Sergejs Karaganovs draud Eiropai ar kodoltriecienu, lai "salauztu Rietumu gribu"

© Ekrānuzņēmums no intervijas BBC

Krievijas politologs, vēstures zinātņu doktors Sergejs Karaganovs 13. jūnijā žurnālā “Profil” publicēja rakstu “Kodolieroču izmantošana var paglābt cilvēci no globālās katastrofas”, kuru tūlīt pat, tiesa, jau ar citu virsrakstu: “Grūts, bet nepieciešams lēmums”, pārpublicēja visnotaļ nopietnais izdevums “Russia in Global Affairs”.

Runas par to, ka laiks ar atombumbām bombardēt Kijivu, Varšavu, Briseli, Londonu, Vašingtonu un citus “lēmumu pieņemšanas centrus”, skan Kremļa TV kanālos gandrīz ik dienu. Pie tā visi jau pieraduši un uztver to kā fona troksni. Tāpat kā bijušā Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva histēriskās niknuma lēkmes viņa “Telegram” kanālā.

Ar Karaganova muti runā Patruševs

Karaganova raksts tiek uztverts nopietnāk, jo viņš skaitās Kremlim tuvs apskatnieks, kurš tukšām frāzēm nemētājas. Lai arī viņš ir klajš krievu šovinists, impērists un Putina atbalstītājs, viņa analīze parasti ir izsvērta un kaut vai uzklausīšanas vērta.

Karaganovs ir viens no Krievijas “Ārpolitikas un aizsardzības padomes” dibinātājiem. Šī padome 2004. gadā iniciēja tā sauktā Valdaja kluba izveidi. “Valdaja kuba” sanāksmēs regulāri piedalās arī pats Putins, bet tās vada pazīstamais polittehnologs Fjodors Lukjanovs, kurš ir arī žurnāla “Russia in Global Affairs” galvenais redaktors. Karaganovs savukārt ir šī izdevuma redakcijas padomes priekšsēdētājs.

Taču svarīgākais ir tas, ka Karaganovs ir Krievijas Drošības padomes zinātniskās padomes loceklis. Drošības padome ar tās sekretāru Nikolaju Patruševu priekšgalā pēc iebrukuma Ukrainā kļuvusi par galveno varas centru Krievijā. Vismaz militāros un globālās stratēģijas jautājumos. Līdz ar to var pieņemt, ka Karaganovs ir Patruševam tuva persona. Savukārt Patruševs tiek uzskatīts par otro ietekmīgāko cilvēku Krievijā. Lai arī atsevišķi novērotāji par Putinam tuvāko uzskata Juriju Kovaļčuku, pēdējais varbūt ir Putinam tuvāks draugs, bet viņam ir mazāks svars spēka struktūrās nekā Patruševam.

Pasaules kārtība, kādu to redz Kremlī

Pirms aplūkojam pašu rakstu, jāatzīmē, ka tas ir ieguvis plašu rezonansi visā pasaulē. Tiek lauzti šķēpi par to, kas bija šī raksta galvenais adresāts: Putins, Krievijas elite, Rietumu valdības, Džo Baidens un viņa administrācija, Krievijas vai Rietumu sabiedriskās domas veidotāji, viedokļu līderi? Kāds bija šī raksta mērķis, un vai šis mērķis ir sasniegts?

Lai arī šie jautājumi ir svarīgi un no atbildēm uz tiem atkarīga arī attieksme pret šo sacerējumu, manuprāt, raksta lielākā vērtība ir tā, ka tajā visai precīzi iezīmēti Krievijas varas virsotnēs valdošie priekšstati par esošo pasaules kārtību. Šiem priekšstatiem var piekrist, var piekrist daļēji, var nepiekrist nemaz, taču, prognozējot iespējamo Kremļa rīcību, tie obligāti jāņem vērā.

Jāatceras, ka agrāk tik populārā pārliecība, ka Putins patiesībā ir absolūti racionāls aprēķinātājs, viņš visu saprot, viņš tikai tēlo tādu mazliet no realitātes atrautu neprāti, viņš nav pašnāvnieks un tamlīdzīgi, sašķīda drumslās 2022. gada 24. februāra rītā, kad visi “Putins taču nav muļķis, nekur viņš neiebruks. Tas ir tikai blefs” sludinātāji pamodās paši kā muļķi. Nav ne mazāko indikāciju, ka pa šo laiku kaut kas būtu mainījies un Putins būtu sācis operēt ar adekvātu informāciju un pieņemtu izsvērtus lēmumus.

Karaganovs atkārto jau agrāk Patruševa un arī paša Putina izteiktās tēzes, no kurām izriet, ka Rietumi ir visa ļaunuma sakne. Rietumi esot galvenais globālais apspiedējs, kurš jau 500 gadu izsūcot bagātības no pārējās pasaules un turpina to darīt caur globālo kapitālisma (imperiālisma) sistēmu.

Paši Rietumi esot sevi izsmēluši, apstājušies un sākuši virzīties degradācijas virzienā. Vienlaikus strauji augot ne-Rietumu “globālā vairākuma” spēks. Šis jaunais globālais vairākums cenšas atbrīvoties no senā apspiedēja - Rietumu imperiālisma. Tad, kad šis parazītiskais izaugums - Rietumi - zaudēs iespējas izsūkt visas dzīvības sulas no pārējās pasaules, tad tam nāksies iet bojā.

Šī procesa lokomotīve esot strauji augošā kontinentālā Ķīna (arī Indija), savukārt Krievijai vēsture piešķīrusi militārā un stratēģiskā atbalsta lomu. Krievijas lomu nosaka ne tikai tās militārais spēks, bet arī tas, ka tā ir civilizācija, kas atvērta ziemeļiem un dienvidiem, austrumiem un rietumiem. Šī atvērtība darbojas abos virzienos: Krievija absorbē visus noderīgos tehnoloģiskos sasniegumus un vienlaikus uztur “tradicionālās vērtības”, tādējādi nosakot attīstības tendences visai pasaulei.

Jāpiespiež Rietumi noiet no skatuves

Situāciju sarežģījot tas, ka Rietumi nevēlas saprast savu nolemtību un nevēlas labprātīgi “noiet no vēstures skatuves”. Rietumi tam visādi pretojas. Rietumiem esot izdevies nodrošināt cilvēkiem ilgu un relatīvi pārtikušu dzīvi bez lieliem kariem. Tāpēc cilvēki ir aizmirsuši, kas ir liels karš, un pārstājuši no tā baidīties.

“Nepieciešams atjaunot bailes no kodolkara. Citādi pasaule nav glābjama,” patētiski izsaucas Karaganovs un piedāvā savu “glābšanas” recepti: “Salaužot Rietumu gribu, mēs glābjam ne tikai sevi, bet arī atbrīvojam pasauli no piecus gadsimtus ilgušā Rietumu jūga. Mēs glābjam visu cilvēci. Mudinot Rietumus atteikties no savas hegemonijas, mēs tos piespiedīsim atkāpties, pirms notiks vispasaules katastrofa. Cilvēce iegūs jaunu attīstības iespēju.”

Kā Rietumus piespiest atteikties no savas hegemonijas? Skaidrs, ka ar pierunāšanu nebūs līdzēts. To var izdarīt tikai ar spēka metodēm. Pēc Karaganova domām, Krievija vēl varētu divus trīs gadus karot Ukrainā, pārmaļot simtiem tūkstošu dzīvības. Taču šo karu nevar uzvarēt, nepiespiežot Rietumus kapitulēt. “Mums jāpiespiež Rietumi atteikties no mēģinājumiem pagriezt vēsturi atpakaļgaitā. Jāpiespiež atteikties no globālās dominēšanas vilinājumiem. Jāliek nodarboties pašiem ar sevi. Ar savu vairāklīmeņu daudzo krīžu risināšanu. Rupji runājot, nepieciešams, lai Rietumi vienkārši atšūtos un netraucētu Krievijai un pasaulei iet uz priekšu,” fantazē Karaganovs.

“Ne reizi vien esmu runājis un rakstījis, ka, ja vien ir pareizi uzbūvēta iebiedēšanas un kodolieroču izmantošanas stratēģija, tad atbildes trieciena risku var pilnībā minimizēt. Tikai tad, ja Baltajā namā sēdētu neprātis, kurš turklāt ienīstu savu valsti, Amerika izšķirtos atbildēt [uz kodoltriecienu], lai “aizstāvētu” eiropiešus, izsaucot atbildes uguni uz sevi, upurējot nosacīto Bostonu nosacītās Poznaņas dēļ. Gan ASV, gan Eiropā to lieliski saprot, bet labāk izvēlas par to nedomāt,” apgalvo Karaganovs.

“Ilgus gadus pētot ASV kodolstratēģiju, zinu: pēc tam, kad PSRS ieguva pārliecinošu kodolparitāti un spēju dot atbildes kodoltriecienu, Vašingtona pārstāja nopietni izskatīt kodolieroču izmantošanas iespējas PSRS teritorijā, lai arī turpināja publikai blefot. Ja arī tika izskatīta kodolieroču lietošana, tad tikai uzbrūkošajiem padomju bruņotajiem spēkiem Rietumeiropā,” raksta Karaganovs un burtiski kūda Putinu uz “dižiem darbiem”: “Lielvalstis bez kādas lielas, augstākas idejas pārstāj būt lielas un varenas. Tās vienkārši aiziet nebūtībā.” Ar šo “augstāko ideju” Karaganovs saprot galīgo uzvaru pār nīstajiem “Rietumiem”.

Ja karš neizbēgams, kodolieroči jālieto pirmajiem

Kā šo uzvaru panākt? Jāizbeidz kaitīgā kodolieroču nelietošanas retorika, kura esot izdevīga tikai Rietumiem. Krievijai pārliecinoši jāpierāda, ka jebkādi mēģinājumi tai traucēt būs likumīgs iemesls kodolieroču izmantošanai. Ar strauju konflikta eskalāciju Krievijai esot jāpārliecina Rietumi, ka tā ir gatava izmantot kodolieročus, un tādējādi jāpanāk, lai tie atkāpjas. Ja Rietumi neatkāpjas, Krievijai jādod kodoltrieciens pa Eiropas (NATO) valstīm.

Karaganovs ir pārliecināts, ka ar to būs panāktas ne tikai Ukrainas kara, bet visas šīs lielās konfrontācijas beigas. ASV neatbildēs, nepakļaus sevi atbildes trieciena riskam un ar to arī parakstīs nosacīto kapitulāciju. Viņi neriskēs ar savu labklājību un komfortu. Rietumi noslēgsies sevī un klusi sabruks, zaudējot savu politisko un ideoloģisko dominanti. Jautājums par Rietumu noiešanu no vēstures arēnas būs atrisināts, un visa cilvēce teikšot paldies Krievijai.

Karaganova raksts pilnībā sasaucas ar tā dēvēto Patruševa - Gerasimova doktrīnu. Proti, “eskalācija deeskalācijas dēļ”. Atbilstoši šai doktrīnai, ja karš ar Rietumiem ir neizbēgams, tad kodoltrieciens jādod pirmajiem. Vispirms nepieciešams dot smagu triecienu pa pretinieku, lai pēc tam situāciju deeskalētu. Karaganovs iesaka dot kodoltriecienu pa Poliju, lai Rietumi (ASV) beidzot saprastu, ka Krievija “nejoko” un ir gatava uz visu. Pēc tam, kamēr Rietumi atgūtos un domātu, kā atbildēt, Krievija nāktu ar deeskalējošiem “kompromisa” priekšlikumiem, kurus Rietumi, iesaiņojot tos dusmīgā un sev attaisnojošā frazeoloģijā, zobus sakoduši pieņemtu.

Nav šaubu, ka šāda notikumu attīstība Rietumu galvaspilsētās un bruņoto spēku ģenerālštābos ir analizēta un rūpīgi izvērtēta iespējamā atbildes reakcija. Diemžēl publiski nav izskanējusi skaidra un visai pasaulei nepārprotami formulēta ASV iespējamā atbildes reakcija. Laiku pa laikam izskan dažādi minējumi, ka ASV viena vai otra augsta amatpersona esot Maskavu stingri brīdinājušas “nedarīt muļķības”, bet vai šie brīdinājumi ir pietiekami pārliecinoši?

Galvenā problēma ir tā, ka pastāv lielāka par nulli varbūtība, ka Karaganovam var izrādīties taisnība tajā ziņā, ka Rietumi var “noraustīties” un sākt minstināties. Tas vēl nebūtu nekas. Sliktākais, ka šādai iespējamībai varētu noticēt Putins un izšķirties par “Patruševa - Gerasimova doktrīnas” pārbaudīšanu praksē.

Ņemot vēra Putina atrautību no realitātes un jau ilgstošu dzīvošanu savā “burbulī”, šāds scenārijs kļūst visai reāls. Vēl jo vairāk tāpēc, ka līdzšinējā ārkārtīgi dozētā Rietumu palīdzība Ukrainai liek domāt, ka Rietumi ir gatavi norīt pat ļoti lielus krupjus, lai tikai nebūtu jāiesaistās tiešā militārā konfrontācijā ar Putina Krieviju. Jautājums - cik lielus? Arī atombumbu?

Komentāri

Līdz ar patiesā labuma guvēja deleģēšanas iespējām sankciju apiešanai vārti plaši vaļā vērti: tur, kur norādīts, ka patiesais labuma guvējs ir “uz pilnvarojuma līguma pamata”, bet nav pieejama informācija par visiem dalībniekiem, kas šādu pilnvaru izsnieguši, pastāv sankciju apiešanas riski – atbildē “Neatkarīgajai” atzīst Finanšu izlūkošanas dienests (FID).