Lapsa? Vai, nepamanījām...

Ļaužu valodās nonācis Ainars Leščinskis-Šlesers. Šoreiz ne ar pacelšanos priekšvēlēšanu domkratā savu atbalstītāju aplausu un gaviļu pavadījumā, bet gan ar kārtējo grāmatu, ko sensāciju kārajiem lasītājiem sarūpējis ārkārtīgi produktīvais rakstnieks Lato Lapsa.

Manuprāt, neviena Lapsas kunga grāmata nav izsaukusi tādu sabiedrisko viļņošanos kā Šofera dēls minhauzens, šiem viļņiem nelīdzinās ne kampēji, ne vairas virtuves, ne arī citi sociālpolitiskie trilleri, kuru Lapsas kungam jau septiņpadsmit. Izdodot šo opusu, autors acīmredzot bija noilgojies pēc kārtīga trača, un to viņš arī sarīkoja – mazu sprīdi pirms Saeimas vēlēšanām. Un tikai nevajag teikt, ka tas sanāca nejauši.

Mērķis šai grāmatai skaidri nolasāms: atklāt Ainara Šlesera biogrāfijā tādus faktus, kas neatgriezeniski nostiprinātu vēlētāju domas par sliktu minētajam kandidātam. Un masīva grāmatas reklāma sākās dienu pirms tās iznākšanas – dzeltenpreses žurnālā, kas norādīja uz mērķauditoriju: vidējais vēlētājs, kurš interesējas par privātās dzīves norisēm pietiekami pazīstama deputāta kandidāta "tumšajā pagātnē". Pieminot dzeltenpresi, atgādinu, ka tas nav ne labi, ne slikti – publicēt reālus dzeltenus notikumus – tas vienkārši tā ir, jo, ņemot vērā publikas permanento interesi par "slēpto, kas agrāk vai vēlāk top atklāts", autors, protams, būs ieinteresēts savas grāmatas reklāmā likt akcentu uz visdzeltenākajām sava varoņa (vai antivaroņa) dzīves norisēm, šajā gadījumā – uz Šlesera tēva neģēlībām, sak, dēliņš jau tāds pats vien ir, nevis uz šmugulēšanos ar saldētu zivju biznesu.

Pašaizliedzīgā un pilnīgi nekomerciālā Lato Lapsas vēlme atklāt patiesību par deputātkandidātu Ainaru Šleseru šoreiz, manuprāt, ir sanākusi tāda pārsālīta. Uz brīdi mēģinu iejusties vidējā vēlētāja (VV) lomā: paņemu rakstiņu par Šleseru, izlasu... apraudos. Pirms tam VV domāja un šaubījās: Šlesers tāds pats kā visi citi kampēji, sabāzies pilnas kabatas ar naudu, sola tikai labākus laikus, bet ne vella nedara utt. Pēc antireklāmraksta VV sirdī iezogas līdzjūtība un tāda kā solidaritātes izjūta: lūk, bērnība Šleseram bijusi tikpat suniska kā man (kaimiņam, radiniekam u.tml.), viņš mēģinājis no tās norobežoties (tāpat kā es, kaimiņš u.tml.), un kurš gan neizvēlētos klusēt par to visu?! Protams, ikviens labprātāk aizmirstu tās šausmas, kas vajājušas bērnībā! Un ja vēl ar tuvāko radagabalu saistās baiss asinsstāsts, tad labāk pavisam norobežoties no dzimtas uzvārda. Saprotama reakcija, ja runājam nopietni. Līdz ar to daudziem Šlesera nevilšās "asiņainās pagātnes" nosodītājiem atkrīt nepieciešamība liekuļot, ar tēlotu sašutumu bakstot grāmatas antivaronim sejā nosodījuma pirkstu, sak, kā tu tā atteicies no sava radītāja, tas galīgi nesaskan ar tevis sludinātajām ģimenes vērtībām!

Un, raugi, VV pēc publikācijas ir sapratis, ka Ainars Šlesers ir tāds pats kā viņš, pārdzīvo un raud tāpat kā viņš, tātad – savējais, par kuru vērts balsot. Un pēc tam trekniem burtiem publicētie fakti par ne īpaši tīro saldēto zivju biznesu un par daudz ko citu, par ko Šlesers noteikti būtu pelnījis pārmetumus ne tikai morālā, bet arī juridiskā plāksnē, pazūd līdzjūtības jūrā, kas šoreiz viļņojas deputātkandidātam par labu.

Bet faktiski runa ir par ko citu, proti, par uztveres īpatnībām. Cilvēka – mūsu varoņa VV – aci allaž piesaista krāsains, saturiski trekns notikums, šajā gadījumā – šaušalīgais stāsts par noslepkavotu medmāsu, kas faktiski nekādā veidā neskar un nemaina šodienas realitāti, proti, neietekmē katra individuālā lasītāja vai VV dzīvi un nākotnes perspektīvas. Ciniski, bet senais notikums viņam šķiet tikpat interesants kā ikdienas bojeviks teleekrānā, ne vairāk.

Savukārt tas, kas dramatiski, iespējams, pat traģiski ietekmēs ne tikai VV, bet arī visu pārējo cilvēku ikdienu, paslīd garām, nekā īpaši neskarot jutekļus, kuriem gan vajadzētu ziņot par draudošajām briesmām. Vai esat manījuši diskusijas par tēmu Katastrofālais apkures tarifu pieaugums atstāj cilvēkus aukstumā? Vai arī par tēmu Cilvēkus izliek no mājām, jo viņi nespēj samaksāt nekustamā īpašuma nodokli? Vai arī Mājokļa nodoklis liek pamest mājokli? Vai arī Paaugstinātais PVN liedz slimniekiem nopirkt zāles, tāpēc vienīgā izeja ir nāve? Vai esat manījuši, ka šie temati mudinātu cilvēkus iekarst, izteikt viedokļus, sašust? Daudz vienkāršāk ir trīt mēles gar Šlesera tētuka asiņaini psihopātisko pagātni, vai ne?

Grāmata Šofera dēls minhauzens ir ne tikai iedarbīga reklāma pašam Šleseram, bet arī labs aizsegs Dombrovska valdības nekā nedarīšanai, jo cilvēkiem ir par ko mutuļot – re, Šlesers raud, re, kā viņš tēlo (vai netēlo)! Pa to laiku Dombrovska valdība, neko nedarīdama Latvijas tautas labā un visu darīdama pēc starptautisko aizdevēju uzsvilpieniem, atļauj savam finanšu ministram Einaram Repšem savā mazajā portfelītī glabāt pēcvēlēšanu bumbu – nodokļu paaugstināšanas plāniņu. Nedod dies, ja bumba sprāgs pirms vēlēšanām – tad Vienotībai gals klāt! Pēc tam gan viss būs kā vienmēr: nodokļi uzlēks kā vājprātīgas vardes, bet valdība atrunāsies ar "vienošanos, kas slēgta ar starptautiskajiem aizdevējiem". Tauta šajā aklajā braucienā pretim valstiskajai iznīcībai nebūs pamanīta. Tai vienkārši pārbrauks pāri. Tāpat kā tai nabaga lapsai, kuru nepamanīja ceļa svītru krāsotāji un uzzīmēja pa virsu tādu optimistiski baltu celiņu.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.