Šodien Luksemburgā sākas ES iekšlietu ministru divu dienu apspriede, kuras darba kārtībā pirmais ir patvēruma meklētāju un migrācijas jautājums. Ko darīt ar neapturamo nelegālo migrāciju zem bēgļu izkārtnes?
Migrācijas problēma ir samilzusi jau kopš 2015. gada, kad tā īpaši aktualizējās pēc Vācijas kancleres Angelas Merkeles neapdomīgajiem izteikumiem. Turpmākajos gados “bēgļu” krīze viļņveidīgi gan saasinājās, gan atslāba. Tagad, kad atcelti visi ar Covid-19 pandēmiju saistītie pārvietošanās ierobežojumi, atkal iestājusies saasinājuma fāze. Itālija jau paziņojusi, ka ar migrantu plūsmu netiek galā, bet skaidra, konkrēta problēmas risinājuma nav.
Migrācijas jautājums jāskatās divās plaknēs. Politiskajā un tehniskajā. Ar politisko jāsaprot - attieksme pret šo nelegālo imigrāciju, ar tehnisko - praktiskās iespējas to ierobežot.
Pagaidām ES kopumā nav īstas politiskās gribas šo jautājumu nopietni risināt. Šeit obligāti jāprecizē, ko es domāju ar vārdu - nopietni. Vācijā, kas ir viena no galvenajām nelegālo migrantu galapunkta valstīm, gandrīz katru dienu dažādu politiskās ievirzes mediju slejās tiek cilāts šis jautājums. Tiek celta trauksme. It kā visi ir par un pat valdošā, kreisi centriskā “luksofora” koalīcija iestājas par “repatriācijas ofensīvu”. Cits jautājums, kā viņiem ar šo “ofensīvu” iet. Cik tas nopietni tiek tverts?
Jaunākajā žurnāla “Der Spiegel” numurā norādīts, ka “šobrīd Vācijā aptuveni 300 000 ārvalstniekiem [atbilstoši imigrācijas dienesta lēmumam] ir jāpamet valsts, bet aptuveni 80 procenti no viņiem tiek pieciesti (dažādu formalitāšu dēļ viņiem piespiedu izraidīšana nedraud). 54 000 būtu nekavējoties jāatstāj valsts (nav nekādu pat formālu iemeslu palikt), taču šā gada pirmajā ceturksnī tikai 3560 cilvēku bez uzturēšanās tiesībām ir reāli izraidīti. Lielākā daļa no tiem ir eiropieši, kuri repatriēti uz Gruziju (358), Ziemeļmaķedoniju (276), Albāniju (218), Serbiju (202) vai Moldovu (148). Salīdzinoši maz cilvēku tika izraidīti uz Irāku (27), Libānu (17), Gvineju (6) vai Indiju (6). Uz Sīriju, Afganistānu un Eritreju repatriācija nav notikusi jau ilgu laiku.”
Pirms minētās ES iekšlietu ministru sanāksmes jau izskanējuši dažādu valstu piedāvājumi, kuriem gan mazas izredzes tikt vienbalsīgi pieņemtiem. Vācija spiež uz migrantu “godīgu” pārdali, jo tieši Vācija ir daudzu “bēgļu” “sapņu zeme”. Tiek piedāvāts sodīt tās valstis, kuras atteiktos no šī “godīgā” darījuma.
Ja kāda valsts nebūtu ar mieru šos bēgļus solidāri uzņemt, tad tā tiktu sodīta ar 22 000 eiro par katru neuzņemto. Šo pozīciju atbalsta arī Itālija, jo tā ir pirmā valsts, kura uzņem tos migrantus, kas ierodas Eiropā, šķērsojot Vidusjūru. Itālijas bēgļu nometnes ir pārpildītas, imigrācijas dienesti pārslogoti, jo nepieciešams noskaidrot katra “bēgļa” personību un pārbaudīt viņa “bēdu stāstu”.
Šie stāsti visbiežāk ir sagudroti, paši “bēgļi” visus dokumentus it kā pazaudējuši un cieš no totālas amnēzijas. Citiem vārdiem, dara visu, lai juridiski būtu grūtāk viņus atraidīt un repatriēt. Šīs pārbaudes prasa milzu cilvēku un finanšu resursu. Vidusjūras valstis un Vācija uzsvaru liek uz vārdu solidaritāte, kas nozīmētu visu ES valstu vienlīdzīgu dalību šīs problēmas risināšanā.
Polija jau paziņojusi, ka kategoriski noraida jebkādu “sodīšanas” politiku. Tiešā tekstā neviens nesaka, bet netieši tiek pārmesta Vācijas īpašās labvēlības politika pret šim migrantiem/bēgļiem, kas ļauj cilvēkiem gadiem nekur oficiāli nestrādāt, saņemt pabalstus un kaut kā grozīties pa dzīvi. Šie labvēlīgie nosacījumi liek daudziem Āzijā un Āfrikā raudzīties uz Vāciju kā vietu, uz kuru jātiek par katru cenu. Ja ar savu dāsnumu citus pie sevis vilināt, tad paši arī šo “prieku” apmaksājiet, netieši saka austrumeiropieši.
Lai arī Vācijā aug neapmierinātība ar šo neapturamo migrācijas vilni, pamatplūsmas politiķi (tie, kas nepārstāv “Alternative für Deutschland” (AfD)) nav gatavi principiāli mainīt savu nostāju. Jā, viņi piekrīt, ka tā ir problēma. Piekrīt, ka kaut kas jādara, taču nav gatavi atteikties no savām “vērtībām”.
No kurienes viņiem tāda “mīla” pret šiem migrantiem? Vispirms jāsaka, ka Vācijai ir sena migrācijas politikas vēsture, kura aizsākās VFR uzplaukuma periodā pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, kad akūtu darbaspēka deficītu nosedza iebraucēji no Turcijas un bijušās Dienvidslāvijas. Šie iebraucēji bija gatavi uzreiz strādāt un salīdzinoši labi integrējās Vācijas sabiedrībā.
Atstāsim aiz iekavām, cik lielā mērā “īstie” vācieši šos jaunvāciešus uzskata par savējiem. Katrā ziņā ar viņiem lielas problēmas neradās. Drīzāk otrādi. Visiem bija skaidrs, ka bez viņiem Vācijas ekonomisko “brīnumu” nevarētu realizēt, jo kādam arī jāstrādā rūpnīcās un jāslauka ielas. Nevar jau visi filmas uzņemt un projektus rakstīt.
Taču šajā gadsimtā migrantu “mīlas” galvenais iemesls fundamentāli mainījās. Ekonomisko faktoru nomainīja “vērtību” faktors.
Pārtikušie, labi izglītotie vācieši sāka izjust lielu nepieciešamību par kādiem rūpēties. Par tiem, kas uz sociālajām kāpnēm tālu zemāk un nekādi nevar tikt uzskatīti par sāncenšiem, dalot dzīves pīrāgu. Latvijā daudzi šos migrantus primāri uztver kā apdraudējumu, bet Vācijā un citās Rietumu valstīs viņi primāri tiek uztverti kā “nabadziņi, kuriem dzīvē nav paveicies”. Tāpēc viņiem jāpalīdz, nevis vēl vairāk jāmoka.
Latvijā daudzi nesaprot - vai tad tie vācieši ir akli? Vai tad viņi neredz šīs migrācijas radīto postu? Vai tad acīmredzamie fakti par noziedzības līmeni viņus nepārliecina?
Fakti ir bezspēcīgi pret ticības pārliecību. Piemēram, vai ir kādi fakti, kas lūšu populācijas regulācijas pretiniekus spētu pārliecināt, ka šo plēsējdzīvnieku skaitu vajadzētu tomēr mežos regulēt? Var stāstīt, cik grib, par šo šķietami mīlīgo zvēriņu negausīgo (noplēš vairāk nekā var apēst) plēsoņas dabu, taču tas šo cilvēku pārliecību nemainīs. Var likt priekšā faktus par noplēstajiem zālēdāju mazuļiem un putniem, taču diez vai kādu dedzīgu lūšu aizstāvi šie fakti pārliecinātu.
Tāpat ir ar šiem “bēgļu” aizstāvjiem. Ja cilvēkā ir pārliecība, ka jāpalīdz “nabadziņiem”, ja sirds vai lūst, redzot ar šiem nelaimīgajiem pārpildītās laivas jūrā, tad nekāda noziedzības, nekāda izvarošanas un laupīšanas statistika šo pārliecību neizmainīs. Labākajā gadījumā mazinās jaunu šīs ticības adeptu pieplūdumu un varbūt mainīs ideoloģiski nedoktrinēto pozīciju.
Pamazām tomēr var vērot sabiedriskās uztveres maiņu vairumā Rietumu valstu, kur migrantu īpatsvara dēļ jau ir būtiski izmainījusies sociālā struktūra un vide. Strauji pieaug tā dēvēto galēji labējo partiju popularitāte. Tajā pašā Vācijā AfD kļuvusi par otro populārāko partiju ar 19% atbalstītāju. 2021. gada rudenī notikušajās Bundestāga vēlēšanās AfD ieguva 10% balsu. Tas nozīmē, ka viņu popularitāte nepilnos divos gados ir dubultojusies un šobrīd ir lielāka nekā Vācijas kanclera Olafa Šolca pārstāvētajai Sociāldemokrātiskajai partijai (18%).
Taču, par spīti šai popularitātei, AfD ir ārpus politiskās aprites. Tā joprojām ir absolūti stigmatizēta un pilnībā nepieskarama. Katrs, kurš kaut attāli koķetē ar šo spēku, automātiski kļūst toksisks. Un labi ka tā, jo AfD ir atklāti proputiniska, prokremliska partija ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm.
Atgriežoties pie ES valstu politiskās gribas atrisināt šo “patvēruma meklētāju” problēmu, jāatzīst, ka realitātē ir vēl trakāk. Pagaidām pat nav runas, ka kaut ko vajadzētu mainīt pašā problēmas uztverē. Runas joprojām grozās ap tehniskas dabas jautājumiem - kā sadalīt bēgļus, kā tos izmitināt, cik tas izmaksās un kas maksās. Labākajā gadījumā - kādā veidā tiks pastiprināta robežapsardzība un apgrūtināts jaunu bēgļu pieplūdums.
Runas par to, ka jāmaina skatu leņķis un principiāla attieksme pret šiem “bēgļiem”, joprojām ir tabu tēma, kas atduras pret cilvēktiesību dogmu. Pat šādu vārdu salikums - cilvēktiesību dogma - šodien ir ārpus ES politiskās šķiras leksiskajiem rāmjiem.
Tāpēc atliek vien gaidīt, līdz Rietumeiropas sabiedrību migranti būs tiktāl nomocījuši, ka dzīve turienes politisko šķiru piespiedīs koriģēt “vērtības”. Tikmēr mums, kuriem attiecībā uz migrantiem sen viss ir skaidrs, atliek bloķēties ar Poliju un citām “bērnišķīgo kreisuma” slimību jau sen pārslimojušām valstīm un visiem kopā turēties pretī dažādu krāsu realitātes noliedzējiem. Ne tikai migrantu jautājumā. Visos.
