Elita Veidemane / Viedokļi

Aizvakar izbrīnīta konstatēju, ka pirmsatmodas Latvijā teju katrs otrais, nacionālas pašapziņas piepildīts, atteicies stāties kompartijā, katrs trešais bijis Gunāra Astras vai vismaz Konstantīna Pupura līmeņa disidents, bet katrs ceturtais padomju gados slējis sarkanbaltsarkano karogu katlumāju skursteņos, lai pēc tam, rokudzelžiem žvadzot, lepni dotos uz ideoloģisko noziedznieku gulagiem, pierādot savu nerimstošo cīņu pret padomju varu...

Gaumes un paškritikas trūkums, kas gandē TV skatītāju jau tāpat izkropļoto audio un video uztveri, būtu mazākās nelaimes, kas vajā latvju televīzijas šovus, turklāt tās būtu pavisam mazas, ja neviens vai gandrīz neviens šos veidojumus neskatītos.

Katrā TV šovā, ko ik gadu mums, skatītājiem, pasniedz dažādi televīzijas kanāli, gadās pa odziņai – gan jaušai, gan nejaušai.

...Kāds tētuks, novietojis savu bembi invalīdu stāvvietā pie Bulduru RIMI, lepni izkāpa no sava autorīka un aizsmēķēja cigareti, kamēr viņa sievulīte, izcēlusi no mašīnas aptuveni sešgadīgu sīko un atstājusi viņu vīra vērīgās uzmanības lokā, ietecēja veikalā.