Ir vēstules, un ir VĒSTULES. Ir raksta gali, kas uzdzen vienīgi īgnumu, neizpratni vai garlaicību, ir priekpilnas aploksnes, no kurām draiski izbirst siltuma pielieti paldiesvārdi, bet ir vēstījumi, kas dedzina pirkstus, tomēr liek vēl un vēlreiz lasīt un pārlasīt asi dzelošos, sāpīgos vārdus. Tādu vēstuli saņēmu nesen. To bija parakstījusi Rita Kučerova no Kalētiem. Lūk, ko viņa rakstīja.
"Lasīju Jūsu avīzē rakstu Žirinovskis skatās ūdenī un domāju: kāpēc mūsu valsts ir tur, kur tā ir? Kā tas nākas, ka pa šiem 20 gadiem viss ir nolaists dibenā? Dzīvoju dziļā provincē, uz kurieni pirms 18 gadiem atgriezos no pilsētas. Toreiz Kalēti bija vieta, kur kūsāja dzīvība. Bija vēl kolhoza laikā iekoptie un meliorētie lauki, un es metos darbā. Drīz sapratu, ka lauksaimnieku darbs nevienam nav vajadzīgs un ka tas tiek mākslīgi bremzēts, ievedot produkciju no citām valstīm. Mūsu lauki ir tukši, meži izcirsti, jaunieši aizmukuši uz ārzemēm, viņi atgriezīsies tikai tad, kad Latvijā būs darbs. Bet kas mums to dos, ja neviena no nacionālajām partijām to nesola? Tās jau ir parādījušas savu nespēju kaut ko normāli izlemt tautas labā.
Par ko ies balsot mans kaimiņš, kura četri bērni darba meklējumos jau ir aizmukuši uz ārzemēm? Es domāju, ka par SC, jo viņš ļoti cer, ka kāds no bērniem tad atgriezīsies, jo viņš lauku mājās nu ir palicis viens. Par ko Jūs man ieteiktu balsot, ja mans bērns trīc pazaudēt darbu, ja pat ar manu palīdzību knapi var savilkt galus kopā? Vienmēr esmu rūpīgi izsvērusi, par ko atdot savu balsi, un vienmēr esmu vīlusies, jo mani ievēlētie reāla darba vietā pļurkst un muļļājas pa Saeimu.
Divējas domas mani pārņem, lasot Jūsu rakstus par Daugavas pārvēršanu kanālā. Tā ir gandrīz vai zaimošana, bet kur alternatīva? Ja viss nolaists uz grunti, tad jau vairs nebūs pašu latviešu, kas priecātos par mūsu Likteņupi. Veči izmirs, jaunie saprecēsies ar ārzemniekiem un tur paliks uz dzīvi. Tad par ko uztraucamies? Mēs agonējam! Vislabāk tas redzams laukos, kur skola var palikt tikai tad, ja saved bērnus no visas apkārtnes. Kad es mācījos, klasē mācījāmies 32 skolēni, un četri bijām dzimuši vienā dienā – mūsu mazajā Kalētu pagastā!
Tikai nevajag visā vainot "plikdiršus" (par tādiem lasīju kādā rakstā), bet gan tos, kuri tautu noveda pie pārliecības, ka no pašu bāleliņiem nesagaidīt neko citu kā vien kašķēšanos un tukšu muldēšanu."
Sāpīgi. Un galvenais, ka patiesībā nav ko iebilst. Apelēt pie latviskuma un nacionālajām jūtām kā valsts pamata un vienlaikus – virzītājspēka? Vai kāds valstsvīrs ir definējis šādu centrējumu? Vai kāds latvju domātājs ir nācis tautas vaiga priekšā un to uzrunājis? Sak, nevajag man vēlētāju balsis, naudu vai slavu, man vajag tikai tautu pacelt un ticību iedot. Nu nav tādi gara milži parādījušies. Tik vien tādi punduri un pļenduki vazājas apkārt, jaunus birojus atklāj, saverkšķina gudras sejas, iedzer, iekož un vērtības sola. Bet gribas viņus visus paņemt aiz smalkajām stērbelēm un aizvest uz laukiem – uz tiem pašiem Kalētiem, Leišmali vai citu pierobežu. Ko jūs, solītāji, viņiem esat iedevuši un ko vēl apsolīsiet iedot, aizbraukuši uz laukiem?
Bet, patiesību sakot, ne par to runa. Latvietis ir šo solītājpartiju pazemots un mērķtiecīgi padarīts par kurmi, kas jūt, dzird un saož tikai zemi un tumsu. Dabas kurmim ir savs fīlings, latvietim – kurmim tā nav. Latvietis – kurmis ir iedzīts smalkās lamatās, par kurām viņam tiek stāstīts – tā ir tava brīvība. Latvietim – kurmim nav vajadzīga nedz viņa valoda, nedz tautasdziesma, nedz pašlepnums. Latvietim – kurmim pats galvenais ir aizmirst, kas ir dzimtene, Daugava un Gaiziņš. Kurmim nav saules, debesu un zvaigžņu. Kurmis ir nolemts tikai pazemojumiem, aizmirstībai un nicinājumam.
Tādus mūs grib redzēt tie, kuri pa jebkuru šķirbu mēģina aizspraukties pēc varas. Uzspiestajā, pazemojošajā eksistencē pazūd viss, kas latvietim – kurmim tiešām nav vajadzīgs: saule, debesis un zvaigznes. Pazūd Latvija. Un tas ir visbriesmīgākais, kas var notikt jebkura latvieša dzīvē, ja vien viņš nav kurmis.
...Runāju ar Intu Ruku-Prauliņu, kurai 1941. gada 14. jūnijā atņēma mājas, brīvību un cilvēcisku laimi, izsūtot viņu uz Sibīriju. Sirmā, skaistā kundze teica: "Tās bija neizsakāmas ilgas, kas manī valdīja: es domāju par dzimteni visu laiku. Es biju gatava kājām aiziet uz Latviju, lai tikai ieraudzītu un apmīļotu visu, ko man atņēma." Kur ir šī Latvija, uz kuru mēs katrs kājām esam gatavi aiziet? Tepat, blakus. Bet ir tik baigi un smagi. It kā zeme būtu uzbērta virsū. It kā mūs par kurmjiem kāds gribētu padarīt.