Vakar Saeimas ārkārtas sēdē tika skatīts lēmuma projekts “par neuzticības izteikšanu Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam”. Ar 42 balsīm “par” un 53 balsīm “pret” tas tika noraidīts. Pret balsoja visi klātesošie pašreizējās koalīcijas deputāti, par – opozīcijas deputāti. Kā jau bija sagaidāms. Nekā negaidīta.
Lai arī iepriekšējā rindkopā rakstīju - nekā negaidīta, šoreiz šim neuzticības balsojumam bija zināms fons, kurš šai izrādei piešķīra zināmu spriedzes momentu. Šī fona dēļ neviens īpaši nebūtu brīnījies, ja kaut kas tradicionālajā procedūrā “noietu greizi” un Kariņa valdība kristu. Tad ar atpakaļejošu datumu varētu teikt, ka viss jau patiesībā noticis pilnīgi likumsakarīgi.
Situāciju, kāda koalīcijā izveidojās pēc Valsts prezidenta vēlēšanām 31. maijā, vistrāpīgāk raksturoja Nacionālās apvienības (NA) vadītājs Raivis Dzintars 6. jūnija LTV pārraidē “Rīta panorāma”: “Izskatās, ka “Jaunā zienotība” un “zaļie zemnieki” ir pieķerti gultā un viss ir acīmredzami, bet viņi vienlaikus tādā pilnā nopietnībā apgalvo, ka nē, tas nav tā, kā izskatās. (..) Bet tad varbūt jāiet līdz galam un jāpasaka, ka šī politiskā laulība ir beigusies un ir citas prioritātes kaut kāda politiska izdevīguma vārdā. Bet skaidrība ir vajadzīga. Ministri faktiski ir neziņā, kāda būs rītdiena, parītdiena, tā ir sēdēšana uz koferiem. Neviens nezina, vai “Vienotība” būs sabiedrotais vai opozicionārs mums.”
Skaidrāk nepateiksi. Koalīcijas partneris (laulātais draugs) “pieķerts gultā” ar opozīciju (mīļāko). Vakar Saeimā notika uzticības balsojums (tiesas sēde par laulības šķiršanu). Pēc būtības viss skaidrs. Arī otrs apkrāptais - “Apvienotais saraksts” (AS) - atzinis, ka koalīcija de facto vairs nepastāv. Tomēr par spīti visam piekrāptie (konkrētajā gadījumā AS un NA) šajā nosacītajā tiesas sēdē oficiāli paziņo, ka “sānsoli” krāpējam (“Vienotībai”) piedevuši un ir gatavi kopā dzīvot tālāk.
Tiesa, par mīlestību neviens vairs nerunā. To pat necenšas tēlot. Vienīgi skaidrs un skarbs aprēķins. Lai arī nekādas, pat vismazākās savstarpējās uzticības partneru starpā vairs nav, turpinām vien tālāk darboties. Štrunts par valsti, štrunts par bērniem, ka tikai varam tālāk štelles bīdīt un ērti savos krēslos sēdēt.
Nepatīkamākais visā šajā koalīcijas “ziepju operā” ir tas, ka tajā darbojošās personas ne vien neaizdomājas - kā tas viss izskatās no malas, bet iet vēl tālāk. Tās skaidri demonstrē, ko domā par saviem vēlētājiem. Tās viņus uzskata par naiviem muļķīšiem, kuriem var iebarot jebkurus melus un pateikt, ka viss, ko darām, esot tikai valstiskās interesēs. Dzintara piesauktajā laulības analoģijā: gāju pa kreisi savu bērnu interesēs. Kāds attaisnojums var būt vēl kretīniskāks?
Kad Lolita Čigāne LTV raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” sāk pilnā nopietnībā klāstīt, ka Ulda Pīlēna ievēlēšanas gadījumā Latvijai rastos lielas problēmas ar saviem stratēģiskajiem partneriem viņa komunistiskās (?) pagātnes dēļ, tad burtiski gribas vemt. Tik pretīgi izklausās šī pat ne melošana, cik nekaunīga *iršana. Lai it kā novērstu ārzemēs nepieņemamā (?) Pīlēna ievēlēšanu, esot bijis jābloķējas ar ZZS un tās neformālo līderi Aivaru Lembergu. Vai pati Čigāne šiem saviem “skaidrojumiem” tic kaut par kripatu? Šis ir gadījums: viens no diviem - vai nu muļķe, vai neliete.
Pieļauju, ka ne tikai “Vienotības” elektorāts, bet arī citu partiju vēlētāji ar zināmu sapratni uzņemtu “Vienotības” atzīšanos, ka “gultā” ar ZZS jūtas labāk nekā ar AS un NA. Bet nē. Var teikt visu ko. Var locīties vienalga kā. Var ar kreiso kāju kasīt labo ausi. Var visu. Izņemot vienu. Teikt patiesību. Tas arī ir viss, kas cilvēkiem jāzina par tā dēvēto “Jauno vienotību”. Jauno vai veco, bet tās tikumi no izkārtnes maiņas nemainās.
Taču atgriezīsimies pie politiskās realitātes. “Vienotības” liekuļi un glumekļi ir Saeimas lielākā frakcija. Valsts galvenais politiskais spēks. Tā var patikt, var nepatikt, bet ar to jārēķinās, un, kā savā video uzrunā norādīja Lembergs, bez “Vienotības” valdību izveidot nav iespējams.
Pirms vakardienas balsojuma pastāvēja vārgas cerības, ka pati “Vienotība” varētu noorganizēt Kariņa valdības gāšanu, lai notīrītu laukumu un veidotu jaunu valdību no baltas lapas. Kariņam apsolītu eirokomisāra amatu nākamajā EK, un lieta darīta. Šīs cerības izrādījās veltas.
Var jau būt, kā savā uzrunā no Saeimas tribīnes teica uzticības balsojuma iniciators Ainārs Šlesers, NATO Viļņas samita laikā Latvijai jābūt pilnvērtīgai valdībai, tāpēc šoreiz Kariņam izdevās noturēties. Arī pašreizējais Valsts prezidents Egils Levits jau brīdinājis, ka nenominēs tādu premjeru, kurš būtu gatavs valdībā iesaistīt ZZS. Citiem vārdiem, Kariņa valdības krišana radītu nopietnu politisko krīzi. Tāpēc pagaidām tā uz laiku atlikta.
Tas nozīmē, ka uz mūsu rēķina esošā Kariņa valdība vēl kādu laiku aizņems vietu, muļļāsies, saņems algu un tērēs valsts resursus. Vakardienas lētās “ziepju operas” aktierus nedrīkstētu aizmirst nākamajās vēlēšanās.
