Elita Veidemane / Viedokļi

"Vīzdegunības lidojumā Vienotību diez vai kāda partija varēs aizsniegt," – šādi vērtējumi skanēja pēc tam, kad dīvainais partiju trijjūgs izdomāja, ka savā pulciņā neņems nedz TB/LNNK, nedz Visu Latvijai! (VL) – šīs partijas tika atšūtas pēc "pārrunām un konsultācijām", kurās acīmredzot izlēma, ka patriotiski noskaņotais leģionārs Visvaldis Lācis, sīkstie nacionālisti no TB/LNNK un "ekstrēmisti" no VL nav vajadzīgi kristāldzidrajai un uz Eiropu vērstajai Vienotībai.

Trīs biedrības – Politiskā laboratorija, uzņēmēju un ražotāju apvienība Latvijas attīstībai un Latvija – prezidentāla valsts – pērnruden parakstīja sadarbības līgumu, tādējādi veidojot kodolu jaunai politiskai apvienībai. Šogad, 27. martā, patiešām tapa jauna politiska partija – Par prezidentālu republiku. Vai tā paliks vien margināls veidojums vai arī iegūs vēlētāju uzticību, rādīs laiks.

"Latvija atvēzējusies pret svētumu," secina kara noziedznieks Vasīlijs Kononovs, zaudējot tiesas prāvā pret Latviju. Cienījamais vecums, šķiet, liedzis viņam izprast, kurš tad īsti spriedis tiesu – Latvija vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT).

"Viss jau sen izlemts, nav vērts spirināties," ar optimistisku nolemtību pauda aktieris Rolands Zagorskis, kas bija iesaistījies apšaubāmā kompānijā, kuras mērķis ir Daugavu pārvērst par kuģojamu kanālu. "Labāk jau mēs to izdarām, nevis kādi ārzemnieki," seko skaidrojums.

„Mielavs pārdevies okupantiem!” – tā un līdzīgi latvju mūziķis Ainars Mielavs tika nosunīts par uzstāšanos „karātavu kalniņā”, kur viņš 8.maija vakarā ar dziesmām sumināja Otrā pasaules kara veterānus, viņu bērnus un mazbērnus. Nu, nedrīkst tā teikt – pārdevies.

Tik aukstu 4. maiju neatceros. 1990. gada 4. maijā jau kupli bija salapojušas liepas un ceriņi nepacietīgi gaidīja mirkli, lai pārvērstos violetās kupenās.

Mazs stāstiņš uzkodām. Svētdiena, kopā ar suni staigājam gar upes malu. Saule, makšķernieki, velosipēdisti. Pēkšņi redzu: kāds vīrietis paķer rokās savu līdzi velkamo mazo dzīvnieciņu (iespējams, tas bija suns, jo rēja) un sāk skriet uz krūmu pusi.

Kaut gan nojaušu, ka neapbirsim ar vulkāniskajiem pelniem kā Pompeja, tomēr ik brīdi lūkojos debesīs, gaidīdama Islandes izvirduma pelnus.

"Ņemot vērā, ka viņi visi ir iesīkstējuši, nelabojami padomju varas ienaidnieki, PSRS IeTK uzskata par nepieciešamu (..) izskatīt viņu lietas īpašā kārtībā, piemērojot augstāko soda mēru – nošaušanu. Lietu izskatīšanu veikt bez arestēto izsaukšanas un bez apsūdzības uzrādīšanas, slēdziena par izmeklēšanas beigām un apsūdzības slēdziena." Sausi un atsvešināti vārdi, kurus 1940. gada 5. martā "tautu tēvam" Josifam Staļinam rakstīja PSRS iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija.

Pirms kāda laika publiskajā telpā uzvirmoja strīds par to, vai latviešu nacionālie partizāni aizstāvēja Latvijas iedzīvotājus 1949. gada deportācijās: vieni mēģināja iestāstīt, ka partizāni neesot reaģējuši uz šīm padomju varas nelietībām, savukārt otri apgalvoja, ka partizāni ne tikai aizstāvējuši nelaimīgos, bet arī skarbi atriebušies tiem padomju varas pārstāvjiem un līdzskrējējiem, kuri piedalījušies deportācijās.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem Latvijas sabiedrību šokēja bizneslēdijas Astrīdas Bušmeistares bezatbildība un nežēlība, no septiņdesmit pieciem tīrasiņu zirgiem nobendējot četrdesmit sešus.

"Es kājām atnāktu uz Latviju, ja vien man ļautu to darīt," sen izraudātu asaru atspulgā teic Velta Meņģe. Viņu, deviņpadsmitgadīgu meiteni, izrāva no dzimtajām mājām Liepājā un aizveda svešumā 1949. gada 25. martā. Taču kājām nākt viņai neviens neļāva – esot gan bijuši tādi pārdrošnieki, kuri mēģinājuši bēgt uz Latviju, taču tālāk par Maskavas čekas pagrabiem tie nav tikuši, bet no tālā Ņižņijomskas ciema Veltu uz dzimteni palaida vien tad, kad "tautu tēvs" Josifs Džugašvili bija izlaidis pēdējo gārdzienu.

Diskusijā par leģionāru piemiņas dienas nepieciešamību piedalās Raivis Dzintars, partijas Visu Latvijai! līderis, un Jānis Kuzins, Latvijas antifašistiskās komitejas pārstāvis.

Labsirdīgi tarkšķošais sūnu vecītis, vārdā Vasilijs Kononovs, padomju armijas dzimšanas dienā – 23. februārī – tiek apbalvots ar "uzvaras dienas 65. gadadienai veltītu medaļu". Ar tādu pašu balvu ir aplaimots arī akadēmiķis Vilis Samsons.

"Latvijas neatkarības atjaunošanas 20. gadadiena pārvērtusies par dažu partiju priekšvēlēšanu kampaņas neatņemamu sastāvdaļu," ar sarūgtinājumu nule izveidojušos situāciju komentēja kāds bijušais tautfrontietis. Liela daļa jubilejas rīkošanai pietuvināto personu iesaistījušās nākamās Saeimas vēlēšanās, līdz ar to iegūstot ne ar ko neaizvietojamu reklāmas laukumu, – 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 20. gadadienas svinības.

Kāda alkoholiķa sieva atklātības brīdī reiz teica aptuveni tā: viņai griboties ar savu vīrieti arī lepoties, ne tikai, kauna pārņemtai, sarkt par viņa dzērājizdarībām. Nabaga sieviete bija izmisusi, bet cerību staru kā neredzēja, tā neredzēja – vismaz pagaidām kauns klājās biezā, necaurredzamā kārtā pāri tik tikko samanāmajiem lepošanās iemesliem.

Pirms pāris dienām saņēmu e-pasta sūtījumu no kādas savas diskusiju biedrenes. Viņa sniedza skatījumu uz okupantu autoparka trokšņaino blurkšķi, kuru par tādu, manuprāt, uztaisījuši lielākoties krievu valodā rakstošie un runājošie mediji.

Nesen runāju ar kādas lauku skolas direktori. Dzīves aina bija nojaušama ļoti skaidri: mazais pagastiņš pievienots novadam, nevienam īsti nav daļas gar nelielā nogrieznīša ikdienu, kur nu vēl par naudas lietām.

Ja piever acis uz priekšvēlēšanu kampaņas vēl attālajiem, bet nu jau saskatāmajiem rītausmas blāzmojumiem, var atbalstīt ierosmi, kas tika izteikta pagājušajā sestdienā TB/LNNK domes sēdē: sākt parakstu vākšanu referendumam par izglītības ieviešanu valsts un pašvaldību finansētajās skolās tikai valsts valodā.

"Es atnācu tāpēc, ka mani vecāki katru gadu nāca uz barikāžu atceres pasākumu. Viņiem tas bija svarīgi. Tagad ne mammas, ne tēta vairs nav, un es uzskatu, ka man jāturpina šie ugunskuri," teic kāda sieviete, šķiet, ap gadiem četrdesmit.

Igaunijas Republikas prezidents Tomass Hendriks Ilvess ir ļāvis saprast, ka būtu gatavs doties uz Maskavu šā gada 9. maijā, kad tur notiks t.s. uzvaras dienas svinības.

Teju desmit gadu esam dzīvojuši neziņā – ir mums ģenerālprokurors vai nav? Tik kluss un patīkams bijis Jānis Maizītis kā meiteņu ģimnāzijas garderobists: ne viņu redzēt, ne dzirdēt. Tik maigs viņa vaigs kā rožmaizīte, tik ieturēts un nepolitizēts kā baznīcas kora dziesmu grāmata.