Kretīnu deju svētki Jūrmalā un Latvijā

Vienīgais pareizais solis būtu nobalsot par Jūrmalas domes pilnvaru izbeigšanu – šāds viedoklis jau ir izskanējis vairākkārt, turklāt ne tikai no saniknotajiem jūrmalniekiem, bet arī no pašiem domes deputātiem.

Taču, kā smejies, domē nebūs vairākuma, kas atbalstītu šādu lēmumu. Līdz ar to jūrmalniekiem nāksies dzīvot ar tādu domi, kādu paši iebalsojuši, droši vien līdz pat nākamajām pašvaldību vēlēšanām. Ja vien nenotiks kārtējie brīnumi, pozīcijai pārvēršoties par opozīciju (un otrādi), vienas – izšķirošās – balss robežās izlemjot pilsētas turpmāko virzību bezgalīgi plānprātīgajā kretīnu dejā, kas gadu gadiem dominē pilsētas politiskajā purvā. Protams, pirmais, kas iešaujas prātā, vērtējot dzimtās Jūrmalas permanento deģenerācijas procesu, ir Klāva Elsberga dzejolis par kretīniem:

laimīgi atkal

pie loga es smejos

manā dārzā

kretīni dejo

Laikā, kad jūrmalniekiem ir problēmu ka biezs, pilsētas domnieki nodarbojas, piedodiet, ar plēšanos par to, kurš pirmais iekakās podiņā, kaut gan pilsētas iedzīvotājiem ir pilnīgi vienalga, no kuras puses tā smaka nāks – no pozīcijas vai opozīcijas. Jūrmalniekiem nāk virsū mājokļa nodoklis, kā melns mākonis pie apvāršņa briest nekustamā īpašuma nodoklis, kas darbosies kā pilsētas pamatiedzīvotāju deportācijas veicinošs faktors, kā lavas straume neapturami pietuvojusies apkures sezona, taču dome par to nedomā, sak, gan jau tie iedzimtie samaksās, tāpat kā maksājuši vienmēr. Domesprāt, daudz svarīgāk ir izlemt, kurš no šobrīd aktuālās pozīcijas deputātiem ir piemērotāks kļūt par šīs apkaunotās pilsētas mēru: ar kriminālprocesu apzīmogotais Māris Dzenītis, apsūdzētais Raimonds Munkevics, varaskārais gudrinieks Gatis Truksnis vai uzvedībā dīvainais Ilmārs Ančāns.

Dome diemžēl jau sen neinteresējas par to, kas patiesībā notiek ar pilsētu un tās iedzīvotājiem. Vai tāpēc Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, ievērojot juridiskās likumsakarības, var un spēj atlaist šo domi? Nē, jo dome joprojām pildot tai deleģētās funkcijas. Tomēr ministrija "uzrauga domes darbību" – kā teica ministre Dagnija Staķe, savukārt "mēru nomaiņa nevar būt juridisks pamats domes atlaišanai". Interesanti, cik biežai vajadzētu būt mēru nomaiņai, lai iestātos "juridisks pamats"? Varbūt reizi nedēļā tādu veļas dienu vajadzētu sarīkot?

Tas, ka esošajam un, kā liecina jūrmalnieku attieksme, pietiekami populārajam domes priekšsēdētājam Romualdam Ražukam izdevās palikt amatā līdz 9. septembrim, ir tikai laimes spēles jautājums, jo Ivetas Blauas (JL) iesniegums tiesai, lai pieprasītu papildu drošības līdzekļu piemērošanu Raimondam Munkevicam, ir vismaz dīvains, jo pamatojumā viņa raksta: "Munkevica tiešas darbības rezultātā tiek ietekmētas manas iespējas veikt deputāta darbu un mans ienākumu līmenis (! – E.V.), kas skar manu vispārējo dzīves līmeni." Tad kas ir svarīgs – personiskā drošība vai ienākumu līmenis, kuru var apdraudēt Munkevics? Vai varbūt tā ir "jaunā valsts politika", par kuru iestājas Iveta Blaua? Protams, deputātes gājiens ar zirdziņu uz tiesu bija asprātīgs. Bet vai pietiekami iedarbīgs, ņemot vērā iesnieguma pilnīgi aplamo retoriku?

Pašvaldību vēlēšanas tomēr ir visai tālu, lai varētu pārliecinoši cerēt, ka jūrmalnieki atcerēsies visu domes varoņu un antivaroņu deju svētkus, kas tik intensīvā dipadu, dapadu līmenī risinās šajā pilsētā. Izbrīnu varētu radīt tikai viena lieta: cik monstrozas un uz zemapziņu sitošas bijušas pašvaldību vēlēšanu reklāmas, lai domē ievēlētu, dzejnieka vārdiem runājot, tik daudzus kretīnus? Precīzi šo situāciju iekalibrējis tas pats Klāvs Elsbergs tajā pašā dzejolī:

daži ar kuriem

es aprunājos

teica, ka tas vēl

tik mēģinājums

Protams, vēl taču priekšā Saeimas vēlēšanas, tās, kuras vairs nebūs nekāds mēģinājums, un tajās, kāpjot uz bezgalīgā politiskās alošanās grābekļa, atkal tiks ievēlēti tie, kuri četrus gadus vai nu diriģēs kretīnu deju svētkus, vai paši tajos piedalīsies. Un kas būsim mēs šajā jandāliņā? Droši vien tādi paši kretīni, ja atbalstīsim šo deju svētku programmu.

Viedokļi

Ar šādu ironisku, bet vienlaikus skarbi reālistisku atziņu var raksturot situāciju ambulatorās medicīnas jomā. Vienlaikus pacientu plūsma nemazinās, gluži pretēji – sasirgušo skaits pieaug. Taču valsts piešķirtais finansējums nav bezizmēra. Kā racionāli “operēt” ar pieejamajiem naudas līdzekļiem, lai pacienti laicīgi saņemtu kvalitatīvu medicīnisko palīdzību, mediķiem būtu stabils atalgojums un netiktu apdraudēta medicīnas iestāžu pastāvēšana?