Elita Veidemane / Viedokļi

Nesen runāju ar kādas lauku skolas direktori. Dzīves aina bija nojaušama ļoti skaidri: mazais pagastiņš pievienots novadam, nevienam īsti nav daļas gar nelielā nogrieznīša ikdienu, kur nu vēl par naudas lietām.

Ja piever acis uz priekšvēlēšanu kampaņas vēl attālajiem, bet nu jau saskatāmajiem rītausmas blāzmojumiem, var atbalstīt ierosmi, kas tika izteikta pagājušajā sestdienā TB/LNNK domes sēdē: sākt parakstu vākšanu referendumam par izglītības ieviešanu valsts un pašvaldību finansētajās skolās tikai valsts valodā.

"Es atnācu tāpēc, ka mani vecāki katru gadu nāca uz barikāžu atceres pasākumu. Viņiem tas bija svarīgi. Tagad ne mammas, ne tēta vairs nav, un es uzskatu, ka man jāturpina šie ugunskuri," teic kāda sieviete, šķiet, ap gadiem četrdesmit.

Igaunijas Republikas prezidents Tomass Hendriks Ilvess ir ļāvis saprast, ka būtu gatavs doties uz Maskavu šā gada 9. maijā, kad tur notiks t.s. uzvaras dienas svinības.

Teju desmit gadu esam dzīvojuši neziņā – ir mums ģenerālprokurors vai nav? Tik kluss un patīkams bijis Jānis Maizītis kā meiteņu ģimnāzijas garderobists: ne viņu redzēt, ne dzirdēt. Tik maigs viņa vaigs kā rožmaizīte, tik ieturēts un nepolitizēts kā baznīcas kora dziesmu grāmata.

"Neguļu jau otro nakti. Fašisti klauvē pie manām durvīm," iesāk angļu valodas paniedzēja Ludmila Sočņeva. "Par laimi – pagaidām tas ir pārnestā nozīmē," viņa gan paskaidro. 5. janvārī viņa ieskatījās interneta portālā Vesķi segodņa (VS), kaut arī parasti viņa to nedara, jo "tā nav mana mentalitāte".

Aplūkojot neastroloģiskās prognozes, kuras Neatkarīgā saviem lasītājiem piedāvāja tieši pirms gada, nākas secināt, ka faktiski visas ir piepildījušās: daudzi, kuros joprojām kūsā uzņēmības gars, spiedīgu apstākļu dzīti, pārcēlās dzīvot uz laukiem (vai provinci), lai tur saimniekotu, palielinājās savrupība un atsvešinātība latviešu vidū, tomēr krīzes skartajā sabiedrībā saglabājās latviskā labestība – mēs esam spējīgi palīdzēt trūkumā nonākušajiem arī tad, ja pašiem neklājas diez cik spoži.

No Skrundas puses saņēmu savas draudzenes Intas vēstuli.

Ir bijuši daži LTV 100. panta raidījumi, kas izsaukuši diezgan lielu viļņošanos gan skatītāju, gan ekspertu pulkā, un tāds bija arī laidiens ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un trim žurnālistiem – Kārli Streipu, Arni Krauzi un Paulu Raudsepu. Jautājumi, ko Neatkarīgās redakcija saņēma pēc raidījuma, bija dažādi, piemēram, "kā jūs domājat – vai žurnālistu atlasi veica pati eksprezidente?", "interesanti, vai jautājumi tika saskaņoti jau iepriekš?", "kāpēc Freibergas kundze atbild tik juceklīgi vai vispār neatbild?"

Kārtējo reizi aizraujas elpa no deputātu un ierēdņu bezkaunības. Šķiet, viņi nekad un nemūžam nav varējuši izvīkstīties ārā no Rīgas siltajiem spilveniem, lai aizbrauktu paskatīties, kā dzīvo cilvēki laukos un mazpilsētās.

Nešaubīgi var apgalvot, ka LNT dziedošo ģimeņu šovs vairāk nekā divu mēnešu garumā bija paņēmis lielu daļu TV skatītāju. Virtuālajā telpā notika nemitīgas diskusijas par to, vai, piemēram, Dukuri dzied labāk par Eriņiem un vai Igauņu ģimene ir atraktīvāka par māsām Legzdiņām.

Jūrmalas dome kaut kādā veidā kopē Saeimu un valdību – daļa lēmēju un darītāju demonstrē vērā ņemamu atpalicību un spītīgu vienkāršās tautas (lasi – vēlētāju) neievērošanu.

"Tad jau labāk pakārties, nevis būt par deputātu," kāds piketētājs nospļaujas uz celiņa pusi, kas izbrīvēts tautas kalpiem, lai tie no komisiju mājas varētu aiziet tos dažus soļus līdz Saeimas namam.

"Visa tauta ir iedzīta stūrī, arī studenti," saka Edvards Ratnieks, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes students, viņš piedalās arī studentu pašpārvaldē un vada Latvijas Universitātes Studentu padomi.

Kad laupīšanas maksimumstundā beidzot izzog pēdējo aci no pieres, vairs nav ar ko skatīties. Priekšpēdējo, kā smejies, izcēla jau tad, kad jēdziens zagšana bija pieklājīgi aizstāts ar eifēmismu valsts pārvalde. Un ko tad mēs, neredzīši, tagad iesāksim, varbūt tikai ar rokām taustīsim un apglāstīsim tos, kuri joprojām mūs visus apgraiza sadistiskā priekā, arvien atrazdami kādu ādas krociņu, kādu naga slānīti, ar ko aizlāpīt izdilušo un izģindušo šīs pusnomērdētās valsts budžetiņu...

Nekā negaidīta: telekompānijas TV3 šova Koru kari finālā uzvarēja Ieva Kerēvica ar Madonas Zaļo meža kori. Nenoliedzami – zaļie izskatījās labi, un fascinējošu gaismu izstaroja pati Ieva, kas nešaubīgi ir izcila dziedātāja. Taču ir dažas iebildes, kas radušās, lūkojot rudens dziesmotos šovus Latvijas TV kanālos.

Šoruden īpašā topā ir pelni, pīļu mēsli un sabraukti ezīši. Kam vien ir attiecīga pirktspēja, tie iegādājas trīs minētos produktus un izmanto pēc spējām un gribēšanas, kā arī pēc sasniedzamā mērķa vispārīga uzzīmējuma. Bet pirktspēja, izskatās, ir ļoti daudziem – par spīti izsludinātajai krīzei, varbūt arī – tieši otrādi – pateicoties tai.

Ik gadu pirms 11. novembra ar paredzamu garšas sajūtu dažādi sociologi, aptaujādami ļaudis par Lāčplēša dienu, gandarīti secina, ka, lūk, 56% (vienalga, varbūt 43 vai 39%) šo dienu nesvin nekādā veidā, 42% šie svētki ir maznozīmīgi, kādi 30% nezina, kas ir Lāčplēsis, puse uzskata, ka tā ir nezināmā Lāčplēša dzimšanas diena, bet mazizglītoti rīdzinieki ar zemu ienākumu līmeni vispār neko nedomā.

Beidzot esam atraduši īstos Latvijas izlaupītājus, tēla grāvējus un nākotnes gremdētājus. Tie ir nu jau bijušais Dailes teātra direktors Aivars Līnis un vēl esošais Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis.

Lielos otas triepienos vērtējot, kopš 2002. gada nekas būtiski nav mainījies: nākamā gada budžetu pašpārliecināti mālē toreizējais premjers, tagadējais ārkārtīgi veiksmīgais finansists Einars Repše, kurš valdības vadītāja karjeru pirms septiņiem gadiem sāka ar īsti kulturālām izpausmēm, – atstājis tautas vēsturiskajā atmiņā saukli "ko nesaprotam, to svītrojam", viņš deva izsvērtu vērtējumu vienai no kultūras nozarēm – kino.

"Aizver muti!" zibeņus mezdams, Saeimas kreisajam flangam uzkliedza zaļzemnieku deputāts Ingmārs Līdaka. Varēja tikai nojaust, kādas elles dusmas viņā vārījās, pirms tam dzirdot deputāta Nikolaja Kabanova repliku par to, ka 11. un 18. novembri "ar laiku izņemsim".

Kad tīmeklī ieraudzīju sirsnīgo ziņu par Krievijas premjerministra Vladimira Putina dāvanu pašam sev dzimšanas dienā – tikšanos ar krievu inteliģenci, tostarp rakstniekiem, nodomāju, ka patiesībā viņam vajadzēja tikties ar žurnālistiem, sevišķi tiem, kuri 7. oktobrī pieminēja savas kolēģes Annas Poļitkovskas noslepkavošanas dienu. Viņu Maskavā, pašas mājā, nogalināja Vladimira Putina 54. dzimšanas dienā – 2006. gada 7. oktobrī.