķi, kino kritiķi, mūzikas kritiķi. Tomēr pietrūkst diskusijas starp sabiedrību un medijiem, ja viena vai otra puse ir neapmierināti. Tas saasina situāciju, mazina uzticību medijiem. Nu kaut vai tikko notikušās domstarpības starp mediķiem un Latvijas Televīziju. Pārmetumi nāca gan no vienas, gan no otras puses, bet dialoga nebija. Taču mediju uzdevums ir kalpot sabiedrībai. Un, ja medijs kalpo sabiedrībai, nevis politiskajai elitei, diskusijas platformai ir jābūt. To daļēji vajadzētu nodrošināt ar ombuda izveidi.
- Gadījumā ar mediķiem un LTV, manuprāt, ieguvēja bija tieši politiskā elite. Turklāt - kā tiek runāts politiskajās aizkulisēs - masīvo kritiku pret mediķiem «organizēja» konkrēti politiķi...
- Iespējams. Mums trūkst kvalitatīvas mediju kritikas, mums jāinvestē arī tajā. Pieminētais mediķu un sabiedrisko mediju konflikts parādīja, ka mēs neanalizējam šādus procesus, apriori pieļaujot, ka medijiem ir taisnība. Bet mums jāiemācās analizēt šādas situācijas. Mediķos bija ļoti liels sarūgtinājums pret sabiedriskajiem medijiem. Ja medijam tieši tikpat agresīvā formā teiktu: mēs tam neuzticamies, medijs melo! - tas ļoti sarūgtinātu manus kolēģus. Ja mediķiem būtu pieejams mediju resurss, mediķi arī varētu izveidot kampaņu pret žurnālistiem... Šī situācija kopumā neveicina uzticēšanos sabiedriskajam medijam. Mēs katrs varam kļūdīties, tāpēc ir svarīgi atzīt un analizēt kļūdas. Mūsu sabiedrība ir mazskaitlīga, un mēs ar nepārdomātu rīcību varam cits citam nodarīt pāri ļoti ātri un sāpīgi. Tāpēc ir vajadzīgs normāls dialogs!
- Mediju kritiku savā labā varētu izmantot arī politiķi. Jau šobrīd ir viens otrs tāds «kritizētājs», kas, kā mēdz teikt, nejūt kreklu, apvainojot un aizvainojot žurnālistus.
- Tā nav mediju kritika, tā ir vienkārši aplamāšana, ja tā netiek balstīta uz analīzes un pētījumiem, uz objektīviem datiem. Tiek uzspiesti zīmogi, tiek aizskarti cilvēki. Politiķi mēdz aiziet ļoti tālu. Paskaties uz pasaules politiķiem, piemēram, Trampu. Mēs tīksmināmies par to, kā mēs cits citu aplamājam - tā vietā, lai cits citu saprastu. Politiķu mērķis ir iestāstīt cilvēkiem, ka visi žurnālisti feiko, ka viņi ir angažēti un pērkami. Es gribētu, lai šī diskusijas ir argumentēta, ar faktiem... Bet faktu nav. Taču būtu svarīgi, ja mēs rakstītu un diskutētu par politisko kultūru, tomēr tas nenotiek, ir tikai tīksmināšanās par to, cik «smalki» viens otru aplamājis... Arī žurnālisti nereti grēko, jo viņiem šķiet svarīgs klikšķu skaits: uzliek iespaidīgu virsrakstu, viss kārtībā! Bet teksts patiesībā ir tukšs... Šajā aspektā vairāk vajadzētu domāt žurnālistu organizācijām, lai celtu žurnālistikas kvalitāti - lai augstas raudzes žurnālistiku atšķirtu no lētās feiku plūsmas. Diemžēl auditorijai bieži sajūk: tā nespēj atšķirt augstu kvalitātes žurnālistiku no bezgaumīga skandāla.
- Zemas kvalitātes rakstiņu un sižetiņu ir ļoti daudz. Turklāt vairums «jauno žurnālistu» pat nedomā uzlabot, piemēram, savas valodas līmeni: valoda ir bezgala nabadzīga, un reizēm pat nevar saprast, ko tad jaunais censonis vēlējies pateikt...
- Šis ir žurnālistu izglītības un cunftes goda jautājums. Žurnālistu organizācijām ir jārod sevī uzņēmība pateikt: lūk, šie cilvēki kvalificējas kā žurnālisti, bet tie - ne. Protams, mēs ikviens varam aprakstīt sienas ar dažādiem tekstiem, varam tviterā vai sejugrāmatā ierakstīt visu, ko vēlamies, bet tas nemainīs situāciju, kurā mēs joprojām cits citu nesaprotam un nedzirdam. Politiķis runā muļķības, izlamā žurnālistus? Sabiedrība parausta plecus: nu un?! Tas taču pat stilīgi - tā uzvesties! Tāda uzvedība nodrošina politiķiem nemainīgu uzmanību.
- Diezgan nožēlojama tāda «uzmanība».
- Ne tikai nožēlojama. Ilgtermiņā šāda situācija var ieiet diezgan bīstamā gultnē, izraisot nepārtrauktas konfrontācijas. Bet diemžēl tādā politiskajā kultūrā esam nonākuši. Skatāmies tālāk: ja medijs nebūs uzticams un kvalitatīvs, tad auditorija no tā aizies uz citiem komunikācijas kanāliem, pie citiem viedokļu līderiem, arī pie tādiem, kuri vienkārši apsaukājas un uzvedas kā huligāni, lai noturētu skatītāju (klausītāju, lasītāju) uzmanību.
- Atgriežoties pie LNT likvidācijas un TV3 reorganizācijas: nebija pat konfrontācijas ar politiķiem, viņi vispār nepievērsa uzmanību šiem medijiem un to problēmām. Bet, raugi, politiķi - konkrēti Jaunās Vienotības frakcija - pēkšņi pamodās un sāka šausmināties: ak, kā gan mēs tagad dzīvosim bez kvalitatīvām ziņām?!
- Tas bija vienkārši politisks žests. Bet ko šobrīd dara Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija? Ko dara Mediju politikas apakškomisija? Jaunajai Vienotībai tā bija vienkārši iespēja izmantot situāciju, lai politiski paspīdētu, nevis lai sniegtu jēgpilnu piedāvājumu, kā mainīt situāciju medijos. Tas neizskatījās ne pēc kā cita kā vienīgi pēc vēlēšanās izrādīties. Ko politiķi ir darījuši TV industrijas labā? Neko daudz nav darījuši. Savulaik, kad Ilze Viņķele bija labklājības ministre, viņa solīja, ka sakārtos sociālā nodrošinājuma jautājumus žurnālistiem. Nekas netika izdarīts. Tagad pie Saeimas komisiju galdiem sēž citas sejas un runā par to pašu tēmu. Tad kāds pamats industrijai uzticēties politiķiem? Paldies vienīgi Inārai Mūrniecei (NA), kuras laikā (kad viņa bija komisijas vadītāja) tika izveidots Mediju fonds, Mediju politikas nodaļa. Sākums bija labs, diemžēl tam nesekoja turpinājums. Nozarei ir melots ļoti daudz - piemēram, par sabiedrisko mediju finansējumu. Fragmentāri un nesistēmiski kaut ko iemetot nozarē, tā neattīstās, tikai agonē. Tāpēc ļoti labi saprotu mediķus, kuri pateica - pietiek, solījumi ir jāpilda! Mediju nozarei arī vajadzētu pateikt politiķiem: beidziet mums melot, beidziet mūs vazāt aiz deguna! Sāciet pildīt solījumus!
