Latvijas hokeja izlases sumināšana vakardien pie Brīvības pieminekļa ar lielu atrāvienu bija iespaidīgākais ar sportu saistītais notikums Latvijas vēsturē. Apsteidzot Latvijas futbola izlases uzvaras pār Turciju Eiropas čempionāta kvalifikācijas pārspēlēs un piedalīšanos 2004. gada finālturnīrā Portugālē.
Latvijas hokeja izlases spēlētāji aizvadītajā pasaules čempionātā nodemonstrēja vienreizēju pašaizliedzību un, iegūstot bronzas medaļas, pelnīti kļuva par nacionālajiem varoņiem. Mūsu hokejisti dāvināja visai tautai īstu svētku sajūtu un sen nebijušu nacionālās pašapziņas pieplūdumu. Taču mūsu politikāņi nebūtu viņi, ja necenstos piesmērēties šiem varoņiem.
2023. gada 28. maijā, sešas minūtes pirms pusnakts, Saeima otrajā un beidzamajā lasījumā nobalsoja par grozījumiem likumā par svētku dienām, nosakot, ka 2023. gada 29. maijs būs oficiāla valsts svētku diena ar visām no tā izrietošajām sekām. Nav iebildumu pret brīvdienu pēc tik iespaidīga notikuma. Latvijas hokeja izlase pirmo reizi vēsturē izcīnījusi medaļas pasaules čempionātā, tāpēc brīvdiena - godam nopelnīta.
Nenormāls bija veids, kādā politiķi centās pasniegt tautai šo “dāvanu”. Naktī, neiedomājamā steigā, radot uz līdzenas vietas haosu sistēmā. Pirmdienas rīts daudziem sākās ar neizpratni - iet uz darbu vai neiet. Tas gan bija pats vienkāršākais jautājums. Tiem, kas kaut ko vada un par kaut ko atbild, bija jāatbild uz sarežģītāko - ko tagad darīt? Visu atcelt, pateikt darbiniekiem: uz darbu neejiet, vai tomēr negaidīto “svētku dienu” ignorēt?
Darba likumdošanā ierakstīto normu, ka svētku dienā strādājošajiem jāmaksā dubulti, neviens vēl nav atcēlis. No kādiem līdzekļiem šo apmaksu veikt? Tiem, kam mazi bērni, bija jādomā, kur tos likt, ja bērnudārzi un skolas nestrādā. Vai pieraksti pie ārsta darbojas un tā tālāk, un tamlīdzīgi?
Saeimas priekšsēdētājam Edvardam Smiltēnam, kurš bija šīs “dāvanas” tautai iniciators, un citiem populistiem par to galva nesāp. Gan jau uzņēmumi paši atradīs iekšējās rezerves, kur atrast trūkstošo naudu; gan vecāki izdomās, kur atstāt bērnus. Kādreiz teica - lai domā zirgs, kam liela galva. Pēc šīs devīzes, šķiet, vadījās likumprojekta virzītāji.
Ķēniņa Zālamana gudrību grāmatā esot rakstīts: “Bēdas tev, zeme, kuras ķēniņš vēl ir zēns un kuras augstie vadītāji jau no rīta plītē!”
Nesaku, ka Saeimas svētdienas nakts lēmums pieņemts “kunga prātā”, bet, spriežot pēc tā pieņemšanas gaitas, nebūtu brīnums. Šo lēmumu grūti nodēvēt par izsvērtu un līdz galam pārdomātu. Šādus lēmumus, kad par sekām vispār nedomā, visbiežāk pieņem bērni. Izrādās, ne tikai viņi. Tā vien izskatās, ka Saeimu vada pāraudzis akcelerāts īsās bikšelēs, kurš nekādi nevar izkāpt no smilšu kastes.
Atsevišķi jārunā par tiem, kuri aicina bezrūpīgi svinēt godam nopelnīto bronzu un beigt īgņoties par Saeimas infantilo lēmumu. Pilns internets ar Saeimas lēmuma netiešiem aizstāvjiem. Pašu šo sasteigto lēmumu viņi neaizstāv, bet iebilst pret iebildumiem: vai tad nevar vienu dienu samierināties un pieciest?
Var. Var un kā vēl var. Esmu daudz braukājis pa trešās pasaules valstīm un varu teikt, ka tieši ar to tās arī atšķiras no attīstītajām Rietumu valstīm. It kā viss tāpat. Viss tīrs, moderns un pieklājīgs. Nav tur nekādu sauso ateju un vannas istabu ar ūdens ķipi. Viss tāpat kā pie mums un pat vēl smalkāk. Tikai kaut kādi mazi sīkumi. Krāns drusku vaļīgs, vannas istabas durvis neveras līdz galam ciet, salaiduma vietas neiet kopā un tamlīdzīgi. “Vai tad nevar tos sīkumus pieciest,” skan atbilde, ja par kaut ko iebilsti.
Konkrētajā gadījumā svarīgi nošķirt hokejistu radītos svētkus no politikāņu radītā darbadienu/brīvdienu neskaidrības haosa. Uz daudz ko varam skatīties caur pirkstiem, bet kāpēc, klusu ciešot, jāakceptē atsevišķu izrādīties gribošu “zīmuļu” izdarības?
Tie, kam šī pēkšņā “brīvdiena” nekādas izmaiņas dzīves ritmā neradīja, nesaprot, par ko vispār “cepiens”. Par to, ka šī “brīvdiena” tās pēkšņuma dēļ (cilvēks no rīta pamostas un saskaras ar varas radītām problēmām) sanāca stipri selektīva. Daļa gan privātā, gan sabiedriskā sektora darbinieku pēc dažu stundu neskaidrības perioda tomēr bija spiesti doties uz darbu, bet citi piespiedu kārtā atstāti mājās. Beigu beigās daudziem sanāca ne īsti brīvdiena, ne īsti darba diena. Par gaidāmajām grāmatvedības problēmām (pēc kāda tarifa apmaksāt šodienas darbu) pat nerunājot.
Vēlreiz gribu uzsvērt, ka runa nav par “latviešiem raksturīgo īdēšanu”, bet gan par elementāru kārtību un to bezatbildīgo vieglprātību, ar kuru Saeima dažas minūtes pirms pusnakts iebalsoja šo brīvdienu. Svētki ir svētki; prieki ir prieki, bet Latvija pirmdienas rītā pamodās mērenā valsts varas radītā nenoteiktībā. Kas strādā, kas nestrādā? Vai pēc darbdienas vai brīvdienas grafika? Dienas laikā viss kaut kā pamazām noregulējās, bet par haosa radīšanu uz līdzenas vietas kādam vajadzētu atbildēt.
Šeit arī nonākam pie šī lēmuma politiskajām sekām. Skaidrs, ka Smiltēns, kurš bija šī lēmuma galvenais iniciators, bija domājis, ka ar šo šķietami patriotisko gājienu nopelnīs papildu punktus. Vai viņam tas izdosies? Stipri šaubos. Katrā ziņā hokejistu sumināšanas pasākumā pie Brīvības pieminekļa, kur viņš atkal centās “zīmēties”, viņu uzņēma, maigi sakot, vēsi.
Latvijas politiskajā sistēmā narcistiski, viegli ietekmējami cilvēki, kuri, nedomājot par sekām, gatavi realizēt kādu pirmajā brīdī pievilcīgu “fikso ideju”, nevar cerēt uz ļaužu atzinību. Ar “ļaužiem” šeit domāju ne tikai vienkāršos vēlētājus, bet arī politisko šķiru kopumā.
Smiltēns ar šo izlēcienu ir sevi ierindojis starp tiem politiķiem, kuri ir neaprēķināmi. Pareizāk sakot, viņam tāda reputācija bija jau agrāk, kopš viņš 2017. gada vasarā “Vienotības” kongresā demonstratīvi izstājās no partijas un pameta kongresa telpas Rīgā, Ūdens ielā. Tagad viņš vēlreiz apliecināja savu nenopietno, neparedzamo dabu.
Savu politisko reputāciju Smiltēns var graut, cik vien grib. Par to maza bēda. Tāpat kā savu “Apvienoto sarakstu”. Cita lieta, ka ir cietusi arī Saeimas reputācija. Izrādās, tā var piecās minūtēs bez kaut cik jēgpilnām debatēm pieņemt “dajebko”, ja tikai tajā brīdī deputātiem šķiet, ka tauta aplaudēs. Kaut kāda nenopietna tā mūsu Saeima.
Šīs sešas minūtes pirms pusnakts nākotnē tiks pieminētas vēl un vēl. Ikreiz, kad deputāti čīkstēs, ka neesot naudas mediķiem, pedagogiem vai kam citam, varēs piesaukt šo situāciju, kad piecās minūtēs pieņēma vairāku miljonu eiro vērtu lēmumu. Arī ja kādreiz vēl būs jautājums par Smiltēna virzīšanu kādam amatam, tad šis viņa gājiens nebūs tas, kas viņu cels. Tas drīzāk būs arguments, kāpēc Smiltēnu turēt tālāk no jebkādas atbildības. Vēl nav izaudzis no īsajām bikšelēm.
Pat negribas pieminēt šonedēļ gaidāmo Saeimas balsojumu par mūsu valsts prezidentu. Vai tik bezatbildīgai Saeimai var uzticēt tik nopietnu uzdevumu? Šaubas par to pieaug, bet par to citu reizi.
