Neļaus augstskolai normāli elpot
Tālajā 1985. gadā Rīgas Daugavas futbola komanda bija izcīnījusi pirmo vietu PSRS čempionāta pirmajā līgā jeb «mazās zelta medaļas», par ko tai pienācās pāreja uz augstāko līgu, taču šāds pavērsiens nesakrita ar padomju sporta ierēdņu interesēm, tāpēc tika sarīkotas speciālas pārspēles Maskavā uz rīdziniekiem neērta mākslīgā seguma, kur viņi zaudēja. Arī nākamajā gadā Daugavas galva tika pabāzta zem ledus ar tendenciozu tiesāšanu, lai augstākajā līgā varētu spēlēt armijas klubs ACSK.
Līdzīgs kaislību sižets risinās arī pašlaik, tikai Daugavas lomā ir Latvijas Universitāte (LU), bet padomju sporta un armijas bonzas spēlē Jaunā konservatīvā partija (JKP) un izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP).
Pēc aizraujošām priekšvēlēšanu debatēm starp diviem kandidātiem uz rektora amatu notika LU satversmes sapulces sēde, kurā LU senāta vadības organizētās vēlēšanās uz nākamajiem četriem gadiem par rektoru tika ievēlēts iepriekšējais rektors Indriķis Muižnieks. Viņš ieguva vairāk LU satversmes sapulces dalībnieku atbalstošo balsu nekā otrs kandidāts Gundars Bērziņš. Muižnieks tika apsveikts un paziņots par uzvarētāju, un saskaņā ar LU iekšējo kārtību un priekšrakstiem viņš bija uzvarētājs, taču nelāgi bija tas, ka par viņu, lai gan viņš ieguva vairāk atbalstītāju nekā konkurents, bija nobalsojuši par pāris sapulces dalībniekiem mazāk nekā pret. Tika sasaukta vēl viena - ārkārtas Satversmes sapulce, kurā Muižnieks par rektoru tika ievēlēts vēlreiz - šoreiz jau ar par balsojušo vairākumu. Pasniedzēji un studenti nomierinājās, domstarpības noplaka, cilvēki atsāka rāmi strādāt, taču ir politiskas, ārējas aprindas, kurām negribas ļaut augstskolai normāli elpot!
Ministre Šuplinska 11. jūlijā TV3 reportierim sniedza komentāru, ka LU rektora vēlēšanās bijuši pārkāpumi, un analizēja veidus, kādos tieši Muižnieks netiks apstiprināts amatā. Jo rektoru amatā apstiprina valdība, bet valdība var arī neapstiprināt rektoru amatā, ja viņš ir ievēlēts, pārkāpjot Augstskolu likuma un augstskolas satversmes noteikumus. Vienīgā institūcija, kura varētu secināt, ka LU rektora ievēlēšana notikusi neatbilstoši Augstskolu likuma prasībām, ir Izglītības kvalitātes dienests, kurš līdz 11. jūlija vakaram šādu atzinumu nebija sagatavojis. Šuplinska savā degsmē neizmantot iespēju paklusēt, bet skriet zirga vietā pa priekšu ratiem paziņoja, ka viss bijis nelikumīgi un nepareizi, lai gan atbildīgais dienests vēl nebija LU rektora ievēlēšanu izvērtējis. Tā kā izglītības nozari kontrolē JKP, jādomā, ka atbildīgajam dienestam nāksies pildīt politisko pasūtījumu no augšas un sacerēt kaut kādu pamatojumu tam, kāpēc LU rektors ievēlēts nepareizi. Viss stadions ir redzējis, ka komanda M spēlē pret B komandu ir iesitusi divus vārtus, futbolisti ir devušies uz ģērbtuvēm, skatītāji jau brauc mājās, bet laukumā iznāk tiesnesis ar svilpi un paziņo, ka ar diviem vārtiem ir par maz - bumba bijusi kantaina, uz laukuma ganījušies baloži, tāpēc rezultāts anulējams un Muižniekam jāvinnē vēl un vēl. Cik reižu būs jāvinnē Muižniekam, lai viņš beidzot kļūtu par pilntiesīgu rektoru? Izskatās, ka ņemšanās ar rektora ievēlēšanu var atsākties, nodzisušais ugunskurs būs atkal iekurināts, sazin cik vēl ilgi augstskola būs iekarināta nesaprotamā, nestabilā situācijā.
Šķiet, šāda jaukšanās augstskolas dzīvē, neslēpti brutāls politisks spiediens nav tāpēc, ka tur partijai būtu kas personiski pret Muižnieku un Bērziņš būtu favorīts. Jādomā, ka JKP mērķi ir tālejošāki. JKP kā plēsoņa saoda LU vājuma brīdi - domstarpības, konkurenci, nepārliecinošo viena kandidāta pārākumu pār otru - un izmanto šo situāciju, lai uzkundzētos LU, kam sekos arī citu augstskolu pakļaušana. Jo LU ir valsts dibināta atvasināta publiska persona, tomēr tā bauda diezgan lielu autonomiju - pati daudz ko izlemj. JKP kā totalitāri populistiska partija nespēj paciest nekādu autonomiju tās kontrolētajās nozarēs, nevienu neatkarīgu vai kur nu vēl kādas citas partijas cilvēku. JKP saprot vien varas vertikāli no augšas uz leju gan partijā, gan satiksmē, gan tieslietās un izglītībā. Jādomā, ka sniegšanās pēc augstskolu kakliem notiks, mainot normatīvos aktus, caur kādiem grozījumiem Augstskolu likumā uzspiežot augstskolām «padomju varu». Runa ir par tādām padomēm, kādas ir valsts uzņēmumos. Tās uzrauga uzņēmumu izpildinstitūcijas, bet pēc būtības ir partiju barotnes. Taču kāda vajadzība augstskolām pēc šādām padomēm? Nu apmēram tikpat liela kā zaķim piektā kāja.
Pat ja ministres un JKP mērķi būtu viscēlākie un nebūtu saistīti ar vēlmi piekļūt augstskolu mantai un naudai, forma un metodes ir nelabas. Partijai un ministrei nerūp LU prestižs Latvijā un ārzemēs, Šuplinska, runājot par Alma mater, izsakās kā par «nesimpātisku», «nesakārtotu», «bēdīgu», «nedemokrātisku» un vēl visādi citādi baisu vietu, kas nu nekādi nestimulē iet uz LU strādāt, studēt vai sadarboties ar to. Bet nav jau pirmā reize - līdzīgā veidā satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP) jau ir kaitējis Latvijas dzelzceļam, tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) - visai Latvijas tiesu sistēmai.