Vējonis atvadās godam

 
©F64 Photo Agency

Vakar ar atvadu runu Saeimas tribīnē kāpa Valsts prezidents Raimonds Vējonis, un viņa vietā stāsies Egils Levits.

Saskaņā ar mūsu valsts Satversmi, kas lielā mērā rakstīta pēc Veimāras Republikas konstitūcijas parauga, Valsts prezidentam ir diezgan maza teikšana iekšpolitikā un viņu neievēlē tauta, līdz ar to viņš par prezidentu kļuva kā Zaļo un zemnieku savienības izvirzīts kandidāts, par kuru nobalsoja parlamenta vairākums, taču nevar pārmest, ka viņš būtu bijis šīs partijas interešu lobētājs. Vējonis ir strādājis objektīvi, mierīgi, izsvērti.

Tagad liela daļa sabiedrības ir piemirsusi, bet pirmajos divos gados Vējonis bija ļoti populārs - vienubrīd viņa reitings bija tik augsts un pozitīvs, ka apsteidza visus politiķus. Vējonis un viņa padomnieku komanda uzmanīgi sekoja līdzi Saeimas darbam un savu pilnvaru robežās sita pa pirkstiem parlamentam, nododot otrreizējai caurlūkošanai blāķiem brāķa likumu. Te pieminēšanas vērti ir Kredītiestāžu, Alkoholisko dzērienu aprites, Mikrouzņēmumu nodokļa, Valsts pārvaldes iekārtas un citi likumi, kuros bija saskatāma pārmērīga un nepamatota parlamenta pretimnākšana lobijiem vai vienkārši nepārdomāta likumu rakstīšana, neizrēķinot, kādas negatīvas sekas tiem var būt.

Taču tad atgadījās nelaime - prezidentu pievīla veselība. Sirdskaite lika prezidentam pārciest smagu operāciju un uz laiku izsvieda viņu no sedliem. Nejūtoties fiziski labi, zuda arī agrākās darba spējas, prezidenta spars zuda. Pēc tam prezidents atkopās, taču nekad vairs nebija agrākais aktīvais «cerbers», kas stājas pretī šķību likumprojektu pieņemšanai.

Prezidenta darba pienākumos ir arī daudz rutīnas - caurām dienām jātiekas ar ārvalstu diplomātiem, jāakreditē visādu zemju vēstnieki, jābraukā pa pasauli vizītēs, rokojoties ar citu zemju līderiem, jāizskata apžēlošanas lūgumi, jāapmeklē visādas izstāžu atklāšanas, forumi un tādā garā. Turklāt visur jāpasaka vismaz kaut kāda uzruna vai garāka runa. Četros gados kaut kur izčibēja un apbružājās sākotnējā Vējoņa dzīvi radošā pieeja runu teikšanā - uz beigām viņš aizvien retāk improvizēja, lasīja no lapiņas tekstus, radot iespaidu, ka tos pats nav sacerējis. Tas nav ne aizraujoši, ne iedvesmojoši. Arī vakar Vējonis ilgi runāja, ļoti pareizi un apaļām frāzēm, taču kas palika atmiņā no viņa sacītā? Gandrīz nekas. Nu, Latvija sagaidīja un nosvinēja simtgadi, ir labi panākumi drošībā un kur tur vēl; ir izaicinājumi nākamībā, un slikta ir nevienlīdzība, ar kuru jācīnās... Tas taisnība, bet «sausā atlikuma» pamaz. Bet, no otras puses, šāda gluda runa nedod ieganstu ņirgāties par prezidentu, kā tas būtu, ja viņš sacītu ko nepieradinātu.

Vējoņa četru gadu valdīšana ir iekritusi Eiropai un pasaulei diezgan nelāgā laikā, kad sabiedrība šķeļas, dalās, kļūst aizvien neiecietīgāka un kad panākumus gūst agresīvi, populistiski politiskie spēki. Latvija nav bijusi izņēmums, un 13. Saeimu veido savā starpā naidīgu politisku spēku koalīcija, kas vienlaikus ir zvērīga pret visiem pārējiem spēkiem, kas varētu tās varu apdraudēt. Pašreizējā valdības koalīcijā liels īpatsvars ir totalitāriem populistiem, kas gājienā uz varu manipulēja ar sadzīvē neapmierinātu elektorātu, izmantoja mītus, nepamatotus sapņus, fobijas un nekautrējās lietot zemus paņēmienus - apsaukāšanos, nepierādītus apvainojumus citam pret citu. Tikuši pie varas, tie acumirklī ir aizmirsuši savus solījumus un alkatīgi snaikstās pēc savtīgiem labumiem. Tur Vējonis ir bijis fatāli bezspēcīgs - nav viņam bijis tādas autoritātes, lai šo sašķeltību mazinātu un ļaužu ilūzijas atvēsinātu. Tie mēģinājumi, kurus viņš ir centies veikt, ir palikuši nesaprasti. Piemēram, viņa doma pārtraukt nepilsoņu «ražošanu», automātiski piešķirot pilsonību jaundzimušiem bērniem, nav patikusi ne «kreisam», ne «labam». Vieni to uztvēra kā uzbāšanos ar pilsonību un «hemoroīdu», ka viņiem būs jāiet skaidroties uz valsts iestādi, lai anulētu negribētu savu bērnu automātisku kļūšanu par pilsoņiem, bet pretējā, latviešu hipernacionālajā flangā Vējoņa iniciatīvu tulkoja kā pārmērīgu iztapšanu Latvijai nelojāliem subjektiem. Līdzīgi pārprastas ir vēl citas Vējoņa idejas un aicinājumi.

Vējonis nav bijis orators un poliglots kā Vaira Vīķe-Freiberga. Ir bijušas visai neizdevušās viņa runas angļu valodā no augstām tribīnēm. Arī latviski viņš runā kā cilvēks no Madonas, kas vieniem šķiet provinciāli kaitinoši, bet citus sajūsmina, jo rāda, cik mums nelielā valstī ir skaistas, krāsainas daudzveidības. Te nu redzēs, vai viņa pēcnācējam Levitam sekmēsies labāk, jo nav šaubu, ka viņš izcili runā vāciski, taču angļu mēle viņam nebūt nav briljanta. Bet nu varbūt pēdējā laikā viņš ir labāk samācījies? Vispār jau Valsts prezidentam nemaz neklājas pārmēru vervelēt svešvalodās, jo latviešu valoda ir līdztiesīga Eiropas Savienības valoda.

Vējonis ir darījis visu, ko varējis, pēc labākās sirdsapziņas - cik nu ir bijis viņa spēkos, un godam. Viņš nav bijis spožs, bet arī kaunu nav darījis.

 

Abonē