Bieži negadās pieminēt kāda pasaulē pazīstama cilvēka 100 gadu jubileju, kad šis jubilārs tik cienījamos gados ir ne vien dzīvs, bet arī aktīvi darbojas un ietekmē procesus.
Nupat savas jubilejas priekšvakarā Henrijs Kisindžers (dzimis Haincs Alfrēds Kisingers) sniedza plašu interviju žurnālam “The Economist”. Intervija ilga astoņas stundas un aptvēra visplašāko globālo jautājumu spektru.
Pirms aplūkojam, ko Kisindžers saka šajā intervijā, kuru “The Economist” publicēja ar virsrakstu “Henrijs Kisindžers skaidro, kā izvairīties no trešā pasaules kara” un apakšvirsrakstu “Amerikai un Ķīnai jāiemācās sadzīvot. Mums palikuši mazāk nekā desmit gadi”, dažos vārdos jāieskicē tas politisko uzskatu kopums, kurš raksturo šo ASV diplomātijas patriarhu, jo bez šī skaidrojuma grūti izprast viņa šodienas piedāvājumu.
Kisindžera pasaules redzējums izriet no viņa vēl 1953. gadā aizstāvētās doktora disertācijas, kura veltīta 19. gadsimta Austrijas diplomāta Meterniha politiskajai darbībai. Šajā disertācijā viņš pirmo reizi izvirza “leģitimitātes” jēdzienu, kuru formulē šādi: “Šeit lietoto “leģitimitāti” nevajadzētu jaukt ar taisnīgumu. Tā nav nekas vairāk kā starptautiska vienošanās par izpildāmiem līgumiem; par ārpolitikas mērķu un metožu pieļaujamību.”
Pārtulkojot šo nedaudz piņķerīgo domu vienkāršākā valodā, tā skan: “Nevajag obligāti dzīties pēc taisnīguma. Līgumiem jābūt izpildāmiem ārpolitisko mērķu un metožu pieļaujamajās robežās.” Tieši balstoties uz šo savu “leģitimitātes” ideju, vēl pērnvasar Kisindžers Ukrainas kara jautājumā aicināja nerunāt par “taisnīgumu”, bet gan par “reāli sasniedzamiem izlīgumiem”. Jā, Krievijas iebrukums ir netaisnīgs un neattaisnojams, bet kas no tā? Mums jādomā par sasniedzamiem rezultātiem, nevis jāsapņo par iedomātām vēlmēm.
Pēc situācijas maiņas kaujas laukā pērnā gada rudenī Kisindžers mainīja arī “sasniedzamo rezultātu” robežas, nostājoties Ukrainas papildus apbruņošanas piekritēju pusē. Vienlaikus viņš saglabā uzskatu, ka nedrīkst Krieviju pazemot un nospiest uz ceļiem. Kā 1923. gadā Bavārijā dzimis ebrejs viņš Hitlera Vācijas vēsturi izbaudīja uz savas ādas, tāpēc ir konsekvents Versaļas tipa miera līgumu pretinieks.
Par Kisindžera diplomātijas meistarību klīda joks, ka viņš, lai savulaik iemantotu Ķīnas līderu labvēlību, esot iemācījies ēst ikrus ar irbulīšiem. Jāatceras, ka tolaik Rietumu pasaulē ēšana ar irbulīšiem nebija tik populāra kā tagad. Ne tikai ikrus, bet daudz lielākus ēdiena gabalus vidusmēra amerikānis ar irbulīšiem mutē dabūja ar grūtībām.
Savukārt leģendārā Izraēlas premjerministre Golda Meira reiz, diplomātiski sabučojoties ar Kisindžeru, viņam ausī jokojot pačukstējusi: “Līdz šim biju domājusi, ka bučojaties vienīgi ar Jasiru Arafātu.”
Citiem vārdiem, Kisindžers ir politiķis, kurš bučojas un pusdieno kopā ar visiem, ar kuriem uzskata par vajadzīgu. Diemžēl arī ar tādiem personāžiem kā Putins. Īpaši ja vēl ēdienus un dzērienus uzsauc pēdējais. Pats Kisindžers šo gatavību runāt kaut ar velna vecmāmiņu, ja vien tādā veidā var kaut ko panākt, uzskata drīzāk par plusu nekā mīnusu.
Jau pieminētajā intervijā “The Economist” Kisindžers atcerējās stāstu par Baltā nama darbinieku Vinstonu Lordu, kurš, protestējot pret ASV iebrukumu Kambodžā 1969. gada martā (lai novērstu komunistiskās Ziemeļvjetnamas iebrukumu ASV atbalstītajā Dienvidvjetnamā no Kambodžas puses), iesniedzis atlūgumu: “Es teicu viņam: Tu vari aiziet un staigāt apkārt šai mājai (Baltajam namam) ar plakātu [Karam - Nē!] vai arī palikt un palīdzēt izbeigt Vjetnamas karu. Viņš izlēma palikt.”
Diplomātijas vēsturē uz mūžīgiem laikiem ieies Kisindžera 1971. gada slepenais lidojums uz Pekinu. Tas notika viņa oficiālās vizītes Pakistānā laikā. Tajā laikā Ķīnai ar ASV vispār nebija diplomātisku attiecību un par “īsto” Ķīnu ASV atzina Ķīnas republiku (Taivānu).
Kisindžers Pakistānā nosimulēja gremošanas slimību, pa kluso atstāja viesnīcu Karači un tikpat slepeni (runā pat, ka paslēpies kaut kādā kastē) aizlidoja uz Ķīnu, kur sarunās ar komunistiskās Ķīnas valdības vadītāju, otro cilvēku valstī Čžou Eņlaju panāca vienošanos par savstarpēju atzīšanu un tālāku Ķīnas un ASV sadarbību.
Tagad pēc vairāk nekā pusgadsimta vairs nav īsti skaidrs, kam šī sadarbība vairāk palīdzējusi - Ķīnai vai ASV. Iespējams, ka tieši ķīnieši tolaik aptinuši ap pirkstu diplomātiskās izveicības “ģēniju” - Kisindžeru.
Lai kā arī nebūtu, Kisindžers, bez šaubām, atstās savu vietu diplomātijas vēsturē. Viņš iemieso veselu laikmetu. Tieši Kisindžera vadībā notika ģeostratēģiskā pasaules pārformatizēšana, kuras laikā komunistiskā Ķīna kļuva teju vai ASV sabiedrotā cīņā pret PSRS vadīto komunistisko bloku, kas neļāva šīm divām komunisma lielvarām apvienoties pret tā dēvēto brīvo pasauli.
Kisindžers joprojām skaitās viens no lielākajiem ekspertiem “Ķīnas jautājumos”. Viņš pieskaitāms tam Vašingtonas politiskās šķiras spārnam, kurš tieši Ķīnu redz par galveno ASV sāncensi (potenciālo pretinieku) un visus notikumus pasaulē, tajā skaitā karu Ukrainā, skata caur šo prizmu. ASV prezidenta administrācijā šī spārna redzamākais pārstāvis ir Nacionālās drošības padomnieks Džeiks Salivans. Pats Kisindžers gan sen vairs nav pieskaitāms pie Vašingtonas “planktona” un tagad dzīvo Ņujorkā. Minētā intervija notika Kisindžera darba kabinetā Manhetenas centrā, Parkavēnijas ēkas 33. stāvā.
Tas var likties pilnīgi neiedomājami, bet Kisindžers arī simt gadu vecumā katru dienu ierodas šajā ēkā, ar elektroratiņiem (Ņujorkā ar tiem brauc daudzi, pats novēroju) iebrauc liftā, uzbrauc uz 33. stāvu un strādā. “The Economist” žurnālistiem viņš pavēstīja, ka šobrīd viņu uztraucot mākslīgā intelekta jautājums un viņš plāno uzrakstīt grāmatu par to.
“Kants teica, ka miers panākams vai nu caur cilvēku savstarpēju sapratni, vai caur katastrofu. Līdzīgi domāju arī es,” Kisindžers stāsta “The Economist”. Viņaprāt, mākslīgā intelekta un citu tehnoloģiju strauja attīstība novedīšot pie tā, ka valstīm nebūšot pastāvīgi, nemainīgi principi, uz kuriem balstīt pasaules kārtību, jo karadarbības tehniskā komponente mainās pārāk strauji.
Teiksim, ja kāda valsts var ar viena datora taustiņa nospiešanu paralizēt citas valsts IT sistēmu, tad vakardienas “principi” šodien var tādi vairs nebūt. Pēc Kisindžera domām, mākslīgais intelekts pilnībā izmainīšot pasauli tuvāko astoņu vai desmit gadu laikā. Iespējams, padarot pasauli par daudz bīstamāku. Tāpēc mūsu rīcībā esot mazāk par desmit gadiem, lai tiktu ar šiem potenciālajiem draudiem galā.
Atbildība par pasaules kārtību, ciktāl abstrahējamies no mākslīgā intelekta briesmām, Kisindžera skatījumā gulstas uz ASV un Ķīnu. Pašreizējās ASV un Ķīnas attiecības viņš salīdzina ar situāciju pirms Pirmā pasaules kara. Viņaprāt, ASV prezidentam Džo Baidenam un Ķīnas līderim Sji Dzjiņpinam jāatzīst liela pasaules kara bīstamība un jāvienojas par to, kā to novērst.
Kisindžers uzskata, ka šim nolūkam abām lielvarām jābeidz izvirzīt savstarpējus pārmetumus. Tā vietā esot jāsāk sarunāties. Kisindžers pat zināja teikt, kas Baidenam šādas tikšanās laikā būtu jāsaka: “Divi lielākie pasaules apdraudējumi šodien - esam mēs divi. Jo mums abiem ir iespējas iznīcināt cilvēci.”
Kāpēc no šiem apdraudējumiem tika izslēgta Putina Krievija, Kisindžers nepaskaidroja. Varbūt to viņš precizēs kādā no savām nākamajām grāmatām, kuras cītīgi raksta savā Parkavēnijas ofisā 33. stāvā.
