Trīs biedrības – Politiskā laboratorija, uzņēmēju un ražotāju apvienība Latvijas attīstībai un Latvija – prezidentāla valsts – pērnruden parakstīja sadarbības līgumu, tādējādi veidojot kodolu jaunai politiskai apvienībai. Šogad, 27. martā, patiešām tapa jauna politiska partija – Par prezidentālu republiku. Vai tā paliks vien margināls veidojums vai arī iegūs vēlētāju uzticību, rādīs laiks.
Neatkarīgā intervē Gunti Šēnhofu, basketbola skolas Rīga direktoru, partijas Par prezidentālu republiku dibināšanas iniciatoru un valdes locekli.
– Kāpēc dibinājāt partiju ar šādu pretenciozu nosaukumu?
– Tam bija savs pamats. Neviens man nekad nepierādīs, ka Latviju, kas patlaban atrodas kritiskā situācijā, varētu no tās izvest, izmantojot ierastos demokrātiskos paņēmienus, tāpēc ir radikāli jāmaina valsts pārvaldes forma, un partijas nosaukums norāda uz mūsu mērķi. Tagadējās valsts pārvaldes pamatos ir izteikta neprofesionalitāte, partiju politiskais tirgus un bezprecedenta alkatība.
– Citiem vārdiem – korupcija?
– Jā. Diemžēl tā eksistē visā pasaulē. Cilvēks ir vājš, pasaulē katrs ierēdnis vispirms domā par sev uzticēto valsts sektoru, pēc tam – kaut ko izķīmiķo sev. Savukārt pie mums ir otrādi: vispirms ķīmiķo priekš sevis, pēc tam – ja resursi paliek pāri – arī valstij kaut ko atmet... Es to nesaku no zila gaisa, man ir pietiekama informatīvā bāze, lai to apgalvotu.
– Tātad jūs uzskatāt, ka Latviju glābs prezidentāla valsts iekārta?
– Jā. Latvijā ir jāatrod cilvēks, kas ir drosmīgs, lemtspējīgs un kas varētu iecelt ministrus. Ir runa par varas vertikāli. Tautas ievēlētais prezidents arī pats vada Ministru kabinetu – ar visu no tā izrietošo atbildību, tajā skaitā – kriminālatbildību. Saeimai būs tikai likumdošanas un kontroles funkcijas. Viss!
– Bet ir taču risks: nezinām, kādās rokās iedosim faktiski neierobežotu varu.
– Mums nav citas iespējas. Piemērs ar basketbola spēli. Komanda zaudē ar lielu punktu pārsvaru. Sākas otrais puslaiks. Ko dara treneris? Ar akadēmisku spēli faktiski vairs nav iespējams šo spēli uzvarēt. Tāpēc viņam jādara kaut kas pilnīgi neordinārs. Protams, var zaudēt vēl vairāk punktu, taču – var arī uzvarēt. Jāriskē!
– Vai domājat, ka sabiedrība ir gatava pieņemt šādu jūsu piedāvāto pārvaldes modeli?
– Par to, patiesību sakot, man ir vislielākās bažas. Sabiedrību būs ļoti grūti iekustināt: pirmkārt, vismaz pagaidām ir spēcīga darbība no varas partiju puses – tām ir finanšu resursi; otrkārt, cilvēki tagad ir tādā izmisumā, ka viņiem ir nolaidušās rokas un viņi netic nekam un nevienam.
– Jūs dodaties braucienos pa Latviju. Ko redzat?
– Bezcerību un apātiju. Bet ir viens pozitīvs faktors: tad, kad sarunājamies ar cilvēkiem, beigu beigās viņi pamostas. Ja mums būtu finansiālas iespējas daudz plašāk un intensīvāk popularizēt prezidentālas valsts ideju, domāju, ka rezultāti būtu labi. Taču mums aiz muguras nestāv sponsori ar bieziem naudas makiem. Un tomēr pēc sarunām daudzi cilvēki dodas pie mums uz Rīgu, stājas partijā, un tas nozīmē, ka teorētiski tas ir iespējams – pārliecināt tautu par mūsu idejas pareizību.
– Jūsu ideju, manuprāt, atbalsta tautā pazīstami cilvēki – Zigmars Liepiņš, Andris Grūtups, Kaspars Dimiters. Vai esat ar viņiem runājis?
– Protams, esmu ar viņiem runājis. Viņi ir inteliģences pārstāvji, kas reāli saprot Latvijas katastrofas pakāpi. Taču cilvēku vairākums nav tik enerģiski un drosmīgi kā minētie vīri. Ne visi spēj paust savu atšķirīgo viedokli.
– No publicitātes viedokļa raugoties, jūsu partija ir ar visai zemu atpazīstamības pakāpi, kamēr varas partijas joprojām ir avīžu un TV raidījumu galvenās varones. Kā domājat konkurēt?
– Protams, mēs šo spēku esam izveidojuši, mēs gribam iet līdz galam, tāpēc pieliksim maksimālas pūles. Taču tas nav primārais. Ja mūsu ideju pārtvers un dzīvē materializēs kāds cits politiskais spēks, es būšu gandarīts. Man cita mērķa nav.
– Vai jūs redzat cilvēkus vai cilvēku, kas varētu atrasties prezidentālas valsts priekšgalā?
– Ideāli būtu atrast ārpus partijām esošu cilvēku, kurš vēl nav sevi pozicionējis. Nevar būt, ka Latvijā tādu cilvēku nav. Protams, tas ir kamikadzes variants – šajā situācijā stāties pie valsts stūres. Bet mans viedoklis ir tāds: sliktāk vairs nevar būt. Nu, lai tad par prezidentu ir Ainars Šlesers vai Aivars Lembergs – tie vismaz ir lemtspējīgi vīri, drosmīgi cilvēki. Par Andri Šķēli domāju mazliet citādi, tāpēc viņu nenosaucu. Šleseru un Lembergu es pielīdzinu attīstītāko rietumvalstu vadītājiem – ar to domāju viņu prasmi vispirms sakārtot valstiskos jautājumus. Ar Šķēli, manuprāt, ir otrādi: viņam valsts ir otrajā plānā, viņam svarīgāks ir personiskais bizness.
– Šķēle un Šlesers nule prezentēja savu tandēmu – AŠ kvadrātā. Kā tad jūs tā – nošķirat viņus vienu no otra?
– Kāpēc Šķēle izšķīrās par šādu soli, es saprotu – viņam ir savs funktieris, jo Tautas partija ir bankrota partija. Bet, ar ko Šķēlem ir izdevies pārliecināt Šleseru iet kopā ar viņu, tas ir noslēpums. Varbūt īstermiņa reklāmas triks.
– Lai nu kā viņus vērtējam, taču jūsu nosauktie politiķi ir harismātiski cilvēki. Taču tagad, izskatās, mākslīgas harismas kroni mēģina uzlikt ģenerālprokuroram Jānim Maizītim. Vai jums nešķiet, ka Maizīša kungu varētu izspēlēt kā nākamā prezidenta kārti?
– Nē, nešķiet. Jo no Vienotības puses, kas skaļi iestājās par Maizīša aizstāvību, tiek bīdīts cits Valsts prezidenta amata kandidāts.
– Un kurš tas, jūsuprāt, būtu?
– Sarmīte Ēlerte. It kā bezpartijiska, it kā neatkarīga, tomēr – uz vēlēšanām startēs Vienotības sarakstā. Pēc tam, gluži nemanot, viņu bīdīs uz Valsts prezidenta krēsla pusi. Nevaru apgalvot, ka ļoti labi viņu pazīstu, varu tikai nojaust viņas patieso dabu. Klausoties, ko viņa klāstīja Dombura raidījumā Kas notiek Latvijā?, secināju, ka viņas teiktais mani nepārliecina.
– Gandrīz visām partijām, kas gatavojas startēt vēlēšanās, nav redzējuma, nav vīzijas par Latvijas nākotni – nedz ekonomisko, nedz kultūras, nedz vērtību sistēmas nākotni. Vai jūsu partijai ir šāds redzējums?
– Jā, bet šādas vīzijas nav ne tikai tagadējām partijām vai šodienas valdībai, tādas nevienam nebija arī iepriekšējos 20 gadus. Vai mums tāda ir? Protams, ir. Līdz šim uz papīra ir izstrādātas vairākas tautsaimniecības programmas, un tās nemaz nav sliktas. Taču trūkst realizācijas instrumentu. Un mūsu programmā ir iekļauts šis instruments – prezidentāla valsts. Ir jāveido programma, kas jāizpilda 15 gadu laikā, un Saeima šai programmai piešķir likuma spēku. Mūsu partijā ir darba grupas, kas strādā pa nozarēm, tāpēc mums līdz Saeimas vēlēšanām būs reāls piedāvājums.
– Nevienam, protams, nevar liegt pirms Saeimas vēlēšanām dibināt partijas, taču vai jums nav ienācis prātā, ka vēlētāju balsis mazāk tiktu izkaisītas, ja partijas – tieši otrādi – apvienotos? Un varbūt jūsu ideju par prezidentālu valsti pārņemtu kāda partiju apvienība?
– Par šo ideju mēs mēģinājām runāt ar vairākiem politiskajiem spēkiem, piemēram, ar Liepājas uzņēmēju partiju – Ražotāja Latvija, mums bija dialogs ar Ēlerti, bet viņa ap sevi radīja tādu miglu, ka nevarēja saprast, ko viņa vispār domā. Mēs esam gatavi vienoties ar tiem politiskajiem spēkiem, kas mūsu prezidentālās valsts ideju paceļ kā karogu un nes tālāk.
– Vai esat par to runājis ar nacionāli noskaņotām partijām?
– Ar nacionāli radikālām partijām – ne. Šajā ekonomiskajā situācijā, šajā sociālajā spriedzē ar nacionāli radikālām idejām nedrīkst spēlēties. Ja kāds grasās spēlēties, tad jāsaprot, ka šādas spēlītes var beigties bēdīgi. Mēs sarunājamies tikai ar reāli domājošiem spēkiem. Vienreiz es runāju ar kādu zviedru uzņēmēju, un viņš teica: "Neticu jums, kad jūs sakāt, ka Latvija ir nabadzīga valsts." Izbrīnījos: kāpēc tāds teksts? "Ja jūs, maza valstiņa, atrazdamās blakus milzīgajam austrumu tirgum, ar to nesadarbojaties, tas nozīmē, ka jūs esat vai nu lieli muļķi, vai nu ļoti bagāti cilvēki," viņš atbildēja. Ar Krieviju, protams, jāspēlē gudra politika. Taču pie varas ir neprofesionāļi, par dažiem es pat gribētu teikt – muļķi, turklāt politiski un ekonomiski impotenti ar milzīgi attīstītu alkatību. Mūsu valsti pārvalda politiskie noziedznieki, tāpēc arī netiekam uz priekšu, jo tagad valda nevis demokrātija, bet gan noziedzīga anarhija. Ideālā variantā valstī, protams, vajadzētu būt nacionāli orientētiem spēkiem, taču TB/LNNK tāda sen vairs nav – viņi tikai izliekas par nacionālistiem, klaigādami, ka "krievi nāk". Nu, nekur viņi nenāk.
– Un jaunā paaudze? Varbūt to varētu ieinteresēt ar prezidentālas valsts ideju?
– Bēdīgākais ir tas, ka ļoti daudzi jaunieši, kam vajadzētu būt labākiem un tīrākiem par mums, kam vajadzētu ģenerēt idejas Latvijai, brauc prom no dzimtenes. Baidos, ka Latvijā sākušies neatgriezeniski procesi un ka jau ir par vēlu kaut ko labot: Latvija, iespējams, paliks kā mazapdzīvota teritorija, kur intensīvi nāks iekšā svešs darbaspēks. Latvija ir arī ģeogrāfiski izdevīga vieta, kur ārzemniekiem izvietot savas ražotnes, no kurām lielākā daļa laika gaitā sagandēs mūsu pagaidām neskarto vidi.
– Jūs teicāt, ka valdošajām partijām ir daudz lielākas iespējas vēlēšanu kampaņai izmantot dažādus resursus – administratīvos un finansiālos. Ko izmantojat jūs?
– Lielākoties entuziasmu. Man, piemēram, ir personu loks, ar ko man ir patīkami komunicēt. Jūtu, ka cilvēki, kas strādā mūsu birojā, tiešām no sirds vēlas izdarīt lielas lietas, turklāt viņi to dara nesavtīgi. Mums nav sponsoru. Mēs sametam naudu tik, cik katrs ir spējīgs, turklāt ne visi esam biznesmeņi. Mēs neejam reklamēties TV, jo tas ir ļoti dārgi, un mūsu vienīgais reklāmas veids ir tikšanās ar sabiedrību. Vai mums izdosies pacelt tautu ar tādiem līdzekļiem, kādi ir mūsu rīcībā, nezinu, jo tas, ko darām, zināmā mērā ir avantūra.
– Ja jūsu partijas priekšgalā atrastos kāds tautā zināms cilvēks, tad būtu citādi.
– Jā, tas būtu ideāli. Bet pazīstami cilvēki nerodas tukšā vietā – tos mediji padara par pazīstamiem. Katrā ziņā es paļaujos uz mūsu partijas līderi Einaru Grigoru, ceru arī, ka viņš kļūs populārs Latvijā. Esam runājuši ar daudziem Latvijā pazīstamiem cilvēkiem, taču – ir grūti runāt un vēl pierunāt, jo mēs jau vēl neesam pietiekami stipri. Taču arī tagad ir jāmēģina tautai iedot cerību stariņu, pārliecinot to, ka ir cilvēki, kas nopietni domā, kā izkļūt no šīs situācijas.
– Un kā tad no tās izkļūt?
– Vispirms – jādod cilvēkiem ticība. Jāsakārto attiecības ar austrumu kaimiņiem. Jānotur stingrs mugurkauls attiecībās ar Briseli. Jāizstrādā un jāievieš Latvijas tautsaimniecības attīstības plāns. Ja kāds ministrs netiek galā ar plānu – nost! Lai nāk nākamais! Ja ministra darbība rada smagas sekas tautsaimniecībai – tiesa un cietums! Pagaidām valdība griež nost finansējumu visām sfērām, nedomājot par to, kas ir prioritātes. Bet tās ir skaidri redzamas: tie ir bērni, tas ir sociālais nodrošinājums un valsts drošība. Šīs prioritātes ir neaizskaramas. Kas pagaidām notiek? Vecāki pilda sociālās funkcijas, valsts attiecībā uz bērniem ir kurlmēma, izglītības sistēma – zem katras kritikas, sporta skolas valsts atbalsta vāji. Nav brīnums, ka ļoti daudzi jaunieši, beidzot skolu, ir gatavi doties prom no Latvijas. Patriotiskā audzināšana? Tās vispār nav! Ir pats, pats pēdējais laiks ķerties tam visam klāt.