Nopolitikas brīva zona – apgalvo LNT raidījuma Latvija, mēs tevi dzirdam veidotāji. Saprotu, tas ir mēģinājums izvairīties no politiskās ievirzes cepurītes, kas uzlikta pirmdienas raidījumu ciklam, proti, no tā, ka šis diskusiju pasākums ir apvienības Par labu Latviju priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa.
Lai arī būtu, kā būdams, no politikas brīvu zonu nemēdz būt – ja mēs runājam par tēmām, kuras prezentē raidījums, proti, par nacionālajām interesēm. Šīs intereses formulē, izgaismo un virza lielākoties cilvēki, kurus nevar atdalīt no politikas tās plašākajā izpratnē: tie ir savas nozares profesionāļi, kas iekļaujas valsts norisēs, tās būtiski ietekmējot – nevis ar tukšu muldēšanu, bet gan ar darbu. Protams, ja ar politiķiem saprotam Saeimas tribīnes aktīvistus, tādu šajā raidījumā nav.
Un tomēr uzstājīga izvairīšanās no jēdziena politika, manuprāt, nav pamatota. Kā mēdz teikt domātāji: ja tu neinteresējies par politiku, tā sāks interesēties par tevi. Ikviens nozares profesionālis, ar lielākiem vai mazākiem pūliņiem maldamies pa savu sfēru, vienmēr ir nonācis pie atdures punkta: tāds un tāds politiskais lēmums ir padarījis par neiespējamu vai bremzējis konkrēta mērķa sasniegšanu. Retāk – veicinājis. Tāpēc allaž nonākam pie visai banālā un apnikušā jautājuma: kāpēc politiķi lielākoties ir tik tālu atsvešinājušies no tautas, ka viņiem nav gandrīz nekādas sajēgas par to, kā šī tauta dzīvo un ko šī tauta domā?
Raidījums Latvija, mēs tevi dzirdam ir bezkonflikta pasākums, kurā piedalās ne tikai konkrētas jomas profesionāļi, bet arī daži visu iespējamo jomu speciālisti, kuri zina visu par visu, un tas izraisa maigu smaidu. Taču katrā ziņā šis raidījums ir baudāmāks par viegli despotisko Kas notiek Latvijā? – salīdzinot ar Jāņa Dombura viszinīgumu, daudz patīkamāka ir Haralda Burkovska neviltotā ieinteresētība. Viņa vadītajā raidījumā savu vientuļo sāpi izsaka enerģētiķis, zivkopis un mežkopis, ceļu meistars un ārsts. Taču pieņemu, ka par šo sāpi tā arī neaizdomājas esošie un tapt gribošie politiķi, jo viņiem, piedodiet, tagad nav laika: priekšvēlēšanu periods taču. Arī citkārt nebūs laika. Un tā visu atlikušo mūžu. Tad kāpēc gan nesalikt kopā vienā raidījumā tos, kuri dara, un tos, kuriem, pateicoties vēlētāju labvēlībai un balstoties uz viņu nepamatotajām cerībām, pagaidām ir atļauts runāt un pat lemt? Iespējams, šāds konflikts būtu attīstību veicinošs un pat lietderīgs vismaz tajā ziņā, ka t.s. politiķiem varbūt atvērtos kāds rūpīgi noslēpts šīberis, kas līdz šim liedzis viņu gudrajās galvās ieplūst svaigai izpratnei par to, kas notiek Latvijā. Un, starp citu, ne tikai Rīgā vien, bet arī Pampāļos vai Zabludovkā. Pretējā gadījumā nacionālās intereses, kas tiek skandētas katru pirmdienu, paliek tikai vēlētāju skumjajās pārdomās.
Piemēram, izgājušajā pirmdienā runa bija par Latvijas ceļiem, kurus var raksturot – kā smīn interneta komentētāji – aptuveni tādas izteikas: braucam nevis pa labo, bet pa labāko pusi. Par šoseju, lielceļu un ielu drausmo stāvokli ir rakstīts un runāts neskaitāmos medijos un sanāksmēs, taču nekas nemainās, nē – mainās gan, ceļi kļūst arvien sliktāki. Kas parūpējies, lai situācija progresētu? Protams, visprogresīvākās, visgodīgākās partijas Jaunais laiks līderis – Einars Repše. Jāprecizē – bijušais līderis. Un tomēr Latvijas Autoceļu fonda iznīcināšanas laurus viņam neatņemt. Tas notika 2004. gadā, kad Repšes valdība nolēma fonda līdzekļus ieskaitīt pamatbudžetā. Rezultāts – ne tikai bēdīgs, bet arī baiss: pēc pārpalikuma principa finansējot ceļu būvi, jaunas maģistrāles netapa, bet esošās pakāpeniski nonāca sabrukuma stāvoklī, veicinot ne tikai ekonomikas izdzišanu, bet arī provocējot smagu satiksmes negadījumu skaita palielināšanos.
Diskutējot par šo tēmu, nebūtu lieki uzaicināt Repšes kungu: lai ceļinieki ne tikai sašūt par bezjēdzībām ceļu nozarē, bet arī pajautā bijušajam premjeram, kāds lietuvēns mocīja jaunlaiku varoni, kad viņš pameta iziršanai valsts artērijas – ceļus. Tas būtu viens no nacionālo interešu svarīgākajiem jautājumiem, turklāt – nebaidīsimies šā vārda – neatsverama reklāma Jaunā laika graujošajai darbībai Latvijā. Bet varbūt arī taisnība tiem, kas apgalvo: kolīdz ļautiņš ietop parlamentos un valdībās, viņš pēkšņi kļūst vājdzirdīgs un vājredzīgs – parasto vēlētāju vaimanas un dūru vicināšanai līdzīgie žesti viņu neskar itin nemaz. Repšes kungs, piemēram, nekad nav radījis satraukta cilvēka iespaidu: viņam tie ceļi, kā smejies, pie elkoņa. Un pareizi vien ir. Politiķi nav nekādi dambji vēlētāju asaru plūdiem vai skaņu izolatori viņu vaimanām, politiķi ir... ē... politiķi, lūk, kas viņi ir.
Taču, ja nopietni, cilvēki, mēģinādami norobežoties no politikas un veidojot "no politikas brīvu zonu", neviļus ļauj tai manipulēt ar tās pasīvajiem patērētājiem daudz vairāk nekā var iedomāties, jo hroniski pietrūkst objektīvas, skaidras informācijas par norisēm augstajos namos. Bet miglainā laikā politiķiem ir ērtāk tvarstīt vientiešus (lasi – ķert lētticīgus vēlētājus) – viss viens, iespaidojas viņi no raidījumiem, publikācijām un reklāmām vai arī ne.