“Vienotības” stūrgalvīgā ietiepība draud ar iebraukšanu sienā

© F64

Šonedēļ turpinās peripetijas ap jaunās koalīcijas un valdības veidošanu. Vakar “Vienotība” premjera Krišjāņa Kariņa vadībā tikās ar “Apvienoto sarakstu” (AS), rīt tiksies ar Nacionālo apvienību (NA).

Abos gadījumos “Vienotība” centīsies, no vienas puses, nodrošināt partneru atbalstu ceturtdien pēcpusdienā Saeimā paredzētajam valdības uzticības balsojumam, bet no otras - izgriezt rokas saviem nomināli vēl esošajiem koalīcijas partneriem.

Neatkarīgi no “Vienotības” sarunām ar koalīcijas partneriem nav nekādu indikāciju, ka Saeimas uzticības balsojums kaut niecīgākajā mērā varētu apdraudētu šīs valdības eksistenci.

Tajā pašā laikā grūti nepiekrist viedoklim, ka valdošā koalīcija un tās veidotā valdība darbojas “bremzētā” režīmā. Iemeslus šim “dinamikas trūkumam” katrs politiskais apskatnieks redz savus, bet manā ieskatā galvenais šīs valdības vājuma iemesls ir tikpat kā jebkāda vienota sasniedzamā mērķa trūkums.

Tas, ka katram koalīciju veidojošajam politiskajam spēkam ir sava vēlamā valsts attīstības vīzija, ir tikai normāli. Nenormāli ir, ka koalīciju veido spēki, kuriem vairākos bāzes jautājumos šī vīzija ir gandrīz vai pilnīgi pretēja.

Var strīdēties, vai tie ir bāzes jautājumi, taču publiskajā telpā par tiem runā visskaļāk. Proti, par attieksmi pret migrāciju, Stambulas konvenciju, dzīvesbiedru likumu, tā dēvēto sabiedriskās vides atkrieviskošanu un tamlīdzīgi. Ja trīs koalīcijas partijas šajos jautājumos, un ne tikai šajos, katra gluži kā slavenajā fabulā par gulbi, līdaku un vēzi velk savā virzienā, tad grūti šo koalīciju uztvert citādi kā sevi izsmēlušu.

Atbilstoši politiskajai teorijai šādas situācijas risinās vienkārši. Koalīcijā skaitliskais vairākums jānodrošina tiem spēkiem, kuriem to mērķi ir vismaz vienā pusē, nevis viens otram pretim stāvoši. Pēc 14. Saeimas vēlēšanām spēku samērs politiskajā arēnā ir šāds: liberālajā spārnā “Vienotība” + “Progresīvie” = 36 mandāti, un konservatīvajā - visi pārējie. Tātad 64 mandāti. Līdz ar to būtu tikai loģiski, ja valdošo koalīciju un valdību veidotu konservatīvā politiskā spektra daļa.

Latvijas politiskā realitāte gan ir tāda, ka politiskā loģika šeit reti kad strādā, jo bez ideoloģiskā dalījuma pastāv arī etniskais dalījums, atsevišķu partiju stigmatizēšana un personisko simpātiju/antipātiju dalījums. Rezultātā uz skatuves ir politiski neloģiskā, jau apriori rīcībnespējīgā Kariņa otrā valdība, kurā katra partija vezumu velk uz savu pusi.

Ko darīt? Iepriekš, runājot par politisko spektru un tā dalījumu, ārpus iekavām palika mediju un it īpaši valsts dāsni finansēto sabiedrisko mediju loma. Tie mūsu situācijā jāuzskata par pilnvērtīgiem politiskā procesa dalībniekiem.

Tā kā medijiem paredzētā nauda tiek iedalīta tikai liberālas ievirzes (vai pilnīgi apolitiskiem) projektiem, tad tīri konservatīva valdība, kuru veidotu Saeimas vairākums, saskartos ar milzīgu varas piebaroto mediju un viedokļu līderu spiedienu, kad katrs valdības solis tiktu skatīts caur īpaši tumšām kritikas brillēm. Politiķi, to saprotot, pieskaņojas realitātei un māj ar galvām, it kā piebalsojot Kariņa stāstiem par “reformām”. Kas tiek saprasts ar šīm “reformām”, visbiežāk netiek precizēts. Mīļā miera labad.

Faktiski veidojas grūti pārvarams strupceļš, jo, no vienas puses, nosacītajiem liberāļiem nav politiskā vairākuma, bet nosacītajiem konservatoriem nav pietiekama “līdzjutēju” atbalsta, lai viņi vieni paši bez liberāļiem uzņemtos valsts vadību. Turklāt diez vai to viņiem uzticētu ne tikai esošais, bet arī jaunievēlētais valsts prezidents.

Ja esam gatavi skatīties patiesībai acīs, tad jākonstatē, ka Latvijā jau ilgstoši turpinās politiski ideoloģiskā krīze, kurai neredz galu. Līdzīga situācija kā tagad jau bija iepriekšējā Saeimas sasaukumā, taču toreiz visu norakstīja uz Kaimiņa, Gobzema tipa politiskajiem ampelmaņiem. Tagad viņi ir prom, un pēc pērnā rudens Saeimas vēlēšanām visi atzina, ka šī Saeima lai arī nav ne tuvu ideāla, bet ir vismaz krietni labāka nekā iepriekšējā. Varbūt, taču šī pamatproblēma par liberāļu skaitlisko mazākumu, bet ietekmes vairākumu, nekur nav zudusi.

Tagad tiek piedāvāts veidot plašu “varavīksnes” valdību, kura šo pretrunu it kā noņemtu. Koalīcijā būtu visi, izņemot “nepieskaramos” rosļikoviešus un tikpat kā “nepieskaramos” šleseristus. Taču arī tādā gadījumā vispirms ir jāgāž esošā valdība.

Aizejošais prezidents Egils Levits uz atvadām nosūtīja “mīļu” sveicienu saviem izgāzējiem - Kariņam & Co, paziņodams, ka nenominēs tādu premjeru, kurš plāno veidot koalīciju ar ZZS. Tātad līdz 9. jūlijam esošā koalīcija var justies drošībā, ja vien AS un NA patiešām ir gatavi saķēdēties vienā nesaraujamā blokā.

Tāpēc šobrīd “Vienotībai” risināmais pamatjautājums ir, kā tehniski izdarīt tā, lai Kariņš paliek par premjeru, bet koalīcija būtu jaunā. Lai valdība it kā paliek vecā, bet jau ar gluži citu sastāvu. Lai visiem (arī sev pašiem) vēl vairāk sašaurinātu manevra iespējas, viens no “Vienotības” līderiem Arvils Ašeradens paziņoja, ka “Vienotībai” esot tikai viens premjera kandidāts, un tas esot Krišjānis Kariņš. Neviens cits. Nav pat ko cerēt uz citu.

Līdz ar to iezīmējas turpmākā “Vienotības” politiskā taktika. Ar nebeidzamām, ārēji it kā bezjēdzīgām sarunām, pārmetumiem reformu bremzēšanā un nemazinot spriedzi valdībā (lai sēž “uz koferiem”), Kariņš cenšas saraustīt AS un NA bloku, spēlēt uz atsevišķu politiķu ambīcijām un bailēm (zaudēt krēslus). Diemžēl tā vien izskatās, ka tā ir vienīgā stīga, kuru Kariņam raustīt un uz kuras spēlēt.

Pagaidām viņam vēl ir pietiekami daudz klausītāju, kuri šai vienas stīgas “mūzikai” gatavi aplaudēt, bet cik ilgi? Tā var arī aizspēlēties. Līdz tam, ka Šlesera/Rosļikova iniciētā Saeimas atlaišana var no politiskas ākstības pārtapt par skaudru realitāti. Uz priekšu, Kariņ! Droši.