Rīgas domē (RD) par satiksmi galvaspilsētā atbild “Vienotības” vicemērs Vilnis Ķirsis. Viņam regulāri tiek adresēti pārmetumi no dažādu pilsētvides aktīvistu puses par to, ka 2023. gadā joprojām ne vien tiek atklāti, bet pat projektēti pagājušā gadsimta cienīgi ceļu satiksmes risinājumi.
Pirms nepilna mēneša lielu ažiotāžu izraisīja gājēju pārvads pār dzelzceļu Ezera ielā. Uzbrauktuves bērnu vai invalīdu ratiņiem bija tik nenormāli stāvas, ka tās acīmredzami bija uzliktas ķeksītim. Bez dzīvības apdraudējuma tās nav reāli izmantojamas. Taču vistrakākais, ka šo mūsdienu būvniecības standartiem apkaunojošo konstrukciju svinīgi atklāja un lentīti grieza trīs valsts amatpersonas ar satiksmes ministru Jāni Vitenbergu un Rīgas vicemēru Ķirsi priekšgalā.
Droši vien viņiem šķita: objekts ir tik pagodinošs, ka uz tā fona ir vērts pagozēties rampas gaismā. Amatpersonu atrunas, ka tur ir arī lifts, nevienu nepārliecināja. Cilvēkiem ar ratiņiem ir labi zināms, kā visbiežāk “darbojas” šie lifti citos Rīgas objektos un kādā sanitārajā stāvoklī tie atrodas.
Šajās brīvdienās RD un Ķirsis pamanījās “palielīties”, ka līdz dziesmu svētku atklāšanai 30. jūnijā tiks atklāta tramvaju kustība 11. maršrutā pār Brasas tiltu. Kaut pa vienu sliežu ceļu reversā kustībā, bet tomēr. Taču pilsētvides aktīvistu uzmanību piesaistīja kas cits. Ārkārtīgi šaurā un neērtā gājēju ietve, kurai turklāt vēl pa vidu salikti apgaismes stabi. No gājējiem nodalīts veloceļš projektā nav paredzēts.
Katrs, kurš kaut reizi gājis, braucis ar velosipēdu vai skrejriteni pār VEF Gaisa tiltu, zina, kas tā par satiksmes bēdu ieleju un nervu bendēšanu. Runas, ka kaut kas jādara lietas labā, turpinās gadiem, bet risinājumu grūti atrast, jo tilts ir vecs un fiziski šaurs. Turpretim Brasas tilts tika būvēts gandrīz pilnīgi no jauna. To varēja izprojektēt atbilstoši jaunākajām pilsētvides atziņām un realitātēm, ņemot vērā jaunos mikromobilitātes principus, kad pilsētu satiksmē strauji pieaug velo, elektrovelo, elektroskrejriteņu un citu alternatīvo pārvietošanās līdzekļu izmantošana. Taču nē. 2023. gadā top projekts, kurš atbilst pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu standartiem. Kā tas iespējams?
Tehniski viss ir skaidrs. Birokrātiski ierēdnieciskajās, tajā skaitā projektēšanas, struktūrās darbojas cilvēki, kuri, ja vien tāda iespēja tiek pieļauta, iet vieglāko ceļu - dara visu tāpat kā agrāk. Kā gadu desmitiem darījuši. Neko daudz nemainot. Viss ierasti, un daudz galva nav jālauza. Ja jau neviens neprasa ko jaunu.
Citādi ir ar politisko atbildību. Politiķi rūpīgi seko sabiedrības pieprasījumam. Īpaši tādi kā “Vienotības” Ķirsis, kurš ir no tās politiķu sugas, kuriem pašam nekādu ideju vai vīziju nav. Vienīgā ideja - vēlme būt politikā. Tur “strādāt”. Griezt lentītes, saņemt algu, braukt komandējumos un pa starpu tukši muldēt. Un rūpīgi kalkulēt, kādi gājieni varētu dot vairāk balsu, lai nākamajās vēlēšanās varētu pārvēlēties un turpināt “darbu”.
Lasot sašutušo pilsētvides aktīvistu ierakstus sociālajos tīklos, var padomāt, ka Ķirsis nerēķinās ar sabiedrisko domu un riskē zaudēt lielu daļu savu vēlētāju. Šāds iespaids ir maldīgs, jo Ķirsis nebūtu Ķirsis, ja visu nebūtu rūpīgi izkalkulējis. Lai labāk saprastu Ķirša aprēķinu, nedaudz jāieskicē politiskā situācija Rīgā.
Latvijā elektorāts dalās nosacīti trijās lielās grupās. Liberāļi (sorosieši); konservatori (nesorosieši) un krievi. Rīgā, atšķirībā no visas Latvijas kopumā, ir nedaudz lielāks sorosiešu īpatsvars, mazāk konservatoru, toties vairāk krievu. Tā kā krievu un konservatoru elektorālās simpātijas kaut kādā mērā pārklājas, tad tas pats vien sanāk. Iepriekšējās, 2020. gada ārkārtas RD vēlēšanas notika zem “Saskaņas” un tās līdera Nila Ušakova korupcijas skandālu zīmes, kā rezultātā pie varas nonāca pašreizējā koalīcija ar Mārtiņu Staķi priekšgalā.
Pēc vēlēšanām gluži negaidīti izrādījās, ka starp atsevišķām partijām (nejaukt ar vēlēšanu sarakstiem) visvairāk deputātu mandātu ir ieguvusi partija “Progresīvie”. Tikuši pie varas, “Progresīvie” uzreiz strauji metās īstenot savas Rīgas attīstības vīzijas. Skaļākais viņu projekts bija veloceliņu izveide uz Čaka ielas un mēģinājumi tādus izveidot uz Duntes ielas.
Pēkšņi atklājās, ka liela daļa vēlētāju, pārsvarā tie, kas ikdienā kā pārvietošanas līdzekli izmanto privāto autotransportu, ar šādām “reformām” nav mierā un nekavējās skaļi izrādīt savu neapmierinātību sociālajos tīklos. Situāciju pastiprināja visai nemākulīgā un sasteigtā (sabiedrībai vāji izskaidrotā un neprofesionāli izpildītā praksē) stabiņu sāga.
Šajā situācijā par satiksmi atbildīgais Ķirsis saprata, ka ir iekāpis nepareizā laivā. Būdams ievēlēts no “Vienotības”, viņš faktiski realizē “Progresīvo” darba kārtību. Liberāļu elektorātu Rīgā sadala divas partijas - “Vienotība” un “Progresīvie”. Pa starpu tur vēl ir “Latvijas attīstībai” un “Kustība “Par!””, bet tās tagad var būt tikai kāda satelīti.
Tās satiksmes neērtības, par kurām burtiski kliedz un lamājas autobraucēji, daudz neskar “Progresīvo” deputātus, jo viņu elektorāts šīs pilsētvides pārmaiņas principā atbalsta. “Vienotībai” ir cits elektorāts. Nosacīti tas ir liberālis/autobraucējs. Tāpēc vismaz transporta un satiksmes jomā tika nospiesta bremze. Faktiski notika Rīgas elektorāta liberālās (sorosiešu) daļas sadalīšana. Liberālie autobraucēji - “Vienotībai”, liberālie “autonīdēji” - “Progresīvajiem”.
Pašreizējā RD sastāvā tas nozīmē, ka Ķirsis griež lentītes arhaiskos, pilsētvides aktīvistus kaitinošos projektos, tādējādi raidot saviem vēlētājiem/autobraucējiem skaidru signālu - ja ievēlēsiet mani, tad, kamēr sēdēšu savā krēslā, nekādu apgrūtinājumu nebūs. Viss paliks pa vecam.
Pret sevi vērsto kritiku Ķirsis uztver pragmatiski. Ja jau mani kritizē nosacītie “velorasti”, tātad visu daru pareizi. Savam elektorātam, jo “velorasti” jau tāpat par mani nebalsos. Savukārt viņu kritika tikai lej ūdeni uz manam dzirnavām, jo “velorastu” nemīlulis ir autobraucēju mīlulis.
Savukārt “Progresīvie” šajā dalījumā var nodoties apzaļumošanas darbiem, pilsētas centrā izstādot lielus podus ar puķēm, zālēm, krūmiem un kokiem. Kādreiz teicu: žēl, ka Ušakovam tuvos rados vai draugos nav kādas asfalta un betona bruģīša rūpnīcas īpašnieks. Tad visas Rīgas ielas un ietves būtu gludi klātas un šim nolūkam no pilsētas budžeta tiktu atvēlētas daudz lielākas summas. Neapgalvoju, bet nebrīnīšos, ja “Progresīvo” vadībai ir kādas ciešākas saites ar kokaudzētavām un apstādījuma koka kastu un podu ražotnēm.
Tomēr, ņemot vērā to, ka tieši “Progresīvie” ir lielākā partija RD valdošajā koalīcijā, tai ar koka kastēs vai podos saliktu stādījumu izvietošanu ielās būs par maz. Pieci gadi būs apritējuši ātrāk nekā sākumā likās. Jau pēc diviem gadiem jaunas vēlēšanas, un ar kādiem sasniegumiem “Progresīvie” ies uz šīm vēlēšanām? Tāpēc nerimst runas par koalīcijas pārformēšanu un dažu amatpersonu (iespējams, arī Staķa) nomaiņu pret kādu citu. Tas jādara drīz, jo pēdējā priekšvēlēšanu gadā jau būs par vēlu.
Lai arī vakardienas politiskā “sensācija” - Oļega Burova (“Gods kalpot Rīgai”) aiziešana no “Latvija pirmajā vietā” Saeimas frakcijas - tiek saistīta ar jauno spēku sadali Saeimā un jaunās koalīcijas veidošanu, tā var atbalsoties arī uz spēku pārdali RD, kur esošās koalīcijas partijas atrodas ne tuvu ne tajās draudzīgākajās attiecībās. Skatāmies, vērojam.
