Kleinie sveicieni jaunajā mācību gadā

 
©F64 Photo Agency

Rīgas dome šovasar veikusi remontdarbus 50 skolās un 44 pirmsskolas iestādēs, kas ir brīnišķīgi. Par spīti politiskajām jukām, pašvaldībā saimnieciskie darbi nav apstājušies.

Tiesa gan, vienā no skolām, kas atrodas netālu no manām mājām, piektdien vēroju diezgan pat komisku ainu, kā prāvs bars celtnieku gandrīz skriešus steidz likt plāksnītes uz celiņa, pa kuru pirmajā skolas dienā bērniem jānāk uz skolu. Turpat visādi buldozeri, grabēdami un nelāgi skaļi pīkstinādami signālus, līdz vēlai naktij stūma nost grants kaudzes. Arī brīvdienās pagalmā bija ņemšanās. Skolas pagalms joprojām ir būvlaukums, tomēr, gods, kam gods, vismaz tas celiņš, pa kuru skolēni tagad iet uz skolas parādes durvīm, no būvgružiem un celtniecības materiāliem ir atbrīvots. Kāpēc šos darbus nevarēja veikt kaut kad augusta sākumā? Kāda šādiem komjaunatnes triecientempa darbiem var būt kvalitāte? Laikam nekāda izcilā, un varbūt tuvākajā laikā būs kaut kas jāpārtaisa. Bet nu remontētās skolas vismaz ir kaut kāda dāvana rīdziniekiem - pēc sasteigtas krāsas smaržojoša, bet dāvana.

Tikmēr izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) arī ir parūpējusies par savu artavu jaunā mācību gada sagaidīšanā un sevis kūrētās nozares darbinieku apsveikšanā. Viena no viņas dāvanām ir prātojums, ka vajag pirmo četru klašu skolēnu brīvpusdienu finansējumu uzvelt pašvaldību pleciem. To naudiņu, ko bērni apēd, pārvirzīšot uz skolotāju algām. Viss būtu jauki un pareizi - nav īsti atbilstīgi ministrijas funkcijām barot bērnus, taču pašvaldībām tas maksās papildus 20 miljonus eiro. Valdība varētu ieklausīties pašvaldību vaidos, ka vajag taisnīgāk pārdalīt no iedzīvotāju ienākuma nodokļa gūstamos ienākumus par labu pašvaldībām, taču valdībai nav tādu ausu, ar kurām šo pašvaldību vēlmi sadzirdēt. Būs vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces (Attīstībai/Par!) reforma. Neviens nezina, vai pēc šīs reformas vēl pastāvēs dzīvība - kādi kuras pašvaldības rīcībā būs līdzekļi? Atliek vien cerēt un lūgt Dievu, ka pašvaldību un izglītības reformu rezultāts nebūs bērnu atstāšana bez siltām pusdienām.

Vēl ministre Šuplinska ir apsveikusi Latvijas Universitāti (LU), panākot, lai divreiz ievēlētais LU rektors Indriķis Muižnieks netiktu valdībā apstiprināts par rektoru. Tā ir liela JKP blefa un agresijas likmju uzvara pār premjeru Krišjāni Kariņu (Jaunā Vienotība) un pārējām koalīciju veidojošajām partijām, kuras pārbijās no JKP draudiem sagraut valdību pēc tam, kad tās pretēji JKP gribai par Drošības dienesta priekšnieku atkārtoti iecēla Normundu Mežvietu. Jo Mežviets saskaņā ar JKP mitoloģiju un iegribām bija nomaināms. Tad nu tagad partija ir gandarīta, savu kaprīzi ir apmierinājusi un dabūjusi zaļo gaismu LU čakarēšanai. Savdabīgā veidā Mežviets ir iemainīts pret Muižnieku. Diezin vai Kariņš un koalīcijas partijas neredz, ka JKP darbības ir absurdas un nevēlamas - tās grauj Alma Mater prestižu tuvās un tālās acīs. Ar brutālo bāšanos augstskolas iekšējās lietās ministre Šuplinska pazemo un devalvē augstskolu autonomiju. LU Satversmes sapulce būtībā ir pasludināta par tukšu vietu - tās balsojumi neko nenozīmē, jo pēdējais vārds voluntāri hruščoviskā veidā pieder partijai.

Protams, augstskolu pārvaldība nav ideāla un ir uzlabojama - par to jau nebūtu jāstrīdas. Ir Pasaules bankas pētījums par augstākās izglītības iekšējo finansēšanu un pārvaldību Latvijā, kurā aplūkotas starptautiskās tendences un laba prakse augstākās izglītības iekšējā finansēšanā un pārvaldībā. No pētījuma var izlobīt, kas jādara. Taču tur nevienā vietā nav sacīts, ka politiķiem vajadzētu uzmesties par kaklakungiem augstskolām. Tieši otrādi - dokumentā augstskolu autonomija ir vērtība, kuru nav mēģināts apšaubīt.

Var pārmest augstskolām, ka to vadības dažkārt darbojas iesīkstējuši stagnātiski, laižot garām iespējas piesaistīt spožus prātus. Viens man pazīstams zinātnieks, kurš lielu savas karjeras laiku pavadījis vienā no Skandināvijas valstīm, stāstīja, ar kādām milzu grūtībām saskāries, vēloties realizēt zinātnes un izglītības projektu vienā no Latvijas augstskolām. Augstskolas augstākās vadības līmenī viņa ideja uzreiz atbalstīta kā laba un derīga, taču pēc tam mēnešiem ilgi, pat vairāk nekā pusgadu, bijis kaut kas nesaprotami jāgaida. Bijis jāstaigā pa visādiem augstskolas un ministrijas priekšnieku kabinetiem, katrā vietā lūdzot akceptu, kopā savācot teju vai 20 zīmogu un parakstu. Lai uzsāktu tieši tādu pašu projektu Zviedrijā vai Dānijā, viņam būtu nepieciešamas divas vai trīs dienas. Nu, varbūt nedēļa.

Bet var jau saprast arī augstskolas - tām ir bailes, ka var rasties nepatikšanas, ja netiks ievēroti visi normatīvo aktu blāķi un brāķi. Vaina par smago birokrātiju jādala starp augstskolām, izpildvaru un likumdevēju, kas ražo nejēdzīgus apgrūtinājumus.

Bet nu būs jau labi. Latviešu jaunā paaudze ir gudra. Latvieši ir tiekušies pēc zinībām, pārdzīvojuši cara laikus, revolūciju, karus un okupācijas. Gan jau pārdzīvos arī tādu nelaimi kā Šuplinska un JKP.

 

Abonē