Šodien Saeima balsos par to, kurš būs nākamais Latvijas valsts prezidents. Tiesības par to lemt (vēlēt) ir 100 Saeimas deputātiem.
Latvija bija viena no pirmajām, kas savulaik deva vispārējās vēlēšanu tiesības sievietēm, taču ir palikusi viena no pēdējām, kur prezidentu vēlē šaurs izredzēto loks. Dažkārt tiek piesaukta Igaunija, sakot, ka arī tur prezidentu nevēlē tauta, taču Igaunijā vēlētāju loks ir būtiski paplašināts ar pašvaldību deputātiem, kas izslēdz šo Latvijai tik raksturīgo “sarunāšanas” un “vienošanās” principu. Tāpēc arī gala rezultāts ir tik atšķirīgs.
Atbilde uz jautājumu - vai Latvijā pastāvošā prezidenta ievēlēšanas kārtība ir totāls anahronisms 21. gadsimtā vai arī norma - pilnībā atkarīga no tā, kādi argumenti tiek lietoti. Šie argumenti dalās divās pilnīgi atšķirīgās kategorijās.
Viena - Latvijas politiskajā sistēmā prezidenta institūcija spēlē tik nenozīmīgu lomu; pilnvaru apjoms ir tik niecīgs, ka nav jēgas tērēt visu veidu resursus tik plašam pasākumam kā vispārējas vēlēšanas.
Otra - Latvijas tauta ir tik dumja (apzīmējumi var variēt, bet doma tā pati), ka tai tik atbildīgu lēmumu kā vēlēt prezidentu nedrīkst ļaut. Ja tai šādas tiesības tiks dotas, tad obligāti ievēlēs Lembergu vai kādu citu “nepareizo”.
Ja priekšplānā tiek izvirzīts otrs arguments - par nesaprātīgo, analizēt nespējīgo tautas vairākumu (95% diskusiju tā arī notiek), tad šis arguments ne par matu neatšķiras no 19. gadsimtā populārā - nevar taču visādiem “nēģeriem”, rūpnīcu vai lauku strādniekiem, sievietēm dot tiesības vēlēt.
Viņiem taču ne izglītības, ne spējas prātīgi izvērtēt procesus. Skaidrs, ka ievēlēs kaut kādu viņiem līdzīgu jampampu.
Šādi uzskati, protams, var pastāvēt, un tajos pat var atrast kādus patiesības graudus, bet tad jābūt konsekventiem līdz galam. Jāpasaka, ka vispārējās vēlēšanu tiesības, kad katrs neatkarīgi no sabiedriskā statusa, izglītības, mantiskā stāvokļa ir ar vienlīdzīgām balss tiesībām, neatbilst optimālajam sabiedrības attīstības modelim, un sistēma jāmaina.
Ja gatavības ievērot šādu konsekvenci nav, tad jāatzīst, ka runas: tauta tiešās prezidenta vēlēšanās ievēlēs “Dormeo matraci”, ir tieši no tās pašas sērijas: dot vēlēšanu tiesības nēģeriem un dumjām mājsaimniecēm var tikai atklāti nācijas ienaidnieki - komunisti un anarhisti (tādi argumenti skanēja pirms simt un vairāk gadiem).
Saprotot šīs argumentācijas slideno raksturu, dažkārt uzsvars tiek it kā novirzīts uz pirmo argumentu - ja dodam tautai tiesības vēlēt prezidentu, tad jāmaina arī prezidenta pilnvaru apjoms, un tad jau jāmaina arī Satversme. Ja tā, tad labāk neko nemainām. Taču pat šajā argumentācijā aizmugurējā plānā nekur nepazūd ierastais - tiklīdz iedosim “plebejiem” vēlēšanu tiesības, tā ievēlēs Lembergu. Nav ko dot bērniem sērkociņus, ar ko spēlēties.
Kas attiecas uz konkrēto Aivaru Lembergu, tad arī šeit viss nav tik vienkārši. Kas šajā kombinācijā ir vista un kas ola? Varbūt tautai tiesības vēlēt prezidentu nedod nevis Lemberga dēļ, bet gan ir otrādi - Lemberga bubulis tiek izmantots, lai saglabātu esošo stāvokli.
Bijušais Saeimas deputāts Gatis Eglītis, kas pats piedalījies prezidenta vēlēšanās 2019. gadā, LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” pateica skaidri: “Patiesībā prezidenta vēlēšanās reāli piedalās pieci līdz desmit cilvēki. Pārējie 90-95 deputāti nobalso tā, kā pasaka partijas vadība.”
Tie paši 5-10 cilvēki tāpat arī nosaka, vai arī turpmāk prezidentu ievēlēs/iecels viņi vai arī viņi no šīm privilēģijām atteiksies un atdos tās visai tautai. Neidealizēsim šos mūsu politiķus. Nav viņi nekādi svētie, kas tik par tautu, tik par mūsu mīļo, gudro tautu domā un rūpējas. Viņu attieksme pret šo savu tautu visbiežāk daudz neatšķiras no “Dormeo matrača” piesaucējiem. Tāpēc piebalsot šiem politiķiem nozīmē nostāties viņiem līdzās un demonstrēt savu aroganto, uzpūtīgo dabu. Ne tikai pret savu tautu. Pret visu.
Atsevišķi jārunā par jauno prezidenta ievēlēšanas kārtību, kura tika ieviesta, sākot ar 2019. gada vēlēšanām. Runa ir par atklāto prezidenta balsošanas kārtību. Šos vēlēšanu kārtības grozījumus virzīja it kā lielāka caurspīdīguma dēļ, taču objektīvi šie grozījumi notika Eglīša minēto 5-10 cilvēku interesēs.
Tagad “mazajam” ierindas deputātam (ārpus šiem 5-10 “lielajiem”) tikpat kā nav nekādu iespēju nobalsot pēc savas sirdsapziņas. Tā kā balsojums ir atklāts, tad viņam jābalso atbilstoši frakcijas disciplīnai. Tā kā liek šī 5-10 cilvēku vienošanās. Var teikt, ka šī frakcijas disciplīna nav saistoša un katram formāli ir brīvas tiesības balsot kā grib, bet kurš gan realitātē ir gatavs iet pret savas komandas kapteini?
Lai vai kā, Latvijas prezidents vai nu šodien, vai pēc pāris nedēļām tiks ievēlēts, un atliek tikai cerēt, ka viņš būs šī augstā vārda cienīgs.
