Brīvība un makaroni
Pirms 30 gadiem divi miljoni Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju 700 kilometru garumā izveidoja Baltijas ceļu, sadodoties rokās un nosodot 1939. gadā noslēgto Molotova – Ribentropa paktu. Atmodas laikā notika daudz piketu, mītiņu, gājienu un manifestāciju, tomēr Baltijas ceļš bija īpaši unikāla un oriģināla akcija – ar tagadējo prātu grūti saprast, kā bez mobilajiem telefoniem un interneta tik milzīgs cilvēku skaits varēja pašorganizēties un realizēt šādu «zibakciju».
Baltijas tautas ar to demonstrēja savu vienotību un ciešu apņēmību kļūt brīvas - atjaunot savas nacionālās valstis, tirgus ekonomiku un demokrātisku iekārtu. Šī akcija tika pamanīta citās zemēs, un kas līdzīgs pēc baltiešu parauga tiek atkārtots arī mūsdienās - ar sadošanos rokās savus protestus pauž katalāņi un singapūrieši. Daudzi Baltijas ceļa dalībnieki atminas, ka akcijas laikā izjutuši, kā pa cilvēku ķēdi izskrien milzīgs pozitīvas enerģijas vilnis. Tie, kas piedalījās akcijā, šobaltdien spilgti, visās krāsās un detaļās atceras vietu, kur stāvējuši, ko tobrīd domājuši. Jāteic, bijām tolaik ļoti naivi un nezinoši, sapnī par brīvību bija nepamatotas ilūzijas, ka pietiks tikt ārā no PSRS, kā uzreiz ātri un viegli būs plaukstoša ekonomika un turība un dzīvosim kā Vakareiropā. Jau pēc diviem gadiem Latvija kļuva neatkarīga un izrādījās, ka labumi no gaisa nekrīt, ka brīvība prasa lielu darbu, atbildību, risku, izglītošanos. Izrādījās, ka pastāv konkurence un ne katram ir spējas būt uzņēmējam, vadītājam, privatizētājam un darba devējam. Izrādījās, ka pastāv inflācija un deflācija, izaugsme un recesija, peļņa un bankroti.
Ir pagājuši 30 gadi, un joprojām Latvijas dzīves līmenis ir stipri zem Eiropas Savienības vidējā - pašlaik tas ir aptuveni 64%. Esam starp nabadzīgākajām Eiropas valstīm. Nabadzības riskam ir pakļauta gandrīz ceturtā daļa iedzīvotāju. Bet nu arī nebeidzamiem vaidiem nav pamata - starp 7,73 miljardiem pasaules iedzīvotāju esam tajā miljardā, kas dzīvo vislabāk. Mūsu dzīves līmenis lēni, bet uzlabojas. Paskat, pilni lielveikali ar pircējiem, ielās braukā spožas automašīnas, kā sēnes dīgst greznas privātmājas! Neba nu viss un visiem ir slikti.
Laikam jau visas problēmas ir galvā. Kāda ir ļaužu kolektīvā un katra individuālā domāšana, tāda ir arī materiālā un kulturālā dzīve. Kurš ir izvēlējies nestrādāt un grimt atkarībās vai arī kam ir principi, misijas apziņa strādāt darbu, par ko maz maksā, tam maks ir patukšs. Kas mācās, mainās līdzi laikam un domā pragmatiski, tam pirktspēja ir labāka.
Politikā joprojām nav ieviesies normāls svārsta princips, kur sacensībai būtu jānotiek starp kreisu un labēju virzienu. Ir sajukums, kurā par konservatīvajiem sevi sauc neokomunisti, sociāldemokrātiskā virziena aizsācēji ir pašiznīcinājušies, «liberāļi» ražo aizliedzošus, regulējoša presinga likumus - politiķi paši īsti nezina, kas viņi patiesībā ir, un elektorāts balso teju vai diametrāli pretēji savām interesēm. Pārāk liels īpatsvars spektrā ir etniskajam dalījumam, kas traucē attīstībai. Politiskajā tirgū joprojām ejoša ir prece ar notecējušu termiņu - mīti par vainīgajiem «oligarhiem», «komunisma rēgiem», krieviem utt.
Kas nu tik tiešām ir objektīvi un uz ko norāda arī bezkaislīgi citzemju eksperti, ir tas, ka tautsaimniecībā ir pārāk maza produktivitāte. To grūti saprast, kāpēc tā, jo mums pašiem šķiet, ka esam strādīgi. Taču sviedraini strādāt un būt produktīvam nav gluži viens un tas pats.
Ir teiciens, ko visbiežāk pieraksta Albertam Einšteinam, ka, atkal un atkal atkārtojot vienu un to pašu darbību, nevar cerēt uz citiem, jauniem, labākiem rezultātiem. Taču latvieši to vien dara, kā kāpj uz grābekļa, svēti noticot jauniem pseidomesijām, kas, lamādami pie varas esošos politiķus, tiek pie varas un drīz krīt, jo sasolījuši neizpildāmas lietas. Bet nu gan jau iemācīsimies arī demokrātiju. Mozus savu tautu 40 gadus vadāja pa tuksnesi, līdz beidzot devās uz dieva Jahves Apsolīto zemi. Ja 40 gadi ir laiks, kas jāpavada maldos, tad līdz gaismai ir palikuši vien desmit gadi…
Objektīva un milzīga problēma ir demogrāfijā, un eksperti no Starptautiskā Valūtas fonda brīdina, ka līdz 2050. gadam Latvija var zaudēt vēl trešdaļu darbaspēka. Tā gan ir problēma arī citās Eiropas zemēs, taču Latvijā tendence ir satraucošāka - esam otrie lielākie izmirēji un izbraucēji aiz Bulgārijas. Esam kūtri uz bērnu radīšanu. Tam arī cēlonis meklējams galvā - varbūt vajag mazāk kapusvētku un ar melnu lentīti pie karoga atzīmējamu pagātnes pārestību atceres dienu? Varbūt vajag vairāk karnevālu, auglības, mīlestības un mīlēšanās svētku? Varbūt vajag nevis gaudu dziesmas un dejas pie sentimentālām umpapā meldijām, bet ritmu, kaisli un pavedinošu dibena kustināšanu?
Ir ļaudis, kas atminas 1989. gada eiforisko ieelpu un teic, ka tagad jūtas vīlušies. Taču kas tur tāds, par ko tik ļoti vilties, kas ko nožēlot? To, ka cietumā šodien pusdienās dotu makaronus?