Tik aukstu 4. maiju neatceros. 1990. gada 4. maijā jau kupli bija salapojušas liepas un ceriņi nepacietīgi gaidīja mirkli, lai pārvērstos violetās kupenās.
Gaiss bija garšīgs kā tikko slaukts piens – salds un silts. Arī citi gadi 4. maijā nesa pavasari – kādreiz zaļāku, kādreiz vēsāku, taču vienmēr – cerību un saules pilnu. Šogad stinga rokas, un tikai dziesmas, lidojošas pāri Brīvības piemineklim, mirklīgi atsauca atmiņā kādreiz siltos pavasarus.
Neko siltāk nekļuva, ielūkojoties kādas interneta aptaujas rezultātos. Uz jautājumu "Ko jums nozīmē 4. maija svētki?" 51% aptaujā piedalījušos izvēlējās atbildes variantu ar šādu tekstu: "Principā man šie svētki nenozīmē neko." Ceturtā daļa aptaujāto izvēlējās atbildes par pavasara iestāšanos, par iespējām doties braucienos, sarīkot viesības draugiem utt. Bija vēl daži "iespēju varianti", bet tikai 11% pieteicās atbildēt, ka "tie man ir vieni no nozīmīgākajiem patriotiskajiem svētkiem". Protams, varam sevi mierināt ar to, ka aptaujā piedalījās tikai 1400 cilvēku un vispār – internetā bez pārtraukuma sēž un piedalās aptaujās lielākoties dīvainīši, tāpēc nevajag uztraukties.
Vajag gan. Tas ir simptoms. Pat ja 700 cilvēkiem, kaut arī anonīmi, pietiek pārliecības, lai slaidi uzšķaudītu valsts svarīgākajiem svētkiem – Neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienai, tas nozīmē, ka nepatikšanas ir lielas. Taisnību sakot, ir apnicis klausīties pasaciņas par 4. maija režīmu, kas, izrādās, mūs novedis tur, kur patlaban atrodamies, jo runa nav nedz par šodienas deputātiem, kurus mēs, protams, ļoti nemīlam, kaut arī galīgi netālredzīgi katrās vēlēšanās ievēlam, nedz par valdību, kurai, šķiet, ir visai maz skaidrības par to, kas patiesībā notiek Latvijā. 1990. gada 4. maijs nav režīms, tas ir vistiešākais, varbūt līdz šim brīdim pat vienīgais tautas vēlmju izpildījums parlamentārā ietērpā. Latviešu tauta vēlējās, lai top Brīvība. Un tā arī tapa.
Brīvība vienmēr ir ideāls, pēc kura tiekties. Tā ir kā saules sakta pie debesīm – tāla, sajūtama, silta, bet ne noraujama no debesjuma, kad vien tas ienāk prātā. Tad kāpēc mums tik neapturami gribas, lai šī sakta pati nokāptu līdz mums un nokristu mūsu priekšā ceļos, sak, dari ar mani, ko gribi! Un mēs arī darām: vispirms tai iesperam, tad vēlreiz, tad uzbļaujam, ka tā ir vainīga pie visa – pie tā, ka mums pamuļķi deputāti, ka splīnīgi ierēdņi, ka grābslīgas amatpersonas un ka paši, piedodiet, ar putekļainu maisu sisti. Brīvība pieceļas kājās, nopurina dubļus, ko tai virsū sametuši mūsu zābaki, un aiziet atpakaļ mirdzēt pie debesīm. Mēs paliekam tepat, uz zemes. Ne mums brīvības, ne pašcieņas. Nekā.
Bet tā gribas, lai tās abas beidzot uzdīgtu un salapotu. Lai par mums vairs neviens un nekad nesmīkņātu – jūs jau paši par savu valsti un brīvību ņirdzat, tad ko no jums vispār var gribēt? Lūk, tie smīkņātāji teiks, paskatieties uz mums, ar kādu prieku un vērienu mēs tūdaļ svinēsim svētkus, oranžmelnas lentītes lepni pie krūtežām piesprauduši! Viņi apgalvos: mēs neņirgsim par saviem svētkiem un aptaujās neplātīsimies, ka mums mūsu svētki pie vienas vietas. Viņi apbruņosies ar savu idejisko tēvu vairogiem, uz kuriem būs rakstīts: "Ja tev 9. maijs nav svētki, tas nozīmē, ka esi gnīda."* Un gnīda neviens negribēs būt.
Man reizēm šķiet, ka oranžmelnie fetišisti savu svētku pompozitāti tik cītīgi uzbužina ne jau tikai tāpēc, ka pēkšņi būtu sākuši godāt kara laiku varoņus, bet gan tādēļ, lai ar prieku nolūkotos, kā letiņi līdz galam saplūcas, piemēram, par lielākā patriota godu. Tas droši vien ir interesanti – skatīties, kā stikla burkā plēšas satracināti kukainīši. Tas ir pazemojoši kukainīšiem. Taču viņi to nezina: viņi turpina plēsties – tā vietā, lai pārstātu būt tikai kukainīši.
Lai pārstātu, katram vajadzētu beidzot pievērsties pašam sev – ravēt no dvēseles dusmas, vienaldzību un paštaisnumu, nevis klaigāt, ka pārāk daudz to ušņu kādā citā dvēselē. Cik mēs esam ievainojami, būdami paštaisnuma un dusmu atkailināti. Cik ievainojama ir Latvija, mūsu vienīgā un gaišā. Varbūt tāpēc divdesmitais brīvības pavasaris šķiet tik auksts, ka stāvam apjukuši un kaili, nespēdami noslēpties no savu dusmu un rūgtuma vējiem? Varbūt tāpēc tik melni šie vēji, ka esam aizmirsuši pašu galveno – mīlēt Latviju, mūsu vienīgo un gaišo?
* Tā Briselē teica Krievijas pastāvīgais pārstāvis NATO Dmitrijs Rogozins