Politiķi ir iecienījuši runāt ar frāzēm un lozungiem – cīnīsimies pret korupciju, pret ēnu ekonomiku, pret sabiedrības sašķeltību, nevienlīdzību, veicināsim valsts ekonomisko izaugsmi, sociālo solidaritāti un iedzīvotāju labklājību. Par visu labo, pret visu slikto. Un tā bez gala un pa riņķi. Pilnīgi pa tukšo. Taču viņi kā velns no krusta baidās no tiešiem, konkrētiem jautājumiem. Piemēram, vai viņi balsotu par masku režīma atjaunošanu?
Ja nenotiks kaut kas pavisam negaidīts, tad jau šobrīd varētu teikt – 14. Saeimas vēlēšanas būs garlaicīgākās Latvijas vēsturē. Turklāt ar lielu atrāvienu, jo pirmo reizi jau ilgi pirms vēlēšanām ir skaidrs nākamais valdības vadītājs.
Tautā iemīļotajam aktierim un režisoram Intaram Rešetinam šajās dienās nācās izbaudīt jauno, “liberālo” realitāti pēc tam, kad viņš pie šā attēla atļāvās pierakstīt: “Kurp virzāmies?”
Tagad, kad jau piecus mēnešus ilgst karš Ukrainā un nekas neliecina, ka tuvākajā nākotnē tas varētu tikt izbeigts, jāmēģina saprast, kā tad Putins plāno šo karu uzvarēt, jo objektīvi Krievijas pretstāve pārējai pasaulei, kura atbalsta Ukrainu, ir visai bezcerīga.
Sociālajos tīklos bieži var lasīt frāzes: Kā vispār kāds var par “šitiem” (tiek nosaukta konkrēta politiskā partija) balsot? Tur jau jābūt galīgi aptaurētam, lai “šitos” atbalstītu. Tām partiju reitingu tabulām taču nevar ticēt, jo kurš tad balsos par “tiem”. Skaidrs, ka visas šīs aptaujas ir nopirktas.
Trešdien, 13. jūlijā, sākās Saeimas deputātu kandidātu sarakstu iesniegšana Centrālajā vēlēšanu komisijā. Pirmie savus sarakstu iesniedza atparisti (“Attīstībai/Par!”) un drīz vien piepildīja sociālos tīklus ar bildēm, kuras precīzi atspoguļo šīs politgrupas attieksmi pret gaidāmo darbu Saeimā.
Jūnija beigās Gruziju pārņēma kopš deviņdesmito gadu sākuma nepieredzēts demonstrāciju vilnis. Pret ko viņi protestēja? Pret to, ka ES Gruzijai atteica uzņemšanu kandidātvalsts statusā.
Pēdējo gadu pasaules lielie notikumi – Covid-19 pandēmija un Krievijas iebrukums Ukrainā – liek pievērst saasinātu uzmanību propagandai. Ņemot vērā tās nozīmīgo lomu sociālajos procesos, “Neatkarīgā” uzsāk rakstu sēriju par propagandu. Kāpēc tā ir tik efektīva? Kā to atpazīt? Kā atmaskot?
Šogad aprit 50 gadi diviem “gadsimta mačiem”. Lai arī man 1972. gadā bija tikai deviņi gadi, abus atceros lieliski, jo tie patiešām bija notikumi, kuri spilgti iespiežas atmiņā uz mūžu.
Latvijas politiskās dzīves īpatnība ir tā, ka īsi pirms vēlēšanām partijas savos sarakstos aktīvi rekrutē sabiedrībā populāras personas. Nupat “Attīstībai/Par!” (atparisti) paziņojusi, ka apvienības sarakstā būšot pazīstamais dakteris Anatolijs Danilāns, bijušā Igaunijas prezidenta dzīvesbiedre Ieva Ilvesa un no Krievijas atbēgušais Solovjova TV aktieris Andris Lielais.
Aizsardzības ministra Arta Pabrika izteikumi par obligātā militārā dienesta ieviešanas nepieciešamību izraisījuši pamatotas diskusijas, jo neskaidru jautājumu ir daudz. Nespekulēsim par to, cik šis Pabrika gājiens ir bijis pieskaņots gaidāmajām vēlēšanām, cik reālajai nepieciešamībai. Iespējams, abas šīs lietas sakrita. Parunāsim par strīdīgo sieviešu dienesta jautājumu. Kāpēc sievietēm dienests ir brīvprātīgs?
Straujš cenu kāpums vērojams visā pasaulē, bet no eirozonas valstīm Latvija šajā rādītājā izvirzījusies pirmajās vietās. Maijā gada inflācija Latvijā bija 16,9%. Dati par jūniju tiks publicēti rīt, taču būtiskas izmaiņas nav gaidāmas. Ko šie skaitļi nozīmē, un ko varam gaidīt nākotnē?
Publiskā telpā pieaug trauksmaina bažīšanās par gluži vai nepanesamiem siltumtarifiem nākamajā apkures sezonā. Saglabājoties kosmosā uzlidojušām gāzes cenām, arī apkures rēķini draud kļūt astronomiski. Kāds ir risinājums?
Partiju jūnija reitingi (SKDS) liecina, ka apstiprinās socioloģijā pazīstamais “saliedēšanās ap karogu” princips – krīzes situācijās pieaug pie varas esošo spēku popularitāte.
Aizvadītajā nedēļas nogalē Cēsīs notika ikgadējie latviešu politisko runu svētki, lepni saukti par festivālu “LAMPA”. Šogad tā rīkotāji nebija novērtējuši pasaulē notikušās izmaiņas, kā rezultātā izcēlās politisks skandāls, kurš aizēnoja pasākuma pamatuzdevumu.
Ilgi gaidītais un jau iepriekš par vēsturisko nosauktais NATO Madrides samits noslēdzies. Lai arī vienmēr var teikt, ka varēja būt labāk, kopumā ar tur pieņemtajiem lēmumiem varam būt apmierināti. Tā galvenais rezultāts – jaunā NATO stratēģija, kurā par galveno draudu nosaukta Krievija.
Kāda privātpersona iesniedza Valsts valodas centrā (?) pieteikumu izvērtēt vai ielas, kuras nosauktas dažādos ar Krieviju saistītu personu vārdos varētu tikt pārdēvētas nozīmīgu latviešu kultūras un zinātnes personu vārdos. VVC atzina – pārdēvēt var, iebildumu nav.
Pirms gadiem divdesmit labais tonis pieprasīja būt satiksmē “eiropietim”, bet tagad tendence ir mainījusies. Braukt pieklājīgi, palaist pa priekšu, ievērot visus rakstītos un nerakstītos satiksmes kultūras noteikumus nozīmē būt par “muļķi”, jo regulāri sanāk blakus redzēt nekaunīgus ceļa nogriezējus, pārgalvīgus apdzinējus un pat agrāk neiedomājamo – masveida braukšanu “pāri sarkanajam”.
Sestdienas vēlā pievakarē Maskavas centrā bija bloķēta satiksme, lai Kremlī lielā ātrumā varētu iebrauktu prezidenta kortežs. Nekavējoties izplatījās runas, ka tiek gatavots kāds speciāls, ārkārtējs paziņojums.
ASV Augstākā tiesa (AT) 24. jūnijā pieņēma spriedumu – atcelt tās pašas AT agrākos spriedumus, kuri aizliedz aizliegt abortus. Tagad katra ASV pavalsts atkal varēs lemt par abortu jautājumiem pati pēc savu iedzīvotāju vairākuma ieskatiem.
Lietuva 18. jūnijā ieviesa dzelzceļa tranzīta ierobežojumus uz Kaļiņingradas apgabalu Krievijas precēm, kuras iekļautas ES ceturtajā sankciju paketē. Šis lēmums Krievijā izraisījis sašutuma un neslēptu draudu vētru. Cik nopietna ir situācija?
Sestdien Rīgā notika vērienīgi mīlestības, humānisma un tolerances svētki – praids. Tā vismaz šo pasākumu centās pasniegt paši tā dalībnieki. Cik pamatoti?