Cauri dvēseļu putenim

 
©F64 Photo Agency

«Celieties kājās! Jūs taču esat latvieši!» komandieris uzsauca uz mirkli sagumušajiem, ticību zaudējušajiem strēlniekiem. Un viņi cēlās! Jo bija latvieši. Varonība un bailes. Sāpes, uzvaras un maldi. Kara bezjēdzība un mūžīgā dzīvība. Dvēseļu putenis, caur kuru jāiet arī mums, lai saprastu, kas ir Latvija un kā viņa ir piedzimusi. Cilvēki, kuriem asaras glabājas dziļi, nekautrējās tās pacelt virspusē – kā attīrīšanos un sapratni.

Tāds bija Dzintara Dreiberga filmas Dvēseļu putenis «pēckadrs»: pārdomu smagums kā lietus piepildīts padebesis pāri skatītājiem, kuri vēl un vēl grib kavēties mūzikā un senajos strēlnieku fotoattēlos, kas aizslīd kā netverami pagātnes liecinieki. Kādai gara skaidrībai un dzimtenes mīlestībai ir jābūt cilvēkos, kuri šodien ir spējuši ar tādu cieņu un skaudrumu parādīt to dienu latviešu smago ceļu uz SAVU attīrīšanos un sapratni, lai uz šā pamata būvētu savu valsti? Laikā, kad neviens nezināja, kā līmeņosies vēstures svaru kausi un vai vispār tie netaps sadedzināti kara šausmu ugunīs. Laikā, kad neviens nevarēja pateikt: raugi, tur ir brīvība, cīnies par to! Vēl retāk sastopami bija tie, kuri spēja izskaidrot - kas ir brīvība? Tā ir tava māja, kurā tu pats valdi? Ar to taču tev pietiktu, vai ne?

Nē, latvietim vajadzēja savu valsti. Neko mazāku vai nenozīmīgāku. Savu brīvu valsti. Savas pašcieņas un nākotnes apliecinājumu. Pēc asiņainajiem kariem, pēc miera līgumiem, kas drīzāk bija kara turpināšanas līgumi, pēc karojošo valstu meliem un maldinošiem solījumiem - latvietim vajadzēja savu valsti!

Un šis brīnums notika. 1918. gada 18. novembrī Rīgas pilsētas II teātrī (Nacionālajā teātrī) tika pasludināta Latvijas Republika. Tautas Padomes priekšsēdētāja vietnieks Gustavs Zemgals paziņoja, ka suverēnā valsts vara Latvijā ir pārgājusi Tautas Padomes rokās. 18. novembra vakarā Tautas Padomes un Pagaidu valdības vārdā Kārlis Ulmanis un Gustavs Zemgals uzrunāja Latvijas pilsoņus, paziņojot, ka Latvija ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski republikāniska valsts, kuras Satversmi tuvākajā nākotnē noteiks Satversmes sapulce. Balstoties uz Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes izdotajām pilnvarām, Zigfrīds Anna Meierovics jau 23. oktobrī no Lielbritānijas ārlietu ministra Balfūra saņēma de facto atzīšanu Latvijas patstāvībai. Kārlis Ulmanis citastarp teica: «Tagad, kad esam brīvi un vairs negaidām no augšas vai ārienes pabalstu un palīdzību, paši veidosim savu dzīvi. (..) Pie šī darba varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi un varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību.» Rakstnieks Atis Ķeniņš savukārt domāja: «Kad izpostītajos Daugavas krastos celsim savas mājas, kad Latvijas druvās krāsies mūsu labklājības materiālie pamati (..), kad būs miers pilsoņu starpā un labklājība zemē, tad lai atgādājamies mūsu tautas sapni par Latvijas gaismas pili, par īpatnēju latviešu kultūru. (..) Pilsoņu miers un ekonomiskā labklājība lai netop par mietpilsonību. Tautas, kas nav radījušas savu kultūru, savas īpatnējas gara vērtības, ir dzīvojušas par velti.»

Dižu domu un brīvības gaismas pilni šie vīri. Kādam gara spēkam vajadzēja viņos būt, lai ticētu, ka drupas, ko bija atstājuši laikmetu grieži, patiesībā būs pamats, ko, kārtīgi sablietējot, varēs izmantot par valsts celtnes pirmo stāvu? Un cik lielai pārliecībai vajadzēja būt, lai, pēc valsts proklamēšanas vēl cīnoties pret bermontiešiem, spētu saglabāt valsts vienumu, kad nereti šķita - upuru pārāk daudz, spēka pārāk maz?

Šiem cilvēkiem - karavīriem, kuri, asinis un maldus brizdami, nonāca pie savas Latvijas aizstāvēšanas, valstsvīriem, kuri cieši turēja rokās Latvijas valstiskuma atslēgas, - lai mūžīga piemiņa un cieņa. Kad tu, šodienas cilvēk, domā par savu valsti, nevajag to vienādot ar tiem pašlabuma urķētājiem, kuri patlaban pie varas turas kā pie mīļās mātes krūts. Domā par to valsti, kuru tev atnesa strēlnieki un patiesi valstsvīri. Domā par to valsti, kas cauri dvēseļu putenim pie tevis atnāca. Un tad tu sapratīsi, cik nožēlojams ir vairums ļautiņu, kuri šodien it kā vada mūsu valsti. Bez goda, bez cieņas un pašcieņas, bez gara brīvības un nākotnes apjausmas. Bet Aleksandrs Čaks savos Mūžības skartajos teica:

Cīņā iet ir brīvu vīru daļa,

Cīņā mirt ir brīvu vīru daļa,

Lai pēc tam kā dzīva, liela elpa

Augšup celtu visu savu tautu.

Paliekam kopā ar viņiem. Lai cauri dvēseļu putenim augšup celtu visu savu tautu.



 

Abonē