Koalīcijas paplašināšanas plāns, kuru pašreizējais premjers pieteica burtiski dažas stundas pēc jaunā Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča ievēlēšanas, vismaz pagaidām ir izgāzies. “Vienotība” dažās dienās no “grandioza uzvarētāja”, kas visus apspēlējusi kā bērnus, nonākusi līdz partijai, par kuras skaidrojumiem par (ne)sadarbību ar Aivaru Lembergu visi smejas.
Plāns bija vienkāršs un savā ziņā pat skaists. “Vienotība” prezidenta vēlēšanās sabloķējas ar otru Saeimas lielāko frakciju ZZS, plus saviem politiskajiem mazbērniem “Progresīvajiem” un koalīcijas partnerus “Apvienoto sarakstu” (AS) un Nacionālo apvienību (NA) noliek fakta priekšā: varam iztikt arī bez jums. Vai nu jūs, kā teiktu Putins, pieņemat “jauno realitāti” un saspiežaties ciešāk, vai arī...saprotiet paši.
Atbilstoši plānam, AS, drusku pakurnot bārdā, pieņemtu “jauno realitāti” vai, vēl labāk - sašķeltos, bet NA ierasti norītu krupi kā jau sen zināmi krupju rīšanas čempioni. Ja viss ritētu pēc šī plāna (nav svarīgi, cik tas bija izstrādāts, cik imaginārs), tad Kariņš atgrieztos tajā viņam tik ērtajā situācijā, kāda bija brīdī, kad no koalīcija savulaik izmeta “KPV LV” - plaša koalīcija, kur neviens, izņemot viņu pašu, nav neaizvietojams.
Ja reiz pieminējām Putinu, tad “Vienotības” iecerētais zibenskara plāns “Kijiva trijās dienās” nesanāca, lai neteiktu - izgāzās. No “Vienotības” draudiem neviena koalīcijas partija nenobijās un rokas pacēlusi nepadevās uzvarētāju žēlastībai. “Jauna realitāte” patiešām radās, taču galīgi ne tāda, kādu Kariņš & Co to bija iedomājušies pirms “speciālās politiskās operācijas” uzsākšanas.
NA līderis Raivis Dzintars otrdienas LTV “Rīta panorāmā”, apspēlējot raidījuma vadītājas Lindas Abu Meri piesaukto laulāto strīda analoģiju, gāja vēl tālāk un situāciju salīdzināja ar “Vienotības” un ZZS pieķeršanu gultā, pēc kuras laulības pārkāpēja - “Vienotība” - cenšas visiem stāstīt, ka nekas jau tur nebija. Tā tikai jums izskatījās savā samaitātajā prātā.
Dzintars pašreizējo situāciju valdībā raksturo kā “sēdēšanu uz koferiem”, jo neviens nesaprot, kas notiks tālāk. Būs valdība vai nebūs? Ir pilnīgi skaidrs, ka izlietu ūdeni nesasmelsi, un cerēt, ka koalīcija turpinās darbu it kā nekas nebūtu noticis, nav nopietni. Var jau mēģināt dzīvot kopā arī tālāk, bet ne par kādu uzticību vairs nevar būt runas.
“Vienotības” centieni uzsvērt, ka gatavība sadarboties ar ZZS nenozīmē gatavību sadarboties ar Aivaru Lembergu, ka ar “smagos noziegumos...” nē un nē, nevienu nepārliecina. “Vienotība” ar šiem skaidrojumiem izskatās it kā būtu iekāpusi odīgā substancē, bet cenšas izlikties, ka smaciņas nemaz nav.
Pamats šādai “Vienotības” rīcībai ir tīri fizioloģisks. Oža ir tā cilvēku maņa, kura ir ļoti adaptīva. Jau pēc dažām minūtēm cilvēks pat ļoti spēcīgu smaku pārstāj sajust. “Vienotība” cer, ka viss šis nesmukums par politisko principu pārdošanu drīz vien aizmirsīsies un jauno koalīciju kā jauno realitāti visi agri vai vēlu pieņems kā loģisku un saprātīgu.
Taču pagaidām izskatās, ka “Vienotība” iešāvusi sev kājā. Kā tāda pieredzējusi un it kā saprātīga partija varēja pieļaut tādu “lažu”? Neviens taču nelika Kariņam pēc vēlēšanām nākt klajā ar koalīcijas paplašināšanas ideju jau tūlīt, jau rīt uz brokastlaiku. Tas ir, piektdien. Arī ZZS būtu pagaidījuši, lai norimst kaislības. Tad pēc kāda laiciņa klusiņām, iepriekš kafejnīcās, pirtīs un medību namiņos sagatavojot augsni, visu mierīgi nokārtotu, kā pie nopietniem cilvēkiem pieņemts.
Pieļauju, ka šīs koalīcijas paplašināšanas idejas tēvs ir pats Kariņš un šī ideja nav tieši saistīta ar prezidenta vēlēšanām. Tas nenozīmē, ka ZZS nekas netika apsolīts un patiešām “laulības pārkāpuma” nebija. Runa ir par termiņiem. Nevienam netika solīta vieta pie valdības galda jau nākamnedēļ. Šī steiga ir tiešs Kariņa personiskais “feileris”. Viņa vēlme paplašināt koalīciju bija tik īsta, ka viņš nespēja noturēties. Acīmredzot Kariņš esošajā koalīcijā nejutās komfortabli un šo savu diskomfortu inducēja arī pārējiem partijas līderiem, kuri beigu beigās šo diskomfortu uztvēra jau kā savu.
Kāpēc Kariņš vēlas koalīcijas paplašināšanu? Cilvēkiem ir raksturīga vēlme atkārtot precīzi tās pašas darbības, kādas kādreiz ir nesušas veiksmi. Šī īpašība jeb, pareizāk sakot, loģiskā kļūda - post hoc ergo propter hoc (pēc tam, tātad tāpēc) - ir gandrīz visu māņticību pamatā. Plašā, raibā iepriekšējā Saeimas sasaukuma koalīcija ļāva Kariņam ar niecīgu mandātu skaitu ļoti sekmīgi visus valdībā turēt grožos un pat visādi ar viņiem izrīkoties. Tagad šaurā koalīcijas sastāvā Kariņš vairs nejūtas tik brīvi. Tagad viņš jūtas saspiests un viņu vairs neviens īpaši neklausa. Tāpēc vēlreiz jāiekāpj vecajā upē.
Kariņa nesavaldīgā pārsteidzība ir iedzinusi stūrī viņu pašu. Dzintara piesauktā “sēdēšana uz koferiem” ir spēcīgs signāls tam, ka situācija koalīcijā ir nenormāla un, lai to normalizētu, nepietiek ar vienkāršu: nu labi, draugi. Pajokojāmies un pietiek. Atgriežamies pie situācijas pirms mēneša un dzīvojam tālāk, aizmirstot vecos aizvainojumus un pārmetumus. Tā tā lieta neies.
Acīmredzot arī NA ir pārskatījusi savu agrāko pozīciju, kad tā bieži bija spiesta nodarboties ar krupju rīšanu, lai tikai neizskatos pēc valdības gāzējas, kas ir NA sena “bērnības” trauma. Tagad šī psiholoģiskā barjera ir pārvarēta, un NA demonstrē (grūti pateikt, cik šī demonstrācija ir patiesa) gatavību būt principiāliem un vajadzības gadījumā arī aiziet opozīcijā.
Redzot, ka nonākšana koalīcijā tik gluda nebūs, sāk nervozēt arī ZZS. Pirms Dzintara tajā pašā LTV studijā bija Viktors Valainis, kurš pēdējā laikā ir demonstrējis apskaužamu prasmi ar skaistām, patriotiskām frāzēm noslēpt savas patiesās vēlmes un intereses. Šoreiz šī viņa prasme izpalika. Viņš tik uzkrītoši centās iemest smiltis esošās koalīcijas sadarbības mehānismā, uzturot un vēl uzpūšot Latvijas politiskās mitoloģijas centrālo tēmu - oligarhu roku visur un visā, ka tas jau robežojās ar bezgaumību.
Pēc Valaiņa loģikas ZZS esot balsojuši ne tik daudz par “Vienotības” izvirzīto prezidenta kandidātu, cik pret Andra Šķēles un Aināra Šlesera izvirzīto kandidātu - Uldi Pīlēnu. Mēdz teikt, ka mājā, kur kāds pakāries, par virvēm nerunā. ZZS līderim būtu jābūt pēdējam, kurš kādam par “oligarhiem” ko pārmet, taču šoreiz Valaini politiskā oža bija pametusi. Malkas piemešana virtuālajam “oligarhu” sārtam ZZS papildu bonusus nenesīs ne pie kāda sadalījuma.
Kas notiks tālāk? Pašreizējā koalīcija (mazākā mērā) un Kariņa valdība (lielākā mērā) ir kļuvusi disfunkcionāla. Pat ja valdība turpina strādāt esošajā sastāvā, tad tagad priekšplānā izvirzīsies jautājumi nevis par valsts attīstību un atpakaļslīdēšanas apturēšanu, bet gan: kurš kuru nolieks?
Atgriežoties pie jau pieminētās laulību analoģijas, tad nekas nav ģimenes dzīvi vairāk graujošs kā sacensība - kurš kuru? Kurš te galvenais, un kurš būs noteicējs? Kad katrs lēmums vispirms tiek skatīts nevis caur lietderības, bet gan - kurš to ierosināja, un kam tas vajadzīgāks - prizmu. Ja tagad katrs valdības lēmums tiks skatīts - kurš piekāpās, kurš kuru nospieda uz ceļiem, tad šāda valdība nav nedz rīcībspējīga, ne ilgtspējīga.
Pēc tā, ko uzreiz pēc prezidenta vēlēšanām sastrādājis Kariņš (izliksimies, ka “Vienotība” tur tikai blakus stāvēja), ir pilnīgi skaidrs - jo ilgāk saglabāsies Kariņa valdība, jo sliktāk Latvijas valstij un tautai. Tāpēc pašai “Vienotībai” būtu jāorganizē jauna valdība, bez Kariņa tās priekšgalā. Jo ātrāk, jo labāk.
