Kirhenšteins un vecie pīrāgi
«Jūs esat buržuāziskie nacionālisti, un mēs vienkārši aizvērsim jūsu tā saukto avīzi,» smīnot mums rāmi skaidroja kompartijas (KP) Latvijas centrālkomitejas (CK) kaut kādas tur nodaļas instruktors biedrs Skudra. Iespējams, viņam bija augstāks amats, bet kāda tam nozīme. Šī saruna (ja vien tā var dēvēt Skudras derdzīgo monologu) notika 1989. gada ziemā, kad LKP vadoņi pēkšņi saprata: Latvijas Tautas frontes (LTF) laikraksts Atmoda nav viendienītis, kas čakli locīsies pakaļ visiem vējiem, un tas var bīstami ietekmēt tautu, kas sākusi apšaubīt komunisma ideālus.
Mūs izsauca uz LKP CK - «audzinošai» sarunai. «Audiencē» pie instruktora Skudras vienubrīd mums abiem - man un manam vietniekam Jānim Krūmiņam - šķita, ka nekad vairs netiksim ārā no LKP CK ēkas. Tik pretīga bija sajūta...
Šobrīd sajūtas nav mazāk pretīgas. Šķita, ka komunistu laiki ir pagājuši, bet, izrādās, nav vis. Latvijas Republikas tieslietu ministrs Bordāns (JKP), ar baudu izgaršodams savas Amerikas klačuvizītes augļus, kurai pateicoties, mums tagad smuki «deg» Ventspils brīvosta, pirmdien radiofonā citastarp izteicās: «Nav arī izslēgts, ka atsevišķiem tā sauktajiem medijiem, kurus kontrolē Aivars Lembergs, varētu būt kaut kādas sekas šo sankciju rezultātā un tamlīdzīgi. Šis fakts patiešām ir diezgan epohāls.»
Bordāna uzvaras izjūtas tiešām izklausījās epohālas, un atlika tikai minēt, kurus medijus viņš nodēvēja par tādiem, ko «kontrolē Aivars Lembergs». Jā, šajā gadījumā laikam ir lieki aicināt: lūdzu, mēģiniet formulēt savu domu nevis kā šmakovciņu sadzēries mužiks vai kompartijas CK instruktors, bet gan kā demokrātiskas (?) valsts tieslietu ministrs. Jāteic, pat Alfrēds Rubiks, savulaik LKP CK pirmais sekretārs, nekad neatļāvās draudēt laikrakstam Atmoda, kaut arī tas bija viņa pirmais un galvenais pretinieks. Bet draudi un nekontrolējama logoreja gan vairāk raksturīga cilvēkiem bez inteliģences un zināšanām, toties ar milzīgu vēlmi pierādīt bezkompromisu tiesiskumu un citas sektantiskas teorēmas. Vēl šāda liga piemīt arī komunistiskās domāšanas mehāniku pārņēmušiem ministriem.
Tomēr interesantākais (un arī paredzamākais) ir tas, ka neviena no «koalīcijas» partijām, protams, neiebildīs nedz pušplēstu zilbi iepretim Bordāna darbībām, kas vērstas pret valsti (runājot par viņa izlūgtajām sankcijām), vēl vairāk, viņš pat apgalvo, ka brīvostas iekļaušana sankciju sarakstā ir kļuvusi iespējama, pateicoties esošajai valdībai. Kopumā nākas secināt, ka Bordāns par pusotru punktu ir apsteidzis visus pārējos koalīcijas locīkļus. Puspunkts pienākas par valsts lielākās augstskolas gandrīz nogremdēšanu, līdz pusnesamaņai nospārdot tās likumīgi ievēlēto rektoru, savukārt vesels punkts iekrīt maciņā, palīdzot valsti iemest sankciju miskastē kopā ar ieroču tirgoņiem, bandītvalsts teroristiem un dienvidjūru pirātiem. Ministrs gan kautri atrunājas, ka viņam neesot tādu talantu (kā, piemēram, Annai Jutai, kuras identitāti līdz šim baltam brīdim nespēj atklāt neviens drošības dienests), tomēr vaigu galu vieglais iesārtums nodod talantīgā ministra prasmes runāt svešmēlē ar saimniekvalsts priekšniekiem par nepieciešamību likvidēt vietējos oligarhus, kuri kā tādi veci pīrāgi negrib un negrib aiziet vārnām par barību.
Bordāna kautrība ir viņa rota. Viņš kautrējas sarunāties ar žurnālistiem, bēguļojot no viņiem pa MK gaiteņiem un gaiņājot tos kā utes pa palagu. Toties tad, kad vajag iestāties par bezkompromisu tiesiskumu, nav varenāka vīra šimpus Daugavas: Bordāns sacer bažu pilnu vēstuli par savu draudziņu - Tieslietu ministrijas (TM) parlamentāro sekretāru Jurašu - un nosūta to ārvalstu vēstniecībām. Un tas viss tikai tāpēc, ka draudziņš Jurašs tika apsūdzēts valsts noslēpuma apzinātā izpaušanā. Diez vai atradīsim valsti, kur TM parlamentārais sekretārs ir smagos noziegumos apsūdzēta persona, kuru uz saimniekvalsti kopā ar puslitru Rīgas balzama (varbūt suvenīros bija kas cits?) paķer līdzi pats tieslietu ministrs, jautri dungodams savu mīļāko dziesmiņu: «Pie Staļina durvīm stāv Kirhenšteins bāls, tam rokā ir lūgums pēc maizes un sāls...»
Taču nevajag uztraukties, ka šī jautrā bufonāde reiz beigsies. Gan jau, lai pierādītu kārtējo «savu taisnību», bordānisti izdomās variantus, kā uzmest ne tikai valsti, bet arī savus «koalīcijas» biedrus, kuri ir pateicīga barība tādiem visēdājiem kā jaunkomunisti. Gaidiet, mīļie! Un tad skaudībā nobālēs ne tikai bijušie kompartijas instruktori, bet arī pirmie sekretāri.