Par vēlēšanu tuvošanos un teātra sezonas netālo sākumu liecina publiski asaru plūdi, vīzdegunīgi izsaucieni un pašslavināšanas monologi, vienvārdsakot, iedarbīgi reklāmas pasākumi, kam katrā ziņā vajadzētu iespaidot svārstīgo vēlētāju un teātra izrāžu skatītāju. Tas, ka vēlēšanas daudzējādā ziņā ir līdzīgas teijāterim, zināms jau sen, bet tik mīlīgu kopā saplūšanu, nudien, nav vēl sanācis redzēt.
Atkritiens liesajā ikdienā
Lūk, Gaļina Poļiščuka. Talantīgā režisore, rūgti noraudājusies par savas Teātra observatorijas aiziešanu pa skuju taku, ātri saprata, ka ar asarām vien viņa paēdusi nebūs, tāpēc žigli iestājās Tautas partijā (TP). Jau vēlāk, kad TP savienojās ar LPP/LC, radot partiju apvienību Par labu Latviju (PLL), raudošajai režisorei pašaizliedzīgi metās palīgā viens no PLL līderiem – Ainars Šlesers. Režisores vārdiem runājot, ar Ainara Šlesera "vīrišķīgo izlēmību un džentlmenisko palīdzību" viņai tika apsolītas telpas Kongresu namā. Nav sliktuma bez labuma: no kaut kāda ūķīša Tērbatas ielā Poļisčukas teātris pārcēlās uz daudz plašākām telpām pašā Rīgas centrā. Ne katram privātam teātrim gadās tāda laime.
Un nezinu arī nevienu privāto (neatkarīgo) teātri, kas būtu saņēmis no valsts tādas dotācijas, kādas ar plašu žestu tika piešķirtas Teātra observatorijai. Pērn šis teātris saņēma 100 000 latu, bet kopumā četros gados Kultūras ministrija tajā ieguldījusi ap 600 000 latu. Finansējums teātrim tika piešķirts bez konkursa, vien pateicoties kādreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas labvēlībai. Un šogad, raugi, no finansējuma – ne vēsts. Krīze, kā mēdz teikt. Tāpēc jau tik saprotami ir asaru plūdi, jo no pierastajām ikrmaizītēm pārsēsties uz bada diētu nav diez ko patīkami.
Tieši atkritiens liesajā ikdienā ir bijis Gaļinas Poļiščukas šoka iemesls. Tikpat liesajā ikdienā, kādā dzīvo visi pārējie neatkarīgo teātru aktieri un režisori. Jo nav dzirdēts, ka Kultūras ministrija neatkarīgajiem teātriem Skatuve, Kabata, Teātris TT un Maska būtu dāsni iedāvinājusi vismaz pa 100 000 latu katram un katru gadu. Bet Teātra observatorija, kā smejies, arī ir neatkarīgais teātris, jo kopā ar minētajiem mākslas iestādījumiem pirms dažiem gadiem ir dibinājusi Neatkarīgo profesionālo teātru asociāciju. Ar jēdzienu neatkarīgais teātris saprotam tādu veidojumu, kas ir neatkarīgs no valsts, tā ir nekomerciāla un nevalstiska struktūra, proti, nesaņem no tās finansējumu, bet savu finansiālo un līdz ar to māksliniecisko patstāvību veido, balstoties uz savu iniciatīvu un izpratni par to, kādam jābūt teātrim. Vienvārdsakot, šādu teātru eksistence ir tikai un vienīgi skatītāju un mecenātu rokās.
Poļiščukas kundze acīmredzot nebija mierā ar šiem nosacījumiem, tāpēc diesviņzin ar kādiem paņēmieniem prata panākt sava teātra finansēšanu no valsts. Pieņemsim, ka galvenā loma šajā finansēšanas izrādē bija neapšaubāmajam režisores talantam, sak, apmaksāsim jaunos un daudzsološos. Bet iespējams, nospēlēja mentalitāte: krievu sievietes neviltotā sirsnība un bezpalīdzība tik ļoti iespaidoja mākslas mīļotājus Kultūras ministrijā, ka viņi nespēja atteikt Poļiščukas kundzes lūgumam. Gluži tāpat kā tagad: kaut arī Šlesera kungs Teātra observatorijā zvaigznes nav skaitījis, viņš paļaujas uz savas sievas gaumi, kas, izrādās, esot liela Gaļinas Poļiščukas talanta pielūdzēja.
Svētās dusmas
PLL vēlēšanu listes Rīgas vēlēšanu apgabala 4. kārtas numura saimniece, talantīgā režisore Gaļina Poļiščuka aizdeva svētas dusmas tikpat talantīgajam Jaunā Rīgas teātra (JRT) režisoram Alvim Hermanim, sak, kā šitā var pārdoties vienai partijai?! Hermaņa kungs bija skarbs: piebilzdams, ka prostitūcija mūsu valstī neesot aizliegta, viņš papildināja savu sašutumu ar to, ka "politiskā maucība" tiekot pat ļoti apsveikta. Tirāde bija paredzēta mums, mākslas patērētājiem: saprotiet taču, ka es, Alvis Hermanis, neesmu nedz finansiāli, nedz politiski angažēts, kāda savukārt ir Gaļina Poļiščuka, un vispār man nav nekāda sakara ar politiku!
Par to varētu padiskutēt. Vēl gaišā atmiņā ir Alvja Hermaņa piedalīšanās politiskajā teātrī, ko šodien dēvē par "lietussargu revolūciju" un kuru vadīja tolaik nereģistrēta partija – laikraksts Diena ar Sarmīti Ēlerti priekšgalā. JRT aktieri teju pilnā skaitā kopā ar savu režisoru toreiz manifestēja "lietussargu revolūcijas" histērijās. Nesen Alvis Hermanis kļuva par vienu no Meierovica biedrības dibinātājiem, kuras iniciatore, protams, bija tā pati Ēlerte. To, ka Meierovica biedrība ir apolitisks veidojums, varētu iestāstīt vienīgi atpalikušam otrgadniekam: biedrības "izcilākie biedri" nu ir partiju apvienības Vienotība redzamākajās vēlēšanu listes vietās. "Es pilnībā uzticos Sarmītei Ēlertei. Vienmēr esmu uzticējies tam, ko viņa dara," kādā intervijā pauž Hermanis. Protams, ja Ēlertes kundze apgalvo, ka tā nav nekāda politika, tad tā arī nav politika.
Nekas nav politika
Politika nav arī tas, ka 2007. gadā Hermaņa kungs demonstratīvi atteicās saņemt viņam piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni no Valsts prezidenta Valda Zatlera rokām. "Es gribu sagaidīt laiku, kad Latvijā būs prezidents, pašlaik tur ir tukša vieta," savu pozīciju skaidroja Hermanis. "Labāk, lai ordeni man atsūta pa pastu uz mājām vai teātri," piebilda mūsu teātra metrs, veikdams pasūtījumu. Un vispār, "Latvijas valsts ir morāli bankrotējusi", punktu pielika Hermaņa kungs.
Politika nav arī tas, ka Hermaņa kungs nereti pamana pret JRT vērstas sazvērestības. "Latvijā joprojām ir vairāki cilvēki, kuri ir ieinteresēti Jaunā Rīgas teātra likvidācijā, taču, ja kāds par šādu soli nopietni sāks runāt, būs starptautisks skandāls visaugstākajā līmenī," pērnā gada augustā klāstīja Alvis Hermanis. "Ja kādam vēl ienāks prātā diskusijas par Jaunā Rīgas teātra likvidēšanu, ja Jaunajam Rīgas teātrim kaut vai matiņš nokritīs, tad es apsolu, es zinu, ka būs tāds starptautisks skandāls, kādu viņi pat iztēloties nevar. Tur, es domāju, piedalīsies starptautiskā sabiedrība visaugstākajā līmenī, sākot ar valstu vadītājiem, jo vairākās zemēs kultūras ministri patiešām seko šai situācijai, kas notiks ar mūsu teātri. (..) Tad tādam Zatleram un Repšem varētu būt, ka būs jātaisnojas, sākot ar Vācijas prezidenti un Eiropas Savienību un beidzot kaut vai ar Putinu un Gorbačovu," piedraudēja Hermaņa kungs.
Un politika, protams, nav arī tas, ka Hermaņa kungs žēlojas par teātru finansējuma politisku sadali. Vai jāsaprot, ka JRT ir pavisam apiets? Palūkosimies, kā tad ir. 2006. gadā JRT tika piešķirti Ls 346 279, 2007. gadā – Ls 1 004 418, 2008. gadā – Ls 1 069 241, 2009. gadā – Ls 789 256, 2010. gadā – Ls 494 595. "Jāņem vērā, ka dotācijas samazinājumi pēdējos gados ir veikti budžeta konsolidācijas ietvaros līdzvērtīgā apmērā visiem teātriem, kā arī pārējām kultūras institūcijām," laikrakstam skaidro Kultūras ministrijas pārstāve Dace Vizule, "un dotācijas finansējums tiek izlietots: izrāžu (tajā skaitā izbraukuma izrāžu reģionos un ārvalstīs) iestudēšanai un to pieejamības nodrošināšanai dažādām sabiedrības mērķgrupām, teātra darbinieku atlīdzības izdevumiem, teātra ēkas uzturēšanas izdevumiem." JRT ēka atrodas Finanšu ministrijas valdījumā un valsts akciju sabiedrības Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) pārvaldījumā. Kultūras ministrija piešķīrusi VNĪ līdzekļus Ls 47 094 apmērā teātra ēkas tehniskā projekta izstrādei. JRT ēkas rekonstrukcijas realizēšanas projekts patlaban ir atlikts līdzekļu trūkuma dēļ, atkārtoti valdība to plāno skatīt nākamā gada 1. ceturksnī.
Protams, tas nav nekāds spožais finansējums, turklāt kopumā ir tikai 4,2 miljoni latu, kas šogad paredzēti septiņiem valsts dibinātiem teātriem, tostarp arī JRT. Bet, ja mēs esam tik lepni, neatkarīgi un apolitiski, tad kāpēc gan mums tā smuki neatteikties no tās neciešamās valsts finansējuma un nesākt pelnīt tikai no biļešu ienākumiem, piešpricējot klāt sponsoru devumu un varbūt vēl kādu artavu no Sorostētiņa, kas allaž bijis devīgs gan pret Hermaņa kungu, gan pret viņa teātri?
Spēlē, spēlē, ko tu spēlē...
Kādā interneta vietnē atradu šādu komentāru: "Man liekas, ka tas viss ir PR triks, tuvojas jauna sezona, un Alvis saprot, ka bez skandāla nekāda triumfa nebūs, jo JRT popularitāte pamazām sāk zust." Komentārs rakstīts pērnā gada augustā. Šķiet, līdzīgi varētu izpausties arī šogad, laikā, kad mūsu neatkārtojamais Alvis Hermanis ir neglīti izlamājies, piesaukdams Gaļinu Poļiščuku. Tiešām, vismaz kaut kāda reklāma: viens teātra ģēnijs pieslejas lablatviešiem, otrs – lietussardzniekiem, viens ar otru klapējas, mētājoties ar smukvārdiņiem par Poļisčukas "politisko maucību" un par Hermaņa "gļēvulīgo nevīrisķību". Un pateicīgie skatītāji aplaudē.
Bet patiesībā abi personāži ir vienādi – Hermanis ir Poļiščukas spoguļattēls. Un otrādi. Abi ir skatuves cilvēki, kuriem – nedod ēst, bet ļauj nospēlēt kādu lomu! Un abi arī spēlē – katrs savai vēlēšanu apvienībai. Un dara to perfekti, pārzinādami mērķauditoriju, uz kuru tēmēta šī priekšvēlēšanu ludziņa. Vai vodeviļa. Vai farss. Kā nu jums, skatītāji, labpatīk.