Krišjānis Kariņš jau tik ilgi ir Latvijas premjerministrs, ka viņš vairs nevar uzvelt atbildību par situācija valstī kaut kādiem “ļaunajiem” priekšgājējiem. Līdzīgi kā Rīgas jaunie vadītāji visas neizdarības joprojām veļ uz Ušakovu. Kariņš ir atbildīgs par visu vai gandrīz visu.
Situācija nav katastrofāla, bet nevarētu arī teikt, ka daudzsološa. Rezultāti ir viduvēji. Maigi sakot. Valsts prezidents Egils Levits 14. Saeimas pirmās sesijas atklāšanas dienā parlamenta galveno uzdevumu formulēja skaidri: jāaptur atpakaļslīdēšana.
Kāpēc lietas nekust uz priekšu, bet drīzāk slīd atpakaļ? Kāds tam iemesls? Latvijā ir dažādas organizācijas, kuras nodarbojas ar “labas pārvaldības” ekspertīzi. Diemžēl šīs organizācijas ir vairāk vai mazāk saistītas ar valdību un politisko šķiru kopumā, tāpēc “ekspertē” visu ko, tikai ne valdības darbu. Tāpēc mēģināsim paši noskaidrot, kur slēpjas Kariņa pārvaldītās sistēmas neefektivitāte.
Šim nolūkam izmantosim tādu avotu kā Kariņa publiskā retorika. Viņa visbiežāk piesauktais jēdziens ir “reformas”. Koalīcija jāpaplašina tāpēc, ka reformas notiekot nepietiekami dinamiski. Naudu mediķiem (pedagogiem) dot nevarot, jo neesot veiktas attiecīgās reformas. Reformas buksējot. Tas, ka vēl nesen (iepriekšējā Kariņa valdībā) tā paša iemesla dēļ koalīcija bija jāsašaurina, neskaitās. Ja “reformas” nenotiek, tad kaut kas jādara. Vienalga kas.
Par reformām Kariņš runā jau piecus gadus. Diendienā. Piecos gados, diendienā nodarbojoties, var ķīniešu valodu iemācīties no nulles. Piecus gadus runājot par reformām, Kariņam būtu jābūt vienam no zinošākajiem reformu tematikas ekspertiem. Nakts vidū pamodinātam viņam būtu jāvar nekavējoties nosaukt galvenās problēmas un to risinājuma ceļus. Punkts viens, punkts divi, punkts trīs. Nepieciešams izdarīt to, to un to. Tas panākams tā, tā un tā. Šim nolūkam jānovērš šie, šie un šie šķēršļi. Skaidri, konkrēti pa punktiem. Tas prasa tādus, tādus un tādus finanšu, cilvēku, materiālos resursus. Skaidri pēc plāna.
Nekas tamlīdzīgs nenotiek. Pat ne uz to pusi. Katru dienu tiek skandēts vārds “reformas”, bet, kas aiz šī vārda slēpjas, nav īsti skaidrs. Rodas iespaids, ka reformu karogs tiek vicināts kā tāds aizsegs, aiz kura aizslēpties un risināt savus sīkos kadru pārbīžu, projektu naudas apguves, administratīvās ietekmes jautājumus.
Nav šaubu, ka daudzās nozarēs nepieciešami sistēmiski uzlabojumi (reformas), taču normāli būtu, ja vispirms šie trūkumi tiktu konkretizēti, precīzi aprakstīti un tad definēti sasniedzamie mērķi (rezultāti). Vai tiešām tas tik grūti? Nu kaut vai uz papīra vēlamības izteiksmē. Taču konkrēti, nevis abstrakti - reformējiet nezin ko, nezin kā.
Ja iesākumā nevar pa visu plašo spektru, tad vismaz šaurā “frontes” iecirknī. Piemēram, medicīnā tā varētu būt darbinieku atalgojuma sistēmas reforma un izmeklējumu rindu jautājums. Šīs divas lietas piesaucu tikai kā iespējamos piemērus. Varbūt zinātāji nosauks citus prioritāri risināmos jautājumus. Tas jau būtu milzu sasniegums, ja izdotos šos divus konkrētos jautājumus atrisināt.
Nekonkrēti skandējot vārdu “reformas”, vezums patiešām uz priekšu nekust. Tieši tāpēc, ka rodas iespaids, ka reformas tiek piesauktas reformu dēļ, un galvenais ir nevis pats darba rezultāts, bet gan iespēja kulstīt mēli un atskaitīties par it kā paveikto nebeidzamajā reformu ceļā.
Līdz ar to galvenais Kariņa valdības vājā darba iemesls ir nesistēmiska pieeja uzdevumu risināšanā. Ja nav dziļi izprasti uzdevuma dotie nosacījumi un sasniedzamais rezultāts, tad notiek kā dažkārt trešajā klasē, kad, risinot teksta uzdevumus, kilometri tiek bezmērķīgi saskaitīti ar āboliem, bērnišķīgi cerot, ka varbūt uz dullo veiktās darbības dos pareizo atbildi. Tā nemēdz būt vai gadās ārkārtīgi reti.
Var iebilst, ka šos reformu plānus gatavo nozares ministrijas, nevis Kariņš kā valdības vadītājs. Formāli jā, bet valsts pārvalde ir hierarhiska struktūra, kur vadītājs nosaka ne tikai darba ritmu, gaisotni, bet arī darba loģiku. Ar to saprotot spēju skaidri un precīzi formulēt dotos uzdevumus un prasīt tikpat skaidrus un precīzus šo uzdevumu risinājumus. Ja vadītājs demonstrē haotisku bezmērķību, loģiskās domāšanas trūkumu, tad naivi prasīt no padotajiem mērķtiecīgu, konsekventu darbu. Ja vadītājs ir dumjš, pats to nesaprot un pat nenojauš (ja nojauš, tad pat labāk), tad arī gudri padotie nespēj šī vājā vadītāja kļūdas izlabot un novērst. Tā ir menedžmenta ābece.
Līdz ar to ir tikai viens ceļš, kā panākt prezidenta uzstādījumu: atpakaļslīdēšanas apturēšanu. Tas ir sistēmiski domāt un strādāt neprotošā valdības vadītāja nomaiņa pret loģiskāku un pozitīvi mērķtiecīgāku. Ar Kariņu galda galā Levita dotais uzdevums nav izpildāms.
