Dvielīšu pasniedzēji

Tautas partijas līdera Andra Šķēles salīdzinājums ar bokseri, kas raujas ringā, lai duelētos vēlēšanu cīņās, Pilsoniskās savienības pirmajam numuram Zemgales apgabalā – Sarmītei Ēlertei – protams, bija izdevies.

Nav jābūt ar pārāk spožu iztēli apveltītam cilvēkam, lai strauji iedomātos Sarmītes atturīgi sakniebtās lūpas, kurās ieguļas viegla nicinājuma apzīmogots smīns. Šķēle tiešām raujas ringā, rādīdams visas nepieciešamās brieduma gadus sasnieguša vīrieša aktivitātes, jo viņš ilgi cieties aizkulisēs. Un Ēlerte, smīnu pārvērtusi līdzcietīgā smaidā, piebilst, ka viņa varētu diskutēt arī ar Šķēli, taču ar citu partiju līderiem, lūk, to darīt sanākšot biežāk, jo "atbalsts Tautas partijai ir pat mazāks nekā PCTVL".

Priekšvēlēšanu reitingi var būt mānīgi, un to zina katrs politiķis. Bet saldais vīraks, kas apdullina Saeimā iekļūt kārotājus, ir tik viltīgs, ka, to ieelpojot, tā vien gribas ar pārākumu paskatīties uz konkurentiem, sak, jūs, plebeji, neko nevarat mums, patriciešiem, izdarīt. Šī augstprātība lēni un neatvairāmi pāriet no attieksmes pret konkurentiem uz attieksmi pret vēlētājiem. Un tad sākas problēmu mudžeklis, kurā sapinies ne viens vien politiķis un partija.

Bet ne par augstprātību še runa. Un pat ne par to, ka šodienas konkurenti – Šķēle un Ēlerte – savulaik bija stabili politiskās sadarbības partneri, pirmsvēlēšanu periodā veidojot laikrakstu Diena kā bezkonkurences ieroci TP iekļūšanai Saeimā. Un runa galīgi nav arī par to, vai Šķēlem un Ēlertei vispār ir jelkādas kopīgas tēmas, par kurām publiski diskutēt. Ja nu vienīgi par konservatīvām un liberālām vērtībām, par liekulību, meliem un atklātību, nosakot šo vērtību svaru.

Par to arī parunāsim. Ja pieņemam, ka Andris Šķēle – vismaz publisku uzstāšanos reizēs – balstās uz konservatīvajām vērtībām, tikpat skaidri redzam, ka Sarmīte Ēlerte ir liberālo vērtību aizstāve. Vai tad, kad abi rokrokā cīnījās par Tautas partijas iekļūšanu Saeimā, viņu uzskati bija tuvāki? Iespējams. Vai tie attālinājās tad, kad Šķēles trijās valdībās nenonāca neviens Sorosa mafijas pārstāvis? Arī var būt. Bet Sarmīte Ēlerte ilgus gadus taču bija Sorosa fonda Latvijas apendiksa priekšsēdētāja... Šis nevajadzīgais izaugums tomēr nodarīja daudz ļaunuma Latvijā, pilniem klēpjiem še ienesot t.s. Rietumu liberālās vērtības, kas nekaunīgi grāva un turpina graut latviskumu un nacionālas Latvijas valsts pamatus. Un laikraksts Diena Sarmītes Ēlertes vadībā diemžēl bija galvenais Sorosa ideju izplatītājs, galveno uzsvaru liekot uz pseidovērtību un pseidomorāles reklamēšanu.

Kad Sarmītei sava laikraksta vairs nebija, liberālisma ideālus tomēr godam vajadzēja nest tālāk, un tā mēs pirms valsts dzimšanas dienas 17. novembra Latvijas Avīzes numurā izlasījām viņas teikto: "Ir nostājies trekno gadu taukainais virums, un Latvija, tāda paplukusi un nelaimīga, bez virzības un iedvesmas mīņājas Eiropas nomalē. (..) Šoreiz runa nav par kļūdām, bet par apzināti veidotu Sistēmu, kas degradē demokrātiju", bet tas nozīmē, ka "šī Saeima ir jāiznīcina, bez tā mūsu valsts nebūs ne labklājīga, nedz brīva un demokrātiska".

Apžēliņ! Kurš tad daudzus gadus bija galvenais šīs Sistēmas arhitekts?! Atbilde pareiza: laikraksts Diena. Kurš darīja visu, lai Latvija kļūtu "paplukusi un nelaimīga", lai tā ar nožēlojamas paklīdenes skatienu lūkotu pēc visādu valūtfondu un pasaulsbanku grašiem? Atbilde atkal tā pati. Kas ar vieglu roku grūda miskastē Latvijas rūpniecību, tostarp cukura ražošanu? Protams, Ēlertes Dienas roka tur arī bija klāt. Piemēram, 2006. gadā Dienā parādījās rakstiņš Čīkstuļi, kura autors Pēteris Strautiņš ar pirkstu iebakstīja acī īstajiem čīkstuļiem: "Liekulīgās gaudas pie cukura nozares nāves gultas palīdz novērst sabiedrības uzmanību no tā, cik lielus līdzekļus valsts un tās iedzīvotāji šai nolemtajai nozarei ir izšķieduši daudzus gadus." Savukārt "spēja civilizēti apbedīt cukura nozari ir pārbaude prasmei pielāgoties arvien straujākajām pasaules ekonomikas pārmaiņām". Kamēr cukurrūpniecība Lietuvā plaukst un zeļ, tikmēr mēs savējo esam "godam apbedījuši". Kā, starp citu, arī daudz ko citu. Jo mēs pielāgojamies "arvien straujākajām pasaules ekonomikas pārmaiņām".

Bet kā ar nacionālajām jūtām? Vai tās ir tikpat nevajadzīgas kā rūpniecība? Valsts dzimšanas dienā bijusī nacionālā laikraksta galvenā redaktore apgalvo: "Nacionāla valsts un latviska identitāte pēc būtības ir subjektīvi jēdzieni." Par to, kas ir objektīvs, viņa klusē, gan piebilstot, ka modernā atvērtā pasaule pieprasa savienot latvisko un eiropeisko identitāti. Kas tā tāda – eiropeiskā identitāte? Vai tik tai nebūs sakars ar to izplūdušo kosmopolītismu, dažādām pseidoproblēmām (homoseksuāļu diskriminācija u.tml.) un finansiālo ārprātu, ko sludina ikviens neoliberālisma pārstāvis? (Viena no neoliberālisma pamatnostādnēm ir princips, ka valstij par jebkādu cenu jāaizstāv finanšu institūcijas; neoliberālisma teorētiķis Deivids Harvijs to dēvē par banku glābšanu un cilvēku iznīcināšanu, ar ko SVF nodarbojas arī šajā krīzē.) Kaut kāda smaciņa nāk arī no komunisma sludinātājiem: nav nekādu nacionālo atšķirību, visi ir vienlīdzīgi, visiem vienāda, līdz riebumam nonivelē-ta – šoreiz eiropeiskā – identitāte... Ļaunas mēles joprojām melš, ka Ēlertes kundze esot iestājusies kompartijā tad, kad citi no tās stājās ārā – 1988. gadā. Lai neviens turpmāk neizplatītu tādas riebīgas aizdomas, Pilsoniskās savienības lokomotīvei tomēr vajadzētu izkliedēt šīs nekrietnās insinuācijas.

Taču modernās, atvērtās, pilsoniskā ideālisma piesātinātās pasaules sludinātāja Sarmīte Ēlerte pagaidām par šādām lietām nerunā. Daudz būtiskāk ir apbruņoties ar pārākuma izteiksmi un nodēvēt konkurentu par aizcietušos bokseri. Blakus ringam parasti stāv apkalpotāji ar dvielīšiem, kurus pasniegt bokserim, kad tas uz mirkli atkrīt ringa stūrī. Ja viņš noveļas nokdaunā, kāds dvielīšu pasniedzējs vismaz dziļi sirdī pasmīn, sak, cik tas bokseris ir nožēlojams un, redz, kā tauta par viņu smej! Man gan tik stulbi negadīsies, domā dvielīšu pasniedzējs, es esmu ārpus ringa. Pagaidām.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais