Par to, ka mūsu valstī viss strauji iet labumā, liecināja pētījumu centra SKDS nesen publiskotie dati par Saeimā ievēlēto partiju popularitāti un vēlētāju gatavību par tām balsot, salīdzinot ar noskaņojumu 13. Saeimas vēlēšanu laikā.
Lūk, skaitlīši ieskatam: Saskaņa zaudējusi 1,8% atbalstītāju, ZZS pieaudzējusi 2,7%, JKP pieplusojusi 2%, savukārt lielākā zaudētāja ir KPV LV - tai mīnus 4,4%. Straujo labumā iešanu pagaidām komentējis tikai runātīgais Saeimas deputāts Krišjānis Feldmans (JKP), ievietojot sociālajā tīmeklī savas prātulas: «Esam kļuvuši par populārāko valstisko partiju Latvijā! Par spīti lembergoīdu izplatītajām viltus ziņām - tās tikai palīdzējušas! Bez tam šie «reitingi» mērīti vēl līdz tam, kad Kalnmeiers izdomāja, ka par korupcijas atklāšanu vajadzētu sodīt Jurašu. Paldies par atbalstu!» Citviet Feldmans pateicas žurnālistiem gluži personīgi, es pat teiktu, intīmi: «Paldies arī par manas atpazīstamības celšanu!»
To, ka vēlētāju mīla pret partijām ir svārstīgs lielums, kas švunkājas līdz ar politisko ciklonu un anticiklonu plūsmām, Feldmana kungs laikam nezina - kā jau iesācējs lielajā politikā. Varbūt kāds lādzīgs un pieredzējis kolēģis varētu viņam to izskaidrot? Pretējā gadījumā tāda cāļa sajūsma vien sanāk: «valstiskā partija» (kādas nez ir nevalstiskās partijas?), «viltus ziņas», kas palīdzējušas (konkretizēsim - kuras?), «lembergoīdi» (tas ir kaut kas pretējs «meronoīdiem»?), «Kalnmeiers izdomāja» (vot, fantasts!), «par korupcijas atklāšanu vajadzētu sodīt Jurašu» (kādu korupciju viņš atklāja? izskatās gan, ka tikai traucēja to atklāt, pateicoties savam pļāpīgumam!). Bet piedosim priecas pārņemtajam jaunietim viņa alošanos: viņa pārstāvētā politveidojuma «popularitāte» ir tikpat stabila kā mūžīgās mīlas solījumi «zem ozola kuplajiem zariem» (skat. JKP simboliku!).
Aplūkojot vairumu Saeimas deputātu, secinājumi uzprasās kā nelūgti ciemiņi: deputātiem vienkārši ir garlaicīgi, tāpēc laiks jāaizpilda ar kaut ko aizraujošu. Sociālo tīklu kuplināšana ar saviem domugraudiem ir tikai pats sākums. Vēl ir daudzi sabiedrībai ārkārtīgi svarīgi lēmumi, kuru risināšana ir aktuāla un neatliekama, piemēram, atļaut pusaudžiem šaudīties medībās. Ļaunas mēles melš, ka šis akceptiņš esot bijis vajadzīgs dažiem labiem deputātiem, kuru atvasītes ir «īpašas» jau kopš bērnības - tā gribas šaut, nu tā gribas, ka vai acīs cērtas...
Tie ir tālredzīgu politiķu lēmumi? Tās ir domas par tautu un tās labklājību? Einārs Cilinskis, kurš nebalotējās uz šo Saeimu, teic tā: «Tas ir normāls postdemokrātijas process. Paralēli klaunu iesaistei politikā notiek politiķu lomas samazinājums, piemēram, par budžetu politiķi lemj aizvien mazāk.» Tiešām, par kādu budžetu? Svarīgāk taču ir ilglaicīgi debatēt par medībām un pēcāk nolobēt medniekus - par spīti tam, ka sabiedrības vairuma viedoklis par pusaudžu šaudīšanos un dzīvības izdzēšanas procesu nebūt nav atbalstošs. Bet arī tā ir tikai viena daļa no Saeimas darba: vēl ir arī partiju iekšķīgo kašķu pārnešana uz publisko telpu, ākstīgas runas no Saeimas tribīnes, «tiesiskuma» strīdi un tā tālāk. Tukša muldēšana, biedri! Par to visu jūs varat spriedelēt savās privātajās pirtiņās, virtuvēs un guļamtelpās. Bet tie, kuri priecājas par savas politkopas divu procentu «popularitātes pieaugumu», labāk būtu ieslēguši savu īso atmiņu: bija taču dižsolījumi par 3x500 eiro (minimālā alga, neapliekamais minimums, pensijas) - un tas «jau tuvākajā laikā», ārstiem minimālā alga 1700 eiro «uz rokas», valstī - pieci reģioni ar ieceltiem prefektiem utt. Vai ne, JKP?
Neizpildāmus solījumus savulaik bārstīja komunisti. Tagad JKP pārņēmusi šo pieredzi: ne velti tautā šo kopu dēvē par jaunkomunistiem. Varbūt arī oficiāli pārdēvēties? Būtu vismaz atbilstoši realitātei. Raugi, arī Ingunas Sudrabas partija No sirds Latvijai grasās pārdēvēties par Atmodu. Bet ir jēdzieni un vārdi, kurus nav atļauts aizskart, tie ir kā ētiskie ceļarādītāji, kurus nedrīkst nolauzt, lai pārliktu citviet. Jo tad tie zaudēs savu nozīmi, tie neatgriezeniski banalizēsies. Tā ir ar Atmodu. Bet ar kompartiju - lūdzu, uz priekšu. Tas ir sugasvārds, kas piemērots tukšu ambīciju, neizpildāmu solījumu un dubultmorāles pārņemtiem politiskajiem veidojumiem, kas sevi dēvē par «valstiskajām partijām».
