Ir ievēlēts jauns Valsts prezidents – Edgars Rinkēvičs, bet viņš nav ievēlēts ar vienotas valdošās koalīcijas balsīm. Var skatīties no kuras puses grib, bet jāatzīst – ir izveidojusies jauna politiskā realitāte ar jauniem sadarbības partneriem.
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš jau paziņojis, ka šodien (piektdien) notikšot konsultācijas par koalīcijas paplašināšanu. Gan ZZS līderis Viktors Valainis, gan “Apvienotā saraksta” iekšlietu ministrs Māris Kučinskis šādu formulu - paplašinām koalīciju esošās valdības ietvaros - noraida. Vismaz pagaidām. Vai nu jauna valdība, vai arī viss paliek pa vecam.
Kariņa plāns ir vienkāršs. Formāli valdība nekrīt, bet tajā tiek būtiski pārbīdīti krēsli. Tāda “mēbeļu pārbīde” jau notika iepriekšējās Kariņa valdības laikā, kad tika pamainīti atsevišķi ministri, līdz beigās no koalīcijas tika izmesta tobrīd pusizjukusī partija “KPV LV”.
Viss liecina, ka šo kādreiz sekmīgo darbību Kariņš gribētu atkārtot vēlreiz. Šajās dienās tiek rūpīgi, vārds pa vārdam studēts Saeimas Kārtības rullis, lai atrastu juridiski korektu veidu, kā transformēt valdošo koalīciju, nepieļaujot valdības krišanu ar jauna premjera izvirzīšanu.
Gandrīz visi politiskie novērotāji ir vienisprātis, ka “Vienotība” šajās prezidenta vēlēšanās ir guvusi iespaidīgu uzvaru. Nav šaubu, ka viņi gribētu šo uzvaru kaut kā nostiprināt un kapitalizēt. Tas, ka viens no viņu līderiem ir kļuvis par prezidentu, no partijas resursu viedokļa ir gandrīz vai zaudējums, jo jaunais prezidents šajās dienās “Vienotības” biedra karti nodod arhīvā. Ko par to “Vienotība” gribētu pretī? Jaunu koalīciju ar sev mentāli tuvākiem partneriem.
Var diskutēt par paša Kariņa politisko jaudu, bet brīžos, kad viņa un “Vienotības” burās pūš vējš, viņš spēj būt enerģisks un pret saviem politiskajiem oponentiem pat nežēlīgs. Šobrīd “Vienotība” ir uz viļņa, kas nozīmē sarunas ar esošajiem un potenciālajiem partneriem “no spēka pozīcijām”. Atsevišķu politisko spēku stāsti par to, ka tik viegli nepadosies, “vai nu jauna valdība, vai...” vēl neko nenozīmē. Visu, tāpat kā hokeja laukumā, noteiks izslavētā “politiskā griba” un gatavība iet līdz galam.
Ja kādam šķiet, ka Kariņš ir “noguris” un ir nobriedis paiet malā, tad nav nekādu indikāciju šādam “nogurumam”. Kariņš pārliecinoši runā par nākotnes plāniem un soļiem, ko valdība spers augustā, septembrī un tā tālāk, kad tikšot precizēti tā dēvētie reformu plāni. Viņš skatās uz priekšu un nedomā par to, kā “noturēties” šodien vai rīt.
Līdz ar to, ja tuvāko dienu, nedēļu vai mēnešu laikā Kariņa valdība kritīs, tad tā nebūs paša Kariņa izplānota “daudzgājienu kombinācija”. Tad tas būs noticis pretēji Kariņa vēlmēm gluži tāpat kā Valda Dombrovska negaidītā demisija 2013. gada novembrī pēc sarunas ar toreizējo Valsts prezidentu Andri Bērziņu. Tas, ka vēlāk šī demisija Dombrovskim izrādījās tik auglīga, nenozīmē, ka tā bija plānota un paša gribēta.
Cits jautājums ir par to, vai pati “Vienotība” joprojām grib saglabāt Kariņa valdību. Partija nevar nesajust, ka Kariņa vilkme pamazām aiziet negatīvajā skalas daļā. Šī sajūta nav tikai tiem, kuriem pret Kariņu ir pretenzijas kopš sākta gala. Vienalga kādā sastāvā sapulcējas nosacītais “Kas notiek Latvijā?”, neviens tajā vairs nerunā par šo valdību kā pozitīvu un pēc iespējas ilgāk saglabājamu veidojumu. Atsevišķiem runātājiem atšķiras vienīgi skeptiskuma intensitāte.
Šādas sajūtas nevar neaktivizēt kurnēšanas receptorus atsevišķu partijas biedru vidū, kas savukārt aktivizē ambīciju centrus partijas līderu galvās. No šiem centriem nāk uzmācīgi, neatvairāmi signāli: “Kariņa vietā bija jābūt tev. Tu, tu esi īstais varonis tautai.”
Šie nekonkrētie signāli transformējas politiskajā vidē cirkulējošajās runās: to par komisāru, šito par premjeru, bet tam iedosim ministra amatu, un viņam ar to būs gana. Nianse tikai tā, ka 90% gadījumu šie amatu “devēji” un “dalītāji” neko vairāk kā kafejnīcas rēķinu uz galviņām sadalīt nevar.
Līdz ar to visa šī pārgudrā spriedelēšana, kas nu tagad notiks, ir vistīrākās spekulācijas. Kad piecus zināmus aktīvus ķīmiskos elementus sajauc kolbā, tad var precīzi izskaitļot, kāds būs šīs reakcijas iznākums. Ja piecas partijas ar dzīviem cilvēkiem saliek vienā politiskajā telpā, tad šīs reakcijas iznākumu var tikai minēt. Cilvēciskais faktors šādos gadījumos spēlē izšķirošo lomu.
Šobrīd divas partijas ir acīmredzami uz zirga - “Vienotība” un ZZS. Teorētiski nekas nevar patraucēt tām abām atjaunot agrāko de facto tik saskanīgo politisko laulību. Tāpēc šī jaunā koalīcija ir vairāk nekā loģiska. Kādā tieši sastāvā (ar NA vai ar “Progresīvajiem”, vai ar AS), nav tik svarīgi, bet ar šo abu partiju (“Vienotības” un ZZS) dominanti. Lieta tikai tā, ka politikā ne vienmēr viss norit pēc loģikas likumiem. Tāpēc skatīsimies un vērosim. Būs interesanti.
