Psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs zem "patiesības" priesteru ceļaruļļa

© Ģirts Ozoliņš/F64

Pazīstamais pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs nonācis “patiesības” priesteru nežēlastībā. Izrādās, ka ilggadējais pusaudžu uzvedības eksperts Konstantinovs nav nekāds eksperts, bet gan nekaunīgs šarlatāns. Viņš pat neesot psihoterapeitu reģistrā. Viltvārdis.

Latvijas bērnu psihiatru biedrības valde izplatījusi atklātu vēstuli, kurā apšaubīti atsevišķi Konstantinova publiskie izteikumi un uzdots gluži kā no pagātnes pažobelēm izvilkts jautājums - kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli? Ja atbildīgo nav, tad šī neizdarība steidzami jānovērš un jāveido saraksti, lai būtu pilnīga skaidrība - kuram drīkst, bet kuram nedrīkst dot vārdu.

Ja kādam šķiet, ka, runājot par “pareizo” ekspertu sarakstiem, es ironizēju, tad ne uz to pusi. Pēdējās desmitgades sabiedrisko procesu attīstības trajektorija liecina, ka viss virzās tieši uz to pusi. Ne tikai Latvijā. Visai šai uzskatu dažādībai jādara gals. Jau sen bija laiks pievilkt skrūves, virmo gaisā.

Tā ir tikai “pareizības” uzraugu neizdarība, ka tādi kā Konstantinovs ar savu neatkarīgo skatījumu uz sarežģītajām pusaudžu psiholoģiskajām problēmām un it īpaši uz šodienas pasaulē tik sensitīvo pusaudžu dzimummaiņas jautājumu tik ilgi varējuši duļķot ūdeni mūsu dzidrajā “pareizo uzskatu” dīķītī. Šī neizdarība ar steigu jānovērš.

Pateicoties minētajai vēstulei, Konstantinovs beidzot izvests tīros ūdeņos. Tagad viņam uz pieres iededzināts zīmogs “nepareizais”, un katrs, kurš viņu nosauks par “ekspertu”, acumirklī pats iekrāsosies tikpat nepareizos toņos.

Konstantinova gadījumā viņa “noziedzīgais nodarījums” ir divkāršs. Viņš ne tikai izplata ķecerīgas domas, bet ir arī sasodīti populārs. Ar šādu kombināciju viņš nekādi nevarēja nepatrāpīties zem “pareizo” ceļa ruļļa. Īpaši, ja šīm rullim piepalīdz tie, kuri pieraduši savā profesijā vienkārši “atstrādāt numuru”.

Ikvienam, kurš kādreiz domājis iet tā dēvētajā terapijā, viens no svarīgākajiem jautājumiem ir - pie kā iet? Pārfrāzējot senu anekdoti, nekad nevar zināt, kurš ir īsts psihoterapeits, bet kurš terapeita diplomu nopircis. Nevis burtiskā nozīmē, bet gan pēc būtības. Kurš ir psihoterapeits “pēc aicinājuma un talanta”, bet kurš, iziedams to pašu apmācības kursu, izlasījis tās pašas grāmatas, ir “psihoterapeits” tikai uz papīra? Ar stiklā ierāmētu sertifikātu kabinetā pie sienas.

Ņemot vērā Konstantinova popularitāti, jābrīnās, ka viņam tik ilgi ļāva brīvi izpausties. Jāatceras, ka psihoterapija ir labi pelnoša nozare, kurā, no vienas puses, ir pieaugoša konkurence, bet no otras - ārkārtīgi grūti nosakāmi rezultāti.

Psihoterapijā daudz, ja ne visu, nosaka talants. Noteiktas rakstura īpašības, starp kurām ne pēdējā ir gudrība. Ar to saprotot loģiku. Trešās klases teksta uzdevumi matemātikā ir visprecīzākais loģiskās domāšanas tests, kas agrākos laikos arī noteica, kuram skolēnam iet mācīties tālāk, bet kuram labāk iet strādāt uz lauka vai apgūt kādu amatu.

Šodien cilvēkiem ar vājām sekmēm matemātikā (loģikā) nekādu šķēršļu iegūt augstāko izglītību nav, atšķirībā no agrākiem laikiem, kad tas bija pilnīgi neiespējami. Tieši tā dēvētās sociālo zinātņu fakultātes absorbē tos, kuriem šī loģiskā domāšana klibo. Eksaktās zinātnēs loģiskās domāšanas trūkums ir tikpat kā nenoslēpjams, bet sociālajās zinātnēs šīs nepārprotamības nav, un tad tā kļūst par sfēru, kurā var “peldēt”.

Kā notiek šī “peldēšana”, spilgti parāda minētā vēstule/kļauza, kurai savu nekritisko piekrišanu apliecinājuši vairāki citi nozares biedrību vadītāji. Jau pats vēstules sākums nonāk pretrunā ar nākamo rindkopu, kurā dota atsauce uz Latvijas Psihoterapeitu biedrības (LPB) ētikas kodeksu.

Vēstules ievadā tiek aprakstīta kāda kliedzoša zinātniskās krāpšanas epizode, kad 1912. gadā ģeologs amatieris Čārlzs Dosons paziņojis, ka esot atradis "trūkstošo posmu" starp pērtiķiem un cilvēkiem jeb Piltdovnas galvaskausu.

“Tas bija sensacionāls atklājums, kas aizrāva elpu gan žurnālistiem, gan speciālistiem visā pasaulē līdz brīdim, kad 1949. gadā, pateicoties jaunajām tehnoloģijām, tika pierādīta Čārlza apzinātā krāpšana. Galvaskauss un žokļa fragmenti piederēja dažādām sugām, bet zobi bija izkalti tā, lai atgādinātu cilvēka zobus,” teikts vēstulē, kurā apšaubīti atsevišķi psihoterapeita Konstantinova izteikumi.

Kāds Piltdovnas galvaskausam sakars ar Konstantinovu? Vienā gadījumā ir “apzināta krāpšana”, bet Konstantinovu apzinātā krāpšanā neviens neapsūdz. Taču analoģijas nekorektums vēstules autorus neuztrauc. Tāpat kā neatbilstība ar nākamajos teikumos piesauktajiem LPB ētikas kodeksa punktiem. Galvenais, ka emocionālais efekts panākts - diskutablus viedokļus paudušais Konstantinovs un krāpnieks Dosons ielikti vienā plauktā. Zīmīgi, ka pati LPB savu parakstu zem šīs vēstules/kļauzas nav likusi, acīmredzot apzinoties tās neētisko raksturu.

Lai arī vēstule noformēta ar atsaucēm uz katru vietu tekstā, kur vien var atsaukties, tās “mākslinieciskais” ievads ar konkrētajai situācijai neadekvāto analoģiju to pārvērš pseidozinātniskā sacerējumā. Punktu uz i uzliek frāze “šāda cēloņsakarība nebūs zinātniskajā vienprātībā balstīta”.

Kāda vēl “zinātniskā vienprātība”? Vienprātība jeb dogmatisms ir sektā un komunistiskajā partijā. Zinātne atrodas nemitīgā izpētes/pierādīšanas procesā, kur tiek apšaubīts pilnīgi viss. Īpaši jau sociālajās zinātnēs, ja gribam šo terminu lietot bez pēdiņām.

Nevēlos izvērtēt ne Konstantinova, ne viņa oponentu izteikumus pēc to zinātniskās būtības, jo ne man tāda kompetence, ne vēl jo vairāk par to ir runa. Runa ir par šo nelāgo sabiedriskās domas attīstības vektoru. Ja kāds novirzās no “vienprātības” (dogmatisma) kaut par milimetru, tad viņš ar visiem iespējamajiem līdzekļiem jāapklusina. Īpaši stingri jāaizbāž mutes tiem, kuri saka acīmredzamo: 2x2=4; iet kājām ir labāk nekā staigāt uz rokām; balts ir balts, melns ir melns; sieviete ir sieviete, vīrietis ir vīrietis. Tā, kā runā un raksta Konstantinovs.

Šodien jau uzaugusi paaudze, kura nav piedzīvojusi laikus, kad acīmredzamas aplamības nopietnām sejām stāstīja TV un augstskolu auditorijās, tāpēc daudzi šo “vienprātību” un “pareizo ekspertu” sarakstus uztver saprotoši, bez satraukuma. Es tos laikus piedzīvoju jau apzinīgā vecumā, un šī direktīvā “vienprātība” man bija pretīga toreiz un ne mazāk pretīga tās iespējamā atgriešanās šķiet tagad. Gribētos ticēt, ka jaunā totalitārisma vilni izdosies apturēt vai kaut minimizēt.