Māris Krautmanis / Viedokļi

Kamēr lielie gladiatori sākuši cīkstēties un skandalēties ap ASV «Kremļa ziņojumu», kur sankcijām pakļauto sarakstā amerikāņi grasās ietvert visu Kremļa administrāciju, valdību un 96 krievu miljardierus, Latvija arī ir izgājusi arēnā ar savu zobentiņu. Tuvākajā laikā Saeima pieņems «Magņicka likumu» jeb «Magņicka sarakstu», kurā būs Krievijas personas, kas iesaistītas britu investīciju fonda «Hermitage Capital» juriskonsulta Sergeja Magņicka kriminālvajāšanā, cilvēktiesību pārkāpumos un nāvē. Sarakstam pievienoti arī Krievijas spiegi, kas noindējuši uz Rietumiem pārbēgušo bijušo krievu spiegu Aleksandru Ļitviņenko, kā arī Čečenijas prezidents Ramzans Kadirovs un Čečenijas spēka struktūru pārstāvji, kas brutāli izturējušies pret gejiem.

Arī bez kādas parlamentārās izmeklēšanas komisijas sen redzams, ka jau trešo dekādi pastāv tādas «valsts sagrābšanas pazīmes», ka maz neliekas. Pastāv viens tāds politiski ekonomisks grupējums, kas vēl tālajā pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā uzmetās par Rietumu demokrātijas eksporta ekskluzīvo dīleri Latvijā un sevi iedomājas par progresīvo un eiropisko vērtību nesēju šejienes aborigēnu tumštautai šobaltdien. Var šos ļaudis dēvēt arī par sorosistiem vai sorosītiem tādā sakarā, ka viena no redzamākajām šīs kustības ideoloģēm un organizatorēm Sarmīte Ēlerte bija sagrābusi laikrakstu Diena un darbu apvienošanas kārtībā bija arī globālā dižblēža Džordža Sorosa fonda Latvijā vadītāja. Par Sorosa naudu tika uztaisītas arī pazīstamās nevalstiski pretvalstiskās organizācijas Delna un Providus.

Krievijas Valsts domes deputāts no liberāldemokātu partijas Pāvels Šperovs izteicis ideju ieviest personīgas sankcijas pret Rīgas mēru Nilu Ušakovu (Saskaņa). Priekšlikums izskanējis Krievijas Valsts domes komitejā, apspriežot jautājumu par pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā. Šīs komitejas atbildība ir par NVS valstu sadarbību, saikni ar tautiešiem un citiem jautājumiem. Komitejas sēdē kā viesis piedalījās ar partijas Latvijas Krievu savienība pārstāvis Miroslavs Mitrofanovs, kurš tad laikam būs saintriģējis Krievijas politiķus ar šausmu stāstiem, cik dikti Latvijā apspiež krievus un kā Rīgas mērs viņus neaizstāv.

Lielas ķibeles ģimenes ārstiem un pacientiem rada e-veselība jeb ieviestais jaunums – zāļu receptes un slimības lapas dakteriem nu vairs nav jāraksta uz papīra, bet virtuālajā interneta vidē. Sistēma palaikam mēdz «uzkārties», vienā brīdī bijis arī hakeru uzbrukums, kamdēļ sistēmas operators uz kādu laiku e-veselību atslēdzis. Tur amatpersonas komiski pinās skaidrojumos, kad tas īsti bijis, kas noticis vai kas izdarīts, lai aizsargātos.

Ekonomiskie noziegumi mēdz būt visādi – algu maksāšana aploksnēs, nodokļu nemaksāšana, krāpšana, kontrabanda, kukuļņemšana, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija. Taču ir starp šiem noziegumiem tāds, kas ir vēl daudz riebīgāks – tā ir naudas izkrāpšana no valsts, veicot fiktīvus darījumus un saņemot PVN atmaksu. Tā ir nauda, ko nozog no tās naudas, ko tu, es, mēs, visi nodokļu maksātāji, jau esam samaksājuši valstij.

Saeimas izmeklēšanas komisijā, kas pēta valsts nozagšanas pazīmes un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911, absurdu situāciju, melu, mītu, murgu un gānīšanās ir bijis pārpārēm.

Ik gadu, kad pienāk janvāris, atmiņā neviļus atnāk 1991. gadā pieredzētais barikāžu laiks – ugunskuri Vecrīgā, smagā tehnika no laukiem pie Ministru kabineta, apšaude pie Iekšlietu ministrijas. Domāju, ka līdzīgi ir ikvienam, kas tolaik bija aculiecinieks dramatiskajiem notikumiem un dažādu pretrunīgu sajūtu un domu mikslim, kas tolaik valdīja ļaužu galvās. Bija nez no kurienes radusies drosme, kas mijās ar baiļu brīžiem, brīvības alkas un milzu nelabums pret tumšo varu, kas vēl negribēja padoties. Uz barikādēm stāvēja vienota tauta, kas bija gatava pašuzupurēties augstu, svētu ideālu vārdā. Mēs gribējām brīvu, neatkarīgu valsti.

Saeimas izmeklēšanas komisija, kas pēta valsts nozagšanas pazīmes un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911, sāk beigt savu vētraino darbību un jau tuvākajā laikā gatavojas sarakstīt galaziņojumu.

Atlikušajos deviņos mēnešos līdz 13. Saeimas vēlēšanām katra partija stāstīs savu stāstu, ko tā visu labu darījusi un darīs un kāpēc elektorātam vajadzētu balsot tieši par šo, ne citu partiju.

Ja politika būtu tas pats, kas bērnu dzimšana, tuvākajās dienās vajadzētu notikt ieņemšanas aktam, lai 13. Saeimas vēlēšanās piedzimtu sārts, veselīgs brēkulis. Taču vai mūsu politiskajā spektrā ir manāma kāda kaisme, kādi karstas mīlas apskāvieni, lai 6. oktobrī Latvijas simtgades skaisto svinību gaismā Latvija saņemtu dāvanu – visu laiku vislabāko, gudrāko un godīgāko Saeimu, kas mūsu zemi vedīs tikai sauļup un kalnup?

Jauns gads ir sācies, bet tam līdzi no pērnā gada velkas daudzas vecas astes, ēnas un sērgas. Tostarp vēl kādu laiku turpināsies absolūti absurdā tā sauktā «oligarhu sarunu» tēma, kurai par godu izveidota Saeimas parlamentārā izmeklēšanas komisija.

2017. gada 3. jūnijā 119 Latvijas pašvaldībās notika republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanas, kurās bija jāievēlē 1614 pilsētu un novadu domju deputāti. Vēlētāju sarakstos bija reģistrēti 1 443 796 balsstiesīgi pilsoņi, no kuriem vēlēšanās piedalījās 727 467 jeb 50,39% balsstiesīgo.

Žurnālista Lato Lapsas portāls pietiek.com sācis publicēt Latvijas lielāko partiju sarakstus. Te rungai ir divi gali, jo tiem, kas interesējas par politiku, ir ziņkāre izlasīt, kas par cilvēkiem pulcējas zem partiju karogiem, ko viņi ziemā ēd un ko no šīm partijām var gaidīt nākotnē. Tajā pašā laikā partijas gluži dabiski negrib, lai to ierindas biedru vārdi būtu lasāmi visplašākajai publikai. Liela daļa šo cilvēku ir visparastākie darbarūķi, kas lielās politikas mucu nemaisa, bet grib būt sabiedriski aktīvi, mazliet piedalīties latvju zemes dailes, plauksmes un nākamības radībās.

Āgenskalna tirgus skaistā, vēsturiskā ēka ir kapitāli jāremontē, un to vairs nevar atlikt. Nesen tieši zem centrālās ieejas iebrukuši pagraba griesti. Arī jumta konstrukcijas esot visai sliktā stāvoklī. Rīgas dome ir izlēmusi 1. janvārī tirgu slēgt uz rekonstrukciju.

Ir bēdīgi, ka Āgenskalna tirgus ar 1. janvāri tiks slēgts uz rekonstrukciju. Kas to zina, kad tas atkal vērs durvis un kas tur būs redzams iekšā. Rūgti. Jo bija tā jau pierasts, ka tirgū var nopirkt dažu pārtikas preci par zemāku cenu un labākā kvalitātē nekā tuvīnajos lielveikalos. Āgenskalna pārdevējas pastāvīgajiem pircējiem ir kā senas paziņas, kā ģimenes draudzenes, ar kurām varēja aprunāties par gadalaiku un ēdienu receptēm.

Savulaik, manipulējot ar grozījumiem normatīvajos aktos, kādreizējais ekonomikas ministrs Artis Kampars panāca, ka firmai TCK obligātā iepirkuma ietvaros tika piešķirta iepērkamās elektroenerģijas kvotu lauvas tiesa 165 000 MWh apjomā. Citi vēja enerģētikas komersanti, pamodušies pēc Jaungada svinēšanas 2009. gadā, ar smagu galvu un lielu izbrīnu uzzināja, ka 2008. gada pēdējās darbdienas pēdējās stundās TKC iesniegusi pieteikumu konkursā, kamēr viņi nebija ne zinājuši, ne jautuši, ka iepirkumā mainījušies spēles noteikumi un viņi paliks pie ratiem.

Rīgas mērs Nils Ušakovs ceturtdien ticies ar premjeru Māri Kučinski un izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski, lai pārrunātu izglītības problēmas. Jau pats fakts, ka amatpersonas sarunājas, ir slavējami – pēdējā laikā galvaspilsētas un valdības saziņā ir bijis maz saprašanās meklējumu. Tagad ir redzams kaut kas līdzīgs dialogam vai vismaz uz to pusi.

Saeimā joprojām turpina darboties dīvainā parlamentārās izmeklēšanas komisija, kas pēta valsts nozagšanas pazīmes un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti sen izbeigtajā kriminālprocesā Nr. 1680000911 jeb tā saucamajā oligarhu lietā, kā to labpatīk dēvēt vienai daļai politikas censoņu. 27. novembra komisijas sēdē jau pašā sākumā atkal ar nekorektiem izlēcieniem izcēlās komisijas loceklis, deputāts Andrejs Judins, kurš piepaceltā balsī un kašķīgā tonī aicināja komisijas vadītāju Ingunu Sudrabu neļaut uzaicinātajiem izteikties, bet uzreiz sākt viņu iztaujāšanu. Sudraba palika pie uzskata, ka cilvēkiem tomēr jādod iespēja paust viedokli. «Par ko?» nepatīkami uzbrūkoši vaicāja Judins. Kad Sudraba sacīja, ka vārds uzaicinātajiem tomēr jādod, atkal piepaceltā balsī vaicāja: «Par ko?»

Sadzēries pusaudzis, skolasbiedru uzmundrinājumu un gaviļu pavadīts, nogāž zemē pašvaldības policistu un iesper tā, ka policists paliek guļam, zaudējis samaņu. Tas tiek nofilmēts un publicēts sociālajos tīklos. Sabiedrība ir šokēta un sašutusi. Netrūkst arī visgudru pārspriedumu, kāpēc policijā strādā cilvēks gados, kam nepietiek spēka, lai gūtu virsroku pār «bērneli», ir arī jūsmīgi anonīmie vienaudži, kas teic, ka arī viņi labprāt tāpat «uzšautu mentam». Visādi viedokļi ir internetā lasāmi.

Nakts. Autobuss. Ceļotāji snauž. Garais mājupceļš no Eiropas tuvojas beigām. Un tad autobuss sāk kratīties pa grambām, plaisām un bedrēm. «Dzimtene! Beidzot drīz būsim mājās,» pasažieri mostas, izberzē acis un sāk caur tumsu censties saskatīt mīļās Latvijas ciematu aprises. Lietuvā šoseja bija gluda kā biljarda galds, bet tūlīt aiz robežas Latvijā pat velns ar džipu var kaklu nolauzt.

Būt «nevis starp tām valstīm, kuras nogaida un skatās, kas notiks tālāk, bet gan starp tām, kas ir proeiropeiskās integrācijas virzītājas», – šādu gribu pauda Valsts prezidents Raimonds Vējonis 18. novembra svētku uzrunā. Zemteksts ir skaidrs – prezidents vēstīja, ka pašreizējā loma būt par nabadzīgāko Eiropas ziemeļaustrumu nomali nav pieņemama. Vējonis sprauž augstu mērķi, kas diezin vai sasniedzams tuvākajā laikā. Bet ko mēs par nākotni zinām, ko varam plānot, ko prognozēt?

Parlamentārā izmeklēšanas komisija, kas pēta «valsts nozagšanas» pazīmes un slikto izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911, varēja būt arī vispār nedibināta, jo jēgas no tās ir maz. Tā nav radīta, lai noskaidrotu patiesību, bet kā 13. Saeimas priekšvēlēšanu šovs un politiskas propagandas tribīne Andrejam Judinam (frakcija Vienotība, partija Kustība Par!).