Piektdien “Vienotība” sāka koalīcijas atšķaidīšanas operācijas otro daļu. Izdevumam “Delfi” tika piespēlēts it kā nākamās valdības sastāvs, kurā vairs nebija Nacionālās apvienības (NA) un “Apvienotā saraksta” (AS) ministru. Tagad būšot jauna Arvila Ašeradena valdība koalīcijā ar ZZS un “Progresīvajiem”.
Šāds gājiens jau bija paredzams, tāpēc visai komisks izskatījās Aināra Šlesera sašutums “Delfi TV” studijā par to, ka mēs te pa tukšo runājam, jo prezidents Egils Levits jau esot gatavs nosaukt jauno premjeru. Ja kaut kas šajā brīdī patiešām izskatījās slikti, tad tā bija aizejošā prezidenta piedalīšanās šajā “Vienotības” iestudētajā ludziņā.
Atgādinu. Tad, kad Levits izteica gatavību nominēt jauno premjeru, esošais premjers Krišjānis Kariņš bija pilntiesīgs valdības vadītājs. Balsojumu Saeimā par uzticību valdībai neviens nebija pieprasījis. Var jau reaģēt uz speciāli publiskoto “Ašeradena valdības” sarakstu, taču Valsts prezidentam ir īpaša atbildība par katru izteikto vārdu. Tas, ka Levits atļāvās piedalīties šajās tukšajās pļāpās, par viņu kā prezidentu neko labu neliecina.
Pats Kariņš, it kā nekādas runas visas dienas garumā par viņa valdības galu nebūtu skanējušas, pēcpusdienā tikās ar pašreizējās koalīcijas biedriem, lai runātu, kā tika jau iepriekš teikts, par iespējamo koalīcijas paplašināšanos. Kā jau bija sagaidāms, šīs sarunas ne ar ko nevainagojās. Visi palika pie sava, un Kariņš paziņoja, ka tas esot tikai sarunu sākums. Tās turpināšoties.
Skaidrs, kāpēc vajadzēja “nopludināt” (pēdiņās, jo tā pat nebija nopludināšana vārda tiešajā nozīmē. Tā bija tieša saspēle) “Ašeradena valdības” sarakstu. Militārā valodā tā bija artilērijas sagatavošanas uguns pirms galvenā uzbrukuma. Kariņš uz sarunām ar saviem koalīcijas partneriem devās ar nepārprotamu fona mājienu: vai nu jūs darīsiet visu, ko teikšu, vai arī tur ir durvis. Atbilstoši klasiskajām kapitālistu darba devēju tradīcijām: tur aiz vārtiem stāv rinda gribētāju (streiklaužu). Tūlītēju atbildi negaidu. Pa brīvdienām padomājiet, bet pārāk ilgi gan ne, jo varat palikt pie sasistas siles.
Sestdien notikušajā Latvijas Reģionu apvienības kongresā piedalījās vairāki “Apvienotā saraksta” līderi, kuri dažādos veidos apliecināja gatavību turēties pretī Kariņa diktātam. Zemkopības ministrs Didzis Šmits rosināja AS kopā ar NA izvirzīt savu premjera kandidātu un nebaidīties nonākt opozīcijā.
Skan jau apņēmīgi, taču vai tas pats par LRA priekšsēdētāju pārvēlētais Edvards Smiltēns būtu gatavs atstāt augsto Saeimas priekšsēdētāja krēslu un pāriet uz opozīcijas rindām? No vietas, kur var pārtraukt ikvienu runātāju/Saeimas deputātu, uz vietu, kur atbilstoši Latvijas politiskajai tradīcijai tevi vispār nedzird. Vienalga, ko tu teiktu.
Līdz šim nav vērojama arī kāda lielāka AS un NA tuvība, lai šie politiskie spēki veidotu jaunu politisko “kodolu”. Ja viņi gribēja kļūt par šādu politisko centru, tad tas bija jādara uzreiz nākamajā dienā pēc Saeimas vēlēšanām un kā spēkam ar 31 deputātu mandātu jāuzstāj uz savu vienoto premjera kandidātu. Nekas tāds netika izdarīts. Ne uz to pusi, jo “Progresīvo” atstumšana nebija nekāda vienotības demonstrācija. Tas bija pliks abpusējs izdevīgums. Īslaicīga situatīva vienošanās.
Tagad abām partijām vienoties, esot bēdubrāļu statusā, nav nopietni. Kaut vai tāpēc, ka atšķirībā no situācijas rudenī, kad viņiem izdevās pārliecinoši atstāt aiz apmales “Progresīvos”, tagad NA un AS tikpat kā nav reālu iespēju pretoties Kariņa plāniem.
Kariņš Latvijas politikā vēlas ienest jaunu, vēl nebijušu politiskās cīņas praksi - fundamentālu koalīcijas sastāva nomaiņu, nemainot pašu valdību. Valdība nomināli paliek vecā, lai arī nomainās ne tikai ministri, bet arī viss koalīcijas sastāvs, izņemot paša premjera partiju. Jāatzīst, oriģināli. Cita lieta, ka diez vai šo fokusu vēl kādreiz izdosies atkārtot, jo nākamajās valdības deklarācijās partneri noteikti ierakstīs atrunu, kas šādu triku padarīs juridiski nepieļaujamu.
Taču, tā kā šajā valdības deklarācijā nekas tāds nav ierakstīts, Kariņam ir it kā brīvas rokas pārējo partiju šantāžai: nevienu koalīcijā neturu un nevienu arī speciāli nelūdzu. Vieta tukša nepaliks. Tiesa, AS un NA ir viens trumpis, kas viņus neatstāj Kariņa priekšā pilnīgi neaizsargātus. Šis trumpis ir Aivars Lembergs.
Kā tad tā? Vai tad tieši Lembergs un ar viņu cieši saistītā ZZS nav galvenie šīs Kariņa “spēles” ieguvēji? Ir, bet vienlaikus tas neizslēdz to, ka Lembergs ir vienīgais faktors, uz kuru netieši varētu spiest AS un NA.
Publiskajā telpā jau gadiem nerimst klaigas par ZZS kā oligarhu partiju; par šī politiskā spēka atkarību no Lemberga utt., taču tikpat kā nekad netiek paskaidrots, kas ir šīs atkarības pamatā. Aiz ieraduma tiek uzskatīts, ka Lembergam ir neierobežoti finanšu resursi un viņš šo partiju ir vienkārši “nopircis”. Tā ir daudzus apmierinošā versija, kura neprasa papildu domāšanu.
Tas, ka Lembergs atrodas zem smagām sankcijām ne tikai no ASV Finanšu ministrijas puses, bet arī no mūsu pašu pirmās instances tiesas, kura piespriedusi viņam mantas konfiskāciju, it kā tiek aizmirsts. Pēc noklusējuma tiek pieņemts, ka gan jau Lembergs laikus naudu kaut kur “noracis”.
Iespējams, bet lai kādas bagātības viņš būtu “noracis” un “izracis”, tas varbūt dod viņam iespēju pirkt dārgus uzvalkus, bet ne jau iespēju “pirkt” veselas partijas. Vēl jo vairāk tagad, kad partijām ir dāsns valsts finansējums. Tad kāpēc ZZS joprojām turas pie šī toksiskā aktīva un nenorobežojas no viņa kā nevajadzīga balasta?
Atbilde ir vienkārša. Iemesls ir Lemberga personiskā kapacitāte. Ikviens, kurš kādreiz gājis uz smagām sarunām, kur galda otrā pusē sēž nevis laipni, smaidīgi, uz abpusējiem kompromisiem gatavi partneri, bet gan nopietni “pasažieri” tēraudcietām sejām, sapratīs, cik svarīgi, ka šādās sarunās blakus ir kāds, kuram kritiskā brīdī nenotrīcēs balss. Lembergs ir no šo personu sugas, un politiskajā telpā visi to zina. Pat ja viņš fiziski neatrodas pie galda.
Tāpēc Kariņam nav lielas vēlēšanās palikt vienam aci pret aci ar Lembergu (ZZS). Viņš justos daudz komfortablāk, ja turpat blakus būtu no ZZS atkritušie AS pārstāvji. Uzreiz pavisam citas manevra iespējas. Turklāt ZZS un AS politiskais kašķis vēl svaigs, savstarpējās aizvainojuma brūces vēl nav līdz galam sadzijušas, kamēr “Vienotības” un Lemberga (ZZS) pretrunas jau pārklājušās ar krietnu putekļu kārtu. Līdz ar to ZZS un AS savstarpējā nepatika spēlē par labu Kariņam (“Vienotībai”).
Spēle uz pārējo koalīcijas partneru savstarpējām pretrunām ir Kariņa ilgstošās premjerēšanas pamats. Tāpēc vienīgā iespēja, kā nolikt Kariņu un
“Vienotību” pie vietas, būtu NA, AS un ZZS noslēgt trejsavienības paktu un vienotā frontē stāties pretī Kariņa/”Vienotības” diktātam. Teorētiski var šķist, ka tas nav nekas sarežģīts, bet praksē tā ir neiespējamā misija. Bez pēdiņām un bez variantiem.
Tāpēc vienīgais, uz ko šie trīs spēki var cerēt - uz nevienotību pašas “Vienotības” rindās. Uz to, ka daudziem ir apnicis arī pats Kariņš, kurš uzsācis ļoti bīstamu grūstīšanos uz slidenas laipas. Beigu beigās dzelmē var iegāzties ne tikai viņa oponenti, bet arī viņš pats.
