Kaut vai šīs vienas uzvaras pār Šveici dēļ bija vērts rīkot šogad Rīgā pasaules čempionātu hokejā. Kad trešās trešdaļas izskaņā Šveices izlase izvirzījās vadībā, ne vienam vien pie televizoru ekrāniem jau “nošļuka knābji”. Bet ne Latvijas hokejistiem laukumā un viņu atbalstītājiem “Arēnas Rīga” tribīnēs.
Piecas minūtes pirms trešās trešdaļas beigām gūtie vārti Kasparu Daugaviņu acumirklī padarīja par nacionālo varoni. Rezultāts izlīdzināts, un ceļš uz ceturtdaļfinālu atkal vaļā. Tiesa, vēl bija piecas nervus plosošas minūtes, kad apbrīnojamu varonību laukumā demonstrēja visa komanda. Sevi nežēlojoša pašaizliedzība, dzelzs griba un absolūta mērķtiecība. Īpašības, kuras daudz biežāk sanāk redzēt Holivudas grāvējos nekā dzīvē.
Bet šoreiz supervaroņi bija viņi - Latvijas izlases hokejisti. Dzīvi cilvēki ar miesu un asinīm.
Atļaušos teikt, ka šajā vakarā kā varoņi jutās arī visa latviešu tauta. Vismaz tie, kuri šo maču skatījās. Mirklī uzplauka tādas gandrīz vai aizmirstas sajūtas kā nacionālā pašapziņa un pamatots lepnums. Patiess sašutums par to, ka pēc spēles nacionālā himna tiek atskaņota tās saīsinātajā versijā. Jāatzīst, ka bieži negadās šāda pozitīvo emociju buķete saistībā ar kaut ko valstisku, nacionālu. Bet izrādās, tomēr gadās.
Neslēpšu, ka pirms šī pasaules čempionāta biju viens no tiem skeptiķiem, kuriem šķita, ka šajā čempionātā kaut kā pietrūkst. Nez kādēļ tas neizraisa tādu interesi, kāda bija kādreiz. Kaut vai toreiz, kad 2000. gada 5. maijā Sanktpēterburgā mūsējie ar Artūru Irbi vārtos uzvarēja Krieviju 3:2.
Neslēpšu, ka otrdienas vakarā, skatoties spēli ar Šveici, šo savu skepsi atcerējos ar zināmu neērtības sajūtu. Vienīgais mierinājums bija tas, ka nebiju es viens tāds. Kritikas pirms čempionāta netrūka. Par it kā nepietiekamo vizuālo reklāmu, par to, ka galvenās finālspēles notiks Somijā, bet īpaši jau par dārgajām biļetēm.
Tagad tas viss aizmirsts. Čempionāts pārsniedza cerēto. Neatkarīgi no tā, kā beigsies šodienas spēle ar Zviedriju un čempionāts kopumā, jāsaka paldies visiem tā organizatoriem, rīkotājiem, darbiniekiem, bet vispirms jau Latvijas izlases spēlētājiem, treneriem, apkalpojošajam personālam.
Īpaša pateicība tiem vecākiem, vecākajiem brāļiem, māsām, vecvecākiem un citiem tuviem cilvēkiem, kuri gadiem veduši savus mazos hokejistus uz treniņiem, nežēlojuši līdzekļus inventāram, ledus apmaksai un visam pārējam. Bez šīs faktiskās uzupurēšanās nebūtu arī šo sporta svētku. Atsevišķu pateicību pelnījuši arī skatītāji tribīnēs, kuri par spīti patiešām dārgajām biļetēm piepildīja arēnu un nenogurstoši atbalstīja mūsējos.
Latvijas sportisti saprotamu iemeslu dēļ šādus lielus, nacionāla mēroga sporta svētkus nevar mums sarīkot bieži. Tāpēc tie jāizbauda, nedomājot par slikto, bet koncentrējoties uz patīkamo. Atceroties arī agrākos, līdzīga rakstura hokeja svētkus.
Bez jau pieminētās uzvaras pār Krieviju 2000. gadā atmiņā vispirms nāk Oļega Znaroka leģendārā ripas iebīdīšana vārtos kopā ar vārtsargu 1996. gada B grupas čempionātā. Tieši šie Znaroka izšķirošie vārti dažas minūtes pirms spēles beigām ļāva Latvijai iekļūt A grupā (tagad elites grupā). Zīmīgi, ka arī toreiz spēlējām pret Šveici, un arī toreiz mums pietika ar neizšķirtu (spēle beidzās 1:1). Znaroka pašreizējo politisko orientāciju nepieminēsim. Atcerēsimies tā brīža fantastiskās emocijas.
Cita “brīnumainā izglābšanās” notika 2005. gada olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Rīgā. Izšķirošajā spēlē pret Baltkrieviju mums derēja tikai uzvara. Situācija kļuva kritiska, kad trešajā trešdaļā Latvijas izlase nonāca zaudētajos ar 2:4. Tomēr mūsu hokejisti parādīja raksturu, lauza spēles gaitu un, gūstot trīs vārtus, panāca nepieciešamo uzvaru.
Tā ka plaši izplatītā versija, ka esam tādi kā nelaimes putni ar nošļukušiem knābjiem, ir nedaudz pārspīlēta. Vajag tikai vienmēr cīnīties līdz galam un nenokārt degunu. Ne tikai sportā.
