"Vajadzēja apliet mani ar sulu vai mest man ar vecu olu, nosaucot par Putina ielikteni, tad par šo gadījumu runātu ilgāk," pēc satiksmes ministra Kaspara Gerharda (VL/TB/LNNK) atteikšanās runāt krieviski raidījumā Bez cenzūras (TV5) izteicās tā vadītājs Andrejs Mamikins.
Acīmredzot Mamikina kungs gaidīja kaut ko ekstrēmāku par ministra vienkāršu iziešanu no raidījuma, kurā viņam tika liegta iespēja runāt valsts valodā. Bet tas, ka TV žurnālists bija nopietni gatavojies Gerharda gaidāmajam demaršam, bija skaidrs uzreiz: tūdaļ pēc Gerharda atteikuma sekoja pagarš sižets par to, kā ministrs tālrādē savulaik ir runājis arī krieviski.
Vienmēr latviski
Ministra Kaspara Gerharda atteikšanos runāt TV5 raidījumā krieviski publika novērtēja dažādi. Daļa uzskatīja, ka ministrs tuvo vēlēšanu gaidās vienkārši izspēlējis reklāmas rullīti, lai viņa pārstāvētā partiju apvienība un viņš pats vēlētāju acīs izskatītos pēc iespējas labāk, sak, esmu īstens nacionālis! Savukārt otrā daļa – un tā ir lielāka par pirmo – apsveica ministra stingro nostāju latviešu valodas jautājumā. Tomēr – nereti ar vienu piebildi: kas jums liedza šādu nostāju demonstrēt jau agrāk? Bet ir labi, ka apgaismība tomēr kādreiz atnāk.
Protams, skaidrojot ministra negaidīti principiālo nostāju, varam pieņemt, ka viņš tiešām iepazinies ar filoloģijas doktores, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētnieces Vinetas Poriņas darbiem par latviešu valodas dramatisko stāvokli, kā mēdz teikt, pašas mājās – Latvijā: ministra kungs TV ekrānā vismaz divas reizes pieminēja zinātnieces vārdu. Bet iespējams arī, ka tā bija priekšvēlēšanu ietiepība, kas vispār raksturīga šim periodam. Lai nu kā, tomēr pēkšņā apjausma par valsts valodas nozīmīgumu ir patīkama pat no tāda cilvēka puses, kas iepriekš nebija dzirdēts publiski runājam par latvju mēles likteni.
Par to, ka tas tuvākajā laikā var būt traģisks, šķiet, nemaz tik daudzi neaizdomājas, jo nav dzirdēts arī, ka jelkāds būtu protestējis, apjaušot viena otra politiķa vēlīgo attieksmi pret valsts valodas nelietošanu sabiedriskajā sfērā, piemēram, pašvaldībās. Sak, vai tad tagad mēs principiāli mocīsim vecas krievu tantiņas un spiedīsim viņas mācīties latviešu valodu tikai tādēļ vien, lai viņas varētu pašvaldībā komunicēt ar tās darbiniekiem? Tā, protams, ir banāla demagoģija, jo ne jau par tantiņām še runa.Valsts amatpersonām vajag būt kā latviešu valodas bezierunu lietošanas piemēram, un tā tam jābūt ne tikai mēnesi pirms vēlēšanām, bet vienmēr.
Ja nebūsim mīkstmieši
Šādu piemēru nemaz nav tik daudz, toties tie ir vērā ņemami. 2009. gada janvārī Valsts prezidents Valdis Zatlers paziņoja, ka turpmāk reprezentācijas nolūkos runās tikai latviski. Savukārt sadzīves situācijās viņš izmantos arī krievu, ja ar viņu vēlēsies aprunāties krievvalodīgi Latvijas iedzīvotāji. Šis skaidrojums notika Latvijas radio 4 raidījumā Darbojošās personas, kurā prezidents iepriekš bija runājis krieviski. "Katrai valstij ir sava himna, savs karogs un sava valsts valoda, un saskaņā ar konstitūciju Valsts prezidents reprezentē valsti. Tātad es reprezentēju valsti, kuras valsts valoda ir latviešu valoda. Jebkurā oficiālā pasākumā es runāju latviešu valodā, ieskaitot nākamajā nedēļā paredzēto Eiropas Parlamenta sēdi, kurā arī visus EP deputātus uzrunāšu latviešu valodā, kas ir oficiālā Eiropas Savienības valoda. Es domāju, ka latviešu valodai ir ļoti liels vienojošs faktors, kas vieno visus mūsu valsts pilsoņus, arī nepilsoņus kopā ap mūsu valsti," toreiz teica prezidents. "Mēs visi gribam būt piederīgi šai valstij neatkarīgi no tā, kādā valodā runājam mājās, kādā runājam ar saviem draugiem – tā ir brīva izvēle, ko Latvijas valsts garantē. Bet, ja mēs gribam kaut ko kopēju, rast to kopības sajūtu, (..) just līdzi saviem sportistiem, priecāties par saviem sasniegumiem, tad latviešu valoda ir tā, kas mūs visus vieno," viņš papildināja. Minētajā raidījumā prezidents turpināja runāt latviski, žurnālisti – krieviski.
Prezidents pieturas pie solījuma runāt tikai latviešu valodā. Un tas ir cienījami. Daudz šerpāk un nediplomātiskāk (taču arī tas ir cienījami) 2008. gada februārī izteicās Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess: arī viņš atteicās runāt krieviski, jo uzskatīja, ka "tas nozīmētu neatzīt 50 gadus ilgo Padomju Savienības okupāciju". Šo uzskatu viņš pauda intervijā BBC. Kad BBC korespondents viņam jautāja, vai krievu valodas zināšanas neveicinātu kontaktēšanos ar lielu daļu Igaunijas iedzīvotāju, Ilvess sacīja, ka "šīs tēmas apspriešana novedīs strupceļā", tāpēc viņš nevēloties par to runāt.
Viens otrs brīnās vai ir sašutuma pilns, dzirdot valsts un pašvaldību amatpersonas runājam valsts valodā, bet vajadzētu brīnīties, ka šīs amatpersonas sāktu mācīties katras nacionālās minoritātes valodu, ja vien tā nav privāta interese. Kaut kā nav dzirdēts, ka, piemēram, Vācijas kanclere Angela Merkele kaut kādā radio vai TV studijā boksterētu turku valodā. Katrā nacionālā valstī ir sava valsts valoda, kas ir noteikta ar likumu – tāpat tas ir arī Latvijā, un neviens, pat ne odiozais Maskavas mērs Lužkovs, kurš noteica, ka šeit drīz būšot otra valsts valoda – krievu, nespēs mainīt latviešu valodas statusu. Protams, ja vien mēs paši nebūsim tradicionāli mīkstmieši.
Spīd tikai rezervāts
Telekanāla TV5 tendenciozie meli – šoreiz par to, ka ministrs Gerhards neesot brīdinājis par runāšanu latviski – ir parasts paņēmiens, kā celt savu reitingu. Loģisks ir arī nejauši sagatavotais interaktīvo jautājumu kopums par pilnīgi negaidīto Gerharda reakciju: "1. Tas ir patriotisks solis; TV5 nepieciešams slēgt; 2. Tas ir galējs nacionālisms; 3. Ministrs notiekošajā nav vainojams, viņam to liek darīt partija." Telekanāla jau laikus uzkonstruētā situācija neizbrīna. Toties par nemākulīgi slēptas liekulības paraugu uzskatāma NRTP priekšsēdētāja Ābrama Kleckina reakcija uz TV5 atteikšanos nodrošināt tulkojumu Gerharda tekstiem. Kleckina kungs atzina, ka "tas ir skandāls, ja publiskajā telpā amatpersonai lūdz runāt krievu valodā, kaut arī viņš ir latvietis un ikdienā runā savā dzimtajā valodā".
Kas tad nu? Ir taču bijušas neskaitāmas publikācijas par to, ka TV5 nepārtraukti ignorē Valsts valodas likumu, un par to, ka šis telekanāls nenodrošina savu pārraižu subtitrēšanu latviešu valodā. No NRTP nesagaidījām ne čiku, ne grabu. Vēl vairāk: salīdzinoši nesen Pilsoniskās savienības deputāti, brīnumainā kārtā pauzdami vienu no saviem nedaudzajiem saprātīgajiem spriedumiem, izteicas, ka "valsts amatpersonām ar Latvijas plašsaziņas līdzekļiem jārunā tikai valsts valodā". Kleckina kungs to nosauca par "izrādīšanos un populismu". Kas tad ir mainījies NRTP priekšsēdētāja attieksmē? Varbūt politiskā konjunktūra? Tad jau šī mētelīša mētāšana ir pilnībā attaisnojama.
Laiks rādīs, vai NRTP būs pietiekama vēlme un stingrs juridiskais pamats sodīt TV5 vadību un radījuma vadītāju par klaju likuma ignorēšanu. Smieklīgas, protams, ir TV5 direktora Mihaela Šeitelmana atrunas par to, ka žurnālistam nevar būt politisku motīvu neļaut ministram runāt latviski. Kāpēc gan cilvēkam, kurš vada politiskas ievirzes raidījumu, nevarētu būt politisku motīvu? Tad varbūt ir citi motīvi, piemēram, dziļa nepatika pret valsti, kurā viņš dzīvo, un nepatika pret tiem, kas nav krievi?
Kādā krievu portālā lasīju cinisku aicinājumu beidzot "noteikt, kas tā Latvija tāda ir". "Valdošie vīri mums iemācīja ticēt, ka Latvija ir neatkarīga valsts. Esam šajos melos dzīvojuši 20 gadus. Pareizais nosaukums Latvijai ir – rezervāts. Rezervāts Krievijas Federācijā. 1990. gadā Krievija atļāva Latvijas teritorijā nodibināt šādu rezervātu. Rezervāts ir teritorija, kurā nometināt pamatiedzīvotāju atliekas. Tādi rezervāti eksistē ASV, Kanādā un Brazīlijā – indiāņiem, Austrālijā – aborigēniem, DĀR – afrikāņiem. Tagad Latvija ir Eiropas rezervāts," apgalvo anonīmais, diemžēl trāpīgais komentētājs.
Kas mēs gribam būt – "pamatiedzīvotāju atliekas" vai latvieši? Atbildi uz šo jautājumu meklēsim katrs sevī. Pretējā gadījumā mums spīd tikai rezervāts, un to arī būsim pelnījuši.