Kā tītara dupsis uz karstas plīts

 
©F64 Photo Agency

Kad kāds valdīklis pirmo reizi izdara ko aplamu, mēs nodomājam: nu, jā, kam negadās, gan jau apdomāsies un labosies. Kad šis pats valdīklis jau otro reizi izdara to pašu, mēs sašujamies ne pa jokam un sākam viņu kritizēt. Kad lieta nonāk līdz trešajai identiskajai aplamībai, mēs sākam tai meklēt iemeslus un – visticamāk – tos arī atrodam: attiecīgās partijas nostādnēs, partijvadoņu apmātībā un aprobežotībā. Kad pienāk ceturtā reize un pie loga pieklauvē izspūrusi būtne ar suņu žetoniņu kaklā, nopietni apgalvodama, ka saule turpmāk lēks rietumos, mēs ķeramies pie viedtālruņa un zvanām «ātrajiem»: skaidri redzams, ka kundzītei kaut kas nav kārtībā ar galvu... Jāpalīdz taču!

Tā ir tikai pasaciņa, tāpēc aicinu nevilkt apšaubāmas paralēles ar esošo politisko situāciju: jebkāda nejauša sakritība ir tikai... nejauša sakritība. Un tikpat nejauša tā ir arī patlaban, kad, izbrīnā atkritušu žokli nevarēdami nolikt atpakaļ vietā, uzzinām: Izglītības un zinātnes ministrija kā mierizlīgumu strīdā ar Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku piedāvā jaunu vēlēšanu rīkošanu, ļaujot Muižniekam tajās piedalīties. Izlasām šo ziņu vēlreiz. Un vēlreiz. Tālāk: IZM ir gatava grozīt vai mainīt neapstiprināšanas lēmumu LU rektora amatā, ja tiek rīkotas Augstskolu likumam, LU Satversmei un Satversmes nolikumam atbilstošas LU rektora vēlēšanas. Ministrija pauda gatavību virzīt izmaiņas Augstskolu likumā, lai ļautu šajās vēlēšanās piedalīties arī Muižniekam.

Paga, paga. Kurš no mums ir ar putekļainu maisu sists? Rajona administratīvā tiesa lēma, ka rektora vēlēšanas ir bijušas tiesiskas, un ir aizliegts rīkot jaunas rektora vēlēšanas. Apgabala administratīvā tiesa lēma to pašu: ka rektora «vēlēšanas bija tiesiskas, valdības rīkojums bija prettiesisks» un ka «valdības blakussūdzībā jaunu argumentu nav». Apgabala administratīvā tiesa deva valdībai iespēju neiekrist ar seju dubļos, ļaujot pašai izlemt jautājumu par rektora apstiprināšanu. Bet, redz, kā sanāca: valdības vadītāja drosme atkal izkusa kā tītara dupsis uz karstas plīts, un pie vadības grožiem kārtējo reizi ķērās Komunisma Ausmas stipendiāte, vientiesīgi rosinādama - ministrija varētu sarīkot jaunas rektora vēlēšanas. Lai tā tiesa vārās savā nodabā ar visiem aizliegumiem, mums pašiem savi tanki, naše ģelo pravoje, piedodiet, pārtulkošu valsts valodā: mūsu lieta ir taisna! Kāda tur, ellē, likumība, ja ir revolucionārā pārliecība?

Bet kāda, piedodiet, ministrijai ir darīšana gar universitātes rektora vēlēšanām?! Vai ministrija jauksies universitātes autonomijā līdz pat garderobistu izvēlei? Šķiet, ministrei tas ir principa jautājums, kurā nav svarīgs universitātes prestižs vai līdzsvarots mācību un zinātnes process, bet gan personīgo iegribu uzbāzīga prevalēšana pār saprātu. Un par kādām izmaiņām Augstskolu likumā runā Šuplinska? Ja slima tārpa murgos var ienākt prātā, ka tūlīt, uz karstām pēdām, taps mainīts likums, lai tiesiski ievēlētais rektors Muižnieks varētu piedalīties «vēl vienās rektora vēlēšanās», jāsāk tiešām domāt par zvanu «ātrajiem»... Var, protams, īdēt, ka abu tiesu lēmumi ir tikai pirmsšķietami un galīgais spriedums vēl nav pieņemts, tomēr pretēju spriedumu var balstīt tikai uz jauniem pierādījumiem, kuru nav (kaut arī Šuplinska karsti solīja, ka būs). Tāpēc apgabaltiesas lēmums bija: «Noteikt aizliegumu Latvijas Universitātei rīkot rektora vēlēšanas, līdz stājas spēkā tiesas spriedums šajā lietā.»

Šuplinska vienpersoniski izlēma, ka rektora pienākumu pildītājam no 1. decembra jābūt Gvido Straubem, kaut arī tiesas prasība bija: tas jālemj valdībai. Bez kandidatūras piemērotības izvērtēšanas viņš tika ielikts rektora pienākumu pildītāja krēslā, līdztekus norādot uz Muižnieka ievēlēšanas it kā nelikumību. Iespējams, Šuplinskas vilcināšanās atzīt juridisko un politisko sakāvi ir dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, īstenojot apšaubāmus plānus attiecībā uz LU attīstību, finansēm un īpašumu. Kā bezgaumīga sviesta roze šai tortei pa virsu izklājas ministres personiska nepatika pret Muižnieku.

Ja valdības vadītājs Kariņš nepārvarēs savas ieilgušās bailes no demoniskās būtnes ar žetoniņu kaklā un ja pārējās «koalīcijas» partijas turpinās šļupstēt, ka «uzticas ministrei», var sākties gadiem ilga tiesvedība, kas de facto likvidēs Latvijas lielākās augstskolas autonomiju. Un tad vairs nebūs tik smieklīgi kā pirmajos četros gadījumos.

 

Abonē