Pasaules "kaunpilnā vienaldzība" par Kahovkas traģēdijas upuriem bija sagaidāma

© Scanpix

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pasaules humāno organizāciju reakciju uz Kahovkas HES dambja uzspridzināšanu novērtēja kā “kaunpilnu vienaldzību”. Šīs organizācijas, kuru uzdevums ir glābt cilvēku dzīvības, tā arī nav spējušas noorganizēt kaut cik jēgpilnu palīdzību cietušajiem, savā ikvakara video uzrunā tautai atzīmēja Zelenskis.

Runa pirmām kārtām ir par ANO un Sarkanā Krusta palīdzības misijām. Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā abām šīm organizācijām pārmet to bezzobainību un nespēju palīdzēt karā cietušajiem. Īpaši tiek ANO. Dārga, pompoza organizācija ar milzu ambīcijām, finansēm, bet mikroskopiskiem rezultātiem.

Atskatoties pagātnē, jākonstatē, ka nevienu būtisku konfliktu ANO nav spējusi novērst. Vēl vairāk. Atsevišķos gadījumos - Ruandā 1994. gadā un Srebreņicā (Bosnija) 1995. gadā - ANO miera uzturētāju spēki vietējos cilvēkos radīja iluzoru drošības izjūtu, bet pie pirmajām reālajām briesmām izrādījās, ka ANO spēki neko aizsargāt nevar. Srebreņicā aizgāja bojā 8372 Bosnijas musulmaņu vīrieši un zēni (hallo, feministes. Pastāv ne tikai “stikla griesti”, bet arī “stikla grīda”), kamēr Ruandā ANO miera misijas acu priekšā trīs mēnešus (!) turpinājās slaktiņš, kura laikā tika nogalināts nepilns miljons cilvēku.

Arī tagad, kad Eiropā plosās pilnvērtīgs karš, ANO ir pierādījusi savu absolūto bezjēdzību. Varbūt ANO bija kāda jēga pirmajās desmitgadēs pēc Otrā pasaules kara, taču mūsdienās tā ir tikai tukša, resursus rijoša čaulas organizācija. Cits jautājums, vai Latvijai būtu jāiniciē šīs organizācijas brīvlaišana. Neesmu pārliecināts, bet, ja to ierosinātu kāda valstu grupa, tad mums tā būtu tikai jāatbalsta.

ANO degradācija iet kopsolī ar Rietumu nozīmes sašaurināšanos globālajā mērogā. Trakākais, ka daudzi Rietumos to uztver kā pozitīvu parādību. Lūk, pieaugot dažādu pasaules centru ietekme. Multipolārisms, diversifikācija kļūstot realitāte, un tas esot labi.

Šo multipolārismu varētu patiešām uzskatīt par pozitīvu parādību, ja pasaule ārpus Rietumiem kļūtu arvien demokrātiskāka. Ja tā savos uzskatos kļūtu tuvāka tā dēvētajām Rietumu vērtībām, ar tām saprotot īpašības, kuras savulaik virzīja cilvēci uz priekšu, uz augšu, nodrošinot pasaules humāno un tehnoloģisko progresu.

Diemžēl nekas tāds nenotiek. Tā “’vērtību” sistēma, kāda nosacītajā Āfrikā valdīja pirms pusgadsimta, valda arī tagad. Nupat Ugandā gluži demokrātiskā ceļā pieņemtie drakoniskie likumi (līdz pat nāves sodam) pret homoseksuālismu kā tādu skaidri parāda, kādā virzienā iet Āfrikas sabiedriskā doma.

Jo vairāk Rietumos nostiprinās pārliecība, ka pie visām Āfrikas nelaimēm vainīgi Rietumi, jo nesodītāk DĀR tiks uzbrukts baltajiem fermeriem un visu krāsu gejiem visā kontinentā. Grūti iebilst plaši izplatītajam pieņēmumam, ka arī Krievijas iebrukums Ukrainā bija iespējams, pateicoties izslavētajam Rietumu gļēvumam un neizlēmībai.

Arī tagad Rietumu pārmērīgā piesardzība, dodot Ukrainai ieročus dozētos apjomos, ļauj Putina kliķei turpināt šo noziedzīgo karu un izdarīt arvien jaunus un arvien briesmīgākus noziegumus. Daudzi, īpaši Ukrainā un Austrumeiropā, sašutuši jautā: cik ilgi vēl Rietumi pieļaus šīs teroristu

valsts zvērības? Vai tiešām Rietumi nesaprot, ka, tā turpinot, pienāks brīdis, kad pašiem nāksies ciest?

Pārmetumi ir vietā. Viss ir tieši tā. Taču trūkst iekšējas loģikas šim sašutumam. Ja atzīstam, ka Rietumi ir gļēvi, neizlēmīgi un visas reālās problēmas tie cenšas aizslaucīt tālāk no acīm, tad uz kāda pamata lai tie pēkšņi kļūtu drosmīgi, izlēmīgi un gatavi enerģiski rīkoties? Tā vietā taču tiem daudz patīkamāk ir risināt problēmas, kuru “risināšana” ne ar ko nedraud; kur var pats labi izskatīties un piedevām vēl kādu centiņu nopelnīt.

Piemēram, risinot nabadzības problēmas Āfrikā vai cīnoties ar oglekļa izmešiem atmosfērā. Šķirot virtuvē atkritumus četrās atsevišķās kulēs taču ir daudz patīkamāk nekā iet dienēt armijā vai balsot par partijām, kas aicina strauji palielināt militāros izdevumus.

Tāpēc jāatzīst, ka starptautisko palīdzības organizāciju vārgā reakcija uz Kahovkas HES aizsprosta uzspridzināšanas bija likumsakarīga. Pat masveidīga dzīvnieku bojāeja nerosināja citkārt tik aktīvās dzīvnieku aizsardzības organizācijas uz kaut kādām lielākām aktivitātēm. Vieglāk bija izlikties katastrofu neredzam.

Pazīstamā klimata aktīviste Grēta Tunberga trīs dienas klusēja kā ūdeni mutē ieņēmusi, līdz tviterī īsi šo traģēdiju nosauca par ekocīdu. Nosauca un ar to arī savas aktivitātes šajā virzienā izbeidza. Tāpat kā citkārt tik skaļās “Greenpeace” un tamlīdzīgas organizācijas. Ko tam krievam padarīsi? Sargāsim labāk kādu retu putniņu Botsvānā. Tur var dabūt gan labu komandējuma naudu, gan arī plaši uzdzīvot luksusa viesnīcā. Bet kādas interesantas izklaides sagaidāmas Ukrainā? Nakts vidū vēl būs jāskrien no viesnīcas numura uz patvertni. Tāpēc izliekamies par beigtiem.

Šī mūžīgā “labo” tēlošana, ne ar ko neriskējot, dzīvojot absolūtā drošībā un pārticībā, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc “trešajā pasaulē” uz Rietumiem skatās ar aizdomām. Kā uz liekuļiem un gļēvuļiem.

Pie mums Latvijā “labiņie morālisti” ar nicinājumu un morālā pārākuma sajūtu nosodīja tos, kuri atļāvās ciniski “jokot” par kāda Krievijas pilsoņa traģisko galu saskarsmē ar haizivi Hurgadā. Nedrīkstot nolaisties līdz orku līmenim un būt tādiem pašiem neliešiem kā viņi. Viss it kā pareizi. Grūti kaut ko iebilst. Kamēr atrodies tālu no visas ar karu saistīto netaisnību, nelietību, nežēlību gūzmas un tālu no tā visa pie vīna glāzes vari spriedelēt par (savu) humānismu, augstsirdību un cēlumu.

Cita lieta, kad tevi tas skar personīgi, kad šī kliedzošā netaisnība skar tevi tieši. Kad pašam katru nakti jādodas uz patvertni, bet, tiklīdz kāds ukraiņu drons pārlido pāri robežai un apdraud agresorvalsts iedzīvotājus, tā skan skaļi aizrādījumi no dažādiem “cilvēktiesību aktīvistiem” un rietumvalstu galvaspilsētām: kā jūs uzdrošināties!

Tikmēr Rietumu morālisti var izbaudīt savu iedomāto pārākumu un apsaukāt tos, kurus drīkst (tas ir, tos, kuriem var liet virsū vīnu). Diversifikācija ir atbalstāma abstraktā vidē, bet pašiem vislabāk atrasties savējo vidū, kur viens otram nemitīgi sit uz pleca. Kur visi domā vienādi.

Uz LTV raidījumu “Kas notiek Latvijā?” Krišjāni Kariņu nevar ar koku aizdzīt, jo tur studijā var gadīties arī kāds citādi domājošais. Tur viņam var uzdot kādu nepatīkamāku jautājumu. Cita lieta - “Lampa”. Tur Kariņš savējo vidū labprāt gatavs papļāpāt. Tāpat kā aiziet uz “Rīta panorāmu”, kur redaktori pat pieklājības pēc uz viņa intervijas brīdi nenomaina intervētāju - tuva Kariņa partijas biedra sievu.

Līdzīgi bezprincipu moralizētāji sēž visās šajās starptautiskajās organizācijās, kuras nevis ēd, bet burtiski rij resursus. Bet ja kaut kas reāli bīstams un cilvēku dzīvību apdraudošs, tad galvas smiltīs un, atvainojiet, neko ne redzam, ne dzirdam. Piedodiet, bet kāpēc mums šis liekēžu bars jābaro?

Komentāri

Šonedēļ apritēja gads, kopš Argentīnas prezidenta amatā stājies Havjērs Milejs. Par viņa ekonomisko reformu panākumiem un grūtībām varbūt citu reizi, bet šoreiz parunāsim par citu viņa politiskās programmas stūrakmeni – valsts birokrātiskā aparāta fundamentālu samazināšanu. Kontekstā ar to, vai viņa metode ir izmantojama Latvijas realitātē.

Svarīgākais