Bez lielas aizķeršanās, gluži kā pēc grafika divos pēcpusdienā, trešajā balsošanas kārtā par Valsts prezidentu ar 52 balsīm (26 “Vienotība”; 16 ZZS un 10 “Progresīvie) tika ievēlēts Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Vēl pirms dažām dienām šķita, ka šīs varētu būt visgrūtāk prognozējamās prezidenta vēlēšanas kopš 2011. gada, kad vispārēja apjukuma apstākļos tika ievēlēts Andris Bērziņš, bet vakardienas rītā intriga jau bija izplēnējusi. Pieredzējušais ZZS deputāts Augusts Brigmanis LTV “Rīta panorāmā” it kā starp citu izteicās ne pārāk glaimojoši par zemkopības ministru Didzi Šmitu. Kā gaidāmās filmas reklāmā. Drīzumā: Mūsu cilvēks šajā amatā.
Lai arī Saeimā politiķi neslēpa, ka viss jau izlemts un skaidrs, tribīnē deputāti kāpa viens pēc otra un faktiski atkārtoja to pašu, ko visprecīzāk noformulēja Vilis Krištopans: “Jāsaka, ka man nav īsti ko teikt, bet es tomēr pateikšu.” Garlaicīgajā runātāju plūdumā zināmu spriedzi ienesa ZZS frakcijas vadītājs Viktors Valainis, kurš atbilstoši žanra likumiem pieteicās runāt viens no pēdējiem.
Tieši no ZZS bija atkarīgi šo vēlēšanu rezultāti. Tāpēc bija svarīgi, par kuru no kandidātiem viņi balsos. Valainis sāka lēni, uzsvērti patriotiski, runāja aplinkus, lai priekšlaikus neatklātu to, ko visi tāpat jau it kā zināja, bet cerēja sadzirdēt tieši no viņa. Beigu beigās, kad jau šķita, tūlīt, tūlīt tiks nosaukts visiem prātā esošais ārlietu ministra uzvārds, Valainis to tomēr skaļi nenosauca, lai gan pietiekami skaidri ļāva noprast.
Vairāki runātāji izteica pārmetumus “Apvienotā saraksta” deputātiem, ka viņi nemaz nav īsti cīnījušies par savu kandidātu. Izskata pēc vienu cīņas raundu izgājuši un tad ar labi padarīta darba sajūtu ļāvušies plūdumam. Atšķirībā no “Vienotības”, kura izmantojusi visu savu pieredzi un resursus, lai panāktu sev vēlamo rezultātu. Arī no Saeimas tribīnes Pīlēna atbalstītāju teksti izklausījās kā mākslīgā intelekta rakstīti (ja neskaita patiešām izjusto Ingmāra Līdakas runu).
Raugoties uz prezidenta amata kandidātu rindā sēdošo Uldi Pīlēnu, atmiņā atausa paša piedzīvotais nupat Ņujorkā, kad pie Centrālparka no kāda tumsnēja ielu tirgoņa gadījās nopirkt cīsiņus baltmaizē (hotdogus). Neko sliktu nedomājot un rēķinoties, ka Ņujorka ir labi organizēta pilsēta, pat neienāca prātā iepriekš pajautāt, cik tas maksās. Tikai tad, kad tirgonis par diviem cīsiņiem un mazo kolas pudelīti paprasīja 29 dolārus, sapratu savu kļūdu. Par cenu jāvienojas vispirms.
Līdzīgu kļūdu, šķiet, pieļāva Pīlēns. Kad pērnruden tika veidota koalīcija, tad noteikti bija jāatrunā arī visi ar valsts prezidenta ievēlēšanu saistītie jautājumi. Tagad par vēlu šķendēties. Ņemot vērā, ka gan jau par šiem jautājumiem tomēr tika runāts, jāuzsver, ka jāatrunā bija pilnīgi visi varianti, nepaļaujoties - gan jau pozīcijas precizēsim, kad nāks tuvāk.
Var jau teikt, ka ar atpakaļejošu datumu visi gudri, bet - ko gan Pīlēns domāja, kad viņa organizētajam “Apvienotajam sarakstam” (AS) tika piedāvāta Saeimas spīkera vieta? Lai jau tam “zīmulim” (Edvardam Smiltēnam) tiek? Tā, iespējams, domāja AS deputāti, bet uz ko cerēja Pīlēns? Kāds pamats bija pārliecībai, ka 15 deputātu Saeimas frakcijai, kura burtiski salasīta no dažādiem politiskajiem spēkiem, iespējams gan Valsts prezidenta, gan Saeimas priekšsēdētāja amats?
Lai nu kā, šobrīd gan AS, gan Pīlēns atrodas smagā politiskā nokautā. Jautājums nav par to, vai tiks mainīts valdošās koalīcijas sastāvs. Jautājums ir - kad?
Otrā Kariņa valdība savu iekšējo resursu ir izsmēlusi, un to saprot visi. Arī pašā “Vienotībā”. Taču tas vēl nenozīmē, ka šīs valdības stunda ir situsi. Pašreizējā situācija Kariņam kā valdības vadītājam ir ārkārtīgi izdevīga. AS ir tik novājinātās pozīcijās, ka viņu ministri ir faktiski bez balss tiesībām. Viņi atrodas līdzīgā situācijā kā “KPV LV” ministri iepriekšējā Kariņa valdībā. Tiklīdz radīsies nepieciešamība, AS no valdības tiks padzīta vai arī vēl vairāk apcirpta tiesībās un ietekmē.
Dažkārt izskan jautājumi - kā gan “Vienotībai” izdosies saviem vēlētājiem “iebarot” faktu, ka tagad viņi atkal kopā ar “oligarhiem”? Un - kā gan ZZS konservatīvajam vēlētājam “iebarot” faktu, ka tagad atkal kopā ar nīstajiem “jenotiem”?
Vispirms jānorāda, ka vēl jau nekur kopā viņi nav. Vēl jau ir vecā koalīcija, un tāda tā var saglabāties ilgi. Bet ja tā arī mainās, tad nekādu nepārvaramu šķēršļu tur nav. Gan “Vienotība”, gan ZZS ir saimnieciski orientētas, pragmatiskas partijas. Ja kāds aiz šo politgrupējumu spožajām izkārtnēm ir saskatījis kādus baigi dedzīgos ideoloģiskos cīnītājus, tad vainot var tikai sevi. Naivismā. Abu partiju politiķi gandrīz vienmēr ir samērā labi sapratušies un ar izpratni izturējušies pret savstarpējiem publiskajiem apvainojumiem. Tie vienkārši pieder pie politiskās spēles.
Atsevišķs jautājums ir par Nacionālās apvienības nākotni. Par Rinkēviču viņi nebalsoja, un tīri teorētiski nākotnes koalīcija varētu tikt izveidota bez viņiem. No otras puses, tāda koalīcija, kurā būtu tikai “Vienotība”, ZZS un “Progresīvie”, arī neizskatās diez cik organiska, lai cik iluzoras būtu politisko partiju ideoloģiskās izkārtnes.
Viss liecina, ka mūs gaida karsta politiskā vasara. Kā jau reiz rakstīju, šo prezidenta vēlēšanu galvenā nozīme ir tā, ka pēc ilgāka pārtraukuma atkal ir atsācies aktīvs politiskais process. Pastāv cerība, ka šī procesa rezultātā varam nonākt pie enerģiskākas politiskās vadības un sākt risināt aizejošā prezidenta Egila Levita doto uzdevumu šai Saeimai - apturēt atpakaļslīdēšanu.
